21
8.. Dec. 2011 | 11:13 pm
Tādu skaitli man varēs likt blakus visu nākamo gadu. Vēl vienu reizi mana mūža laikā zemeslode būs alidojusi apkārt saulei. Diezgan nenozīmīga lieta, taču es jau trīs gadus esmu dzīvojis šajā pilgadības ieslodzījumā un tas nebūt nav labi bijis. Trīs gadus atpakaļ atceros kā devos uz iestādi vārdā "Sezam" pēc lēta alus prieka pēc. Tas man likās lieliski, tagad es vairs tā nedomāju, par ļoti daudz ko es tā vairs nedomāju, kā domāju trīs vai pat gadu atpakaļ; laikam tas ir ļoti nozīmīgi mainīt savu viendokli cik bieži vien iespējams, no tāk nāk tā dzīves pieredze.
Man patīk skatīties atpakaļ, lai tikai apzinātos kāds muļķis esmu bijis. Bet šķiet, ka tagad esmu jau labākā prāta stadijā. Es jūtos skaidrs, veselīgs un apzinos savas domas un darbības.
Pēdējā gada laikā esmu tik ļoti izaudzis kā nevienā savas dzīves gadā - pilnīgi šķiet, ka skatoties spogulī redzu pilnīgi citu cilvēku. Tik ļoti daudz esmu mainījis savu viedokli, ka nepazīstu sevi. Kādas,tad ir tās manas pārmaiņas? Neēdu gaļu, nedzeru, nesmēķēju, nelietoju ne kofeīnu ne citas prātu ietekmējošas substances. Vēl neesmu vegāns, bet šķiet, ka tas daudz laika neprasīs. Beidzot mani apmierina tāds termins kā laiks. Dzīvei arī ir jēga. Vizuāli arī esmu mainījies. Nav vairs man tie garie tizlie mati, neesmu vairs tik kusls kādu sevi atceros. Es beidzot varu skriet garus gabalus, mīties stundām ilgi izbaudot apkārtni un gaisu. Es esmu mierīgāks un vairs nebaidos. Es vairāk jūtu.
Esmu sapratis savas dzīves vajadzības, esmu sapratis to, kādi būs mani mērķi. Es esmu sācis mācīties no savām un citu kļūdām.
Atceros kā vēl vasarā būdams mazliet depresīvs man Harijs teica: "Es zinu Zariņ, kas tev kaiš. Tu pieaudz." Tā tas arī ir.
Visvairāk man laikam šajā gadā ir paticis tas, ka es beidzot sāku darīt. Beidzot esmu aizvēries un klausījies. Mans 101 lietas saraksts ir viena no tām lietām. Ir taču tik daudz lietas, ko darīt, tikai pašu prāts mūs ierobežo, nekas cits.
Pēdējā laikā man patīk skatīties sev apkārt un redzēt cilvēkus, kas atspoguļo to, kas es vēl nesen - gadu atpakaļ - biju. Man būtu jāmaina sabiedrība, kurā es atrodos un jāredz kāda tālāka iedvesma domām, bet tādu slāni vēl neesmu ieraudzījis.
Par to muļķi ,kāds esmu bijis, runājot, es nesen apdomāju, ka kādus gadus 3 atpakaļ runāju ar velo kurjeru vārdā Reinis un domāju, kā ellē ratā var nedzert un neēst gaļu, ja tad mans prāts būtu bijis vieglāk maināms, tad nezinu, kur es tagad būtu. Daudz labākā vietā šķiet, bet nav ko sapņot.
Kas būs uz priekšu? Tas ir ļoti labs jautājums.
Gan jau nākamvasar iekārtošu savu garāžu un sākšu kaut ko veidot, kas man ļautu arī iztikai nopelnīt. Varbūt uzcepšu arī kādu mazu biznesu. Zinu, ka pildīšu cik daudz no 101 punkta, cik varēšu. Centīšos sevi pārāk nenoslogot un darīšu tik, cik sirds kāro. Ja nemaldos aprēķinos, tad vienu gadu ar saviem iekrājumiem varēšu nodzīvot pat neko nedarot, bet es zinu, ka kaut ko es darīšu. Varbūt beidzot uzbūvēšu savu CNC frēzi, kurai komponenti man jau ir iepirkti, varbūt es izpildīšu kādu citu no maniem miļjons pasaules iekarošanas plāniem. Es katrā gadījumā darīšu to, ko sirds kāro + vēl iegūšu to nevienam nevajadzīgo papīra gabalu vārdā Bakalaurs.
Citējot Kristapu Vītolu nobeigšu šo pēdējo divdesmitgadnieka ierakstu: "Galvenais ir neiespringt!"
Man patīk skatīties atpakaļ, lai tikai apzinātos kāds muļķis esmu bijis. Bet šķiet, ka tagad esmu jau labākā prāta stadijā. Es jūtos skaidrs, veselīgs un apzinos savas domas un darbības.
Pēdējā gada laikā esmu tik ļoti izaudzis kā nevienā savas dzīves gadā - pilnīgi šķiet, ka skatoties spogulī redzu pilnīgi citu cilvēku. Tik ļoti daudz esmu mainījis savu viedokli, ka nepazīstu sevi. Kādas,tad ir tās manas pārmaiņas? Neēdu gaļu, nedzeru, nesmēķēju, nelietoju ne kofeīnu ne citas prātu ietekmējošas substances. Vēl neesmu vegāns, bet šķiet, ka tas daudz laika neprasīs. Beidzot mani apmierina tāds termins kā laiks. Dzīvei arī ir jēga. Vizuāli arī esmu mainījies. Nav vairs man tie garie tizlie mati, neesmu vairs tik kusls kādu sevi atceros. Es beidzot varu skriet garus gabalus, mīties stundām ilgi izbaudot apkārtni un gaisu. Es esmu mierīgāks un vairs nebaidos. Es vairāk jūtu.
Esmu sapratis savas dzīves vajadzības, esmu sapratis to, kādi būs mani mērķi. Es esmu sācis mācīties no savām un citu kļūdām.
Atceros kā vēl vasarā būdams mazliet depresīvs man Harijs teica: "Es zinu Zariņ, kas tev kaiš. Tu pieaudz." Tā tas arī ir.
Visvairāk man laikam šajā gadā ir paticis tas, ka es beidzot sāku darīt. Beidzot esmu aizvēries un klausījies. Mans 101 lietas saraksts ir viena no tām lietām. Ir taču tik daudz lietas, ko darīt, tikai pašu prāts mūs ierobežo, nekas cits.
Pēdējā laikā man patīk skatīties sev apkārt un redzēt cilvēkus, kas atspoguļo to, kas es vēl nesen - gadu atpakaļ - biju. Man būtu jāmaina sabiedrība, kurā es atrodos un jāredz kāda tālāka iedvesma domām, bet tādu slāni vēl neesmu ieraudzījis.
Par to muļķi ,kāds esmu bijis, runājot, es nesen apdomāju, ka kādus gadus 3 atpakaļ runāju ar velo kurjeru vārdā Reinis un domāju, kā ellē ratā var nedzert un neēst gaļu, ja tad mans prāts būtu bijis vieglāk maināms, tad nezinu, kur es tagad būtu. Daudz labākā vietā šķiet, bet nav ko sapņot.
Kas būs uz priekšu? Tas ir ļoti labs jautājums.
Gan jau nākamvasar iekārtošu savu garāžu un sākšu kaut ko veidot, kas man ļautu arī iztikai nopelnīt. Varbūt uzcepšu arī kādu mazu biznesu. Zinu, ka pildīšu cik daudz no 101 punkta, cik varēšu. Centīšos sevi pārāk nenoslogot un darīšu tik, cik sirds kāro. Ja nemaldos aprēķinos, tad vienu gadu ar saviem iekrājumiem varēšu nodzīvot pat neko nedarot, bet es zinu, ka kaut ko es darīšu. Varbūt beidzot uzbūvēšu savu CNC frēzi, kurai komponenti man jau ir iepirkti, varbūt es izpildīšu kādu citu no maniem miļjons pasaules iekarošanas plāniem. Es katrā gadījumā darīšu to, ko sirds kāro + vēl iegūšu to nevienam nevajadzīgo papīra gabalu vārdā Bakalaurs.
Citējot Kristapu Vītolu nobeigšu šo pēdējo divdesmitgadnieka ierakstu: "Galvenais ir neiespringt!"