diezgan dahuja laimes - ***

Vienīgais veids kā man ir nebūt depresīvam ir piebāzt savu dzīvi ar darbībām, kam galu galā nav nozīmes. Pamostoties no rītiem, guļot 8 stundas es vienmēr esmu noguris. Tas, kā tagad noprotu, ir emocionāls nogurums. Man nav bijusi emocionāla atpūta. Apzinoties apkārtējo pasauli, es nekad nebūšu apmierināts. Vienīgais variants ir to ignorēt. Var arī dzīvot pilnīgi ārpus sistēmas, kas savā ziņā arī tās ignorēšana. Man nepatīk, ka nespēju apkārtējā sabiedrībā sastapt cilvēkus, kurus es cienu, cilvēkus, kas ciena sevi. Ekrāns nav dzīve, diemžēl ekrāns aizpilda lielāko daļu mana laika. metināšana un šūšana arī nav dzīve. Tas aizpilda pārpalikumus. Dziedāšana, dejošana un komunicēšana arī nerada man dzīves apziņu. Tas rada tikai tādu viltotu prieku. Jā es varu palēkāt, jā, man ir kājas lai to izdarītu, bet sakratot ritmiski savas smadzenes, varbūt tās nomierinās, diemžēl es apzinos, ka apzināti esmu tās sakratījis, prieka pēc tam nekāda. ES varu aiziet uz kādu koncertu, kur skan samērā agresīva mūzika, bet kāpēc es klausos agresīvu mūziku? Varbūt lirikas ir par pārmaiņām, bet kāpēc tajā visā ir tādas dusmas? Kas ir dusmas? - Expectations nesakrišana ar realitāti. Kas ir tie ekspectations, kas izraisa šīs dusmas? Laikam jau tas, ka nekas nav tā kā tam vajadzētu būt. Atgriežamies pie iepriekšējās domas - Cilvēce ir sadirsta un izvirtusi. Atkal aptveru pasauli un neesmu apmierināts. Mani tuvākie cilvēki ir starp šo sadirsto pasauli. Viņi ir tik pat tāli, kā visi pārējie. Darbam nav nekādas jēgas. Lejot akā sūdus, noslīkušo kaķi ārā nedabūsi un ūdeni tīru no tā neiegūsi. Es varētu bēgt, bet kur es nonāktu? Starp cilvēkiem, kas man ir sveši. Kur ir cilvēki, kas man nav sveši? Kādā DIY skvotā kaut kur Eiropā vai štatos. Bet nē, es atkal sev meloju. Tur būs ļautiņi, kam ir brīnišķīgs dzīves veids, bet sapratne nekāda. Tie ir tikai mani expectations. Gribās izbļaut visu savu dvēseli, bet nē, esmu elitārā ofisā vecpilsētas ielās. Esmu darbā, kur sava nestabilā prāta stāvokļa dēļ es neesmu spējīgs neko izdarīt un kapēc lai es ko darītu? Nauda, nauda, nauda, nauda, nauda, nauda.. Kamēr cilvēks kaut ko vien dara, tikmēr tā parādās, es naudu nenosodu vairs, tas ir ērts līdzeklis ar ko mērīt savu neitralitāti pasaulei. Jo vairāk Tev naudas, jo vairāk tu esi devis, nekā saņēmis. Latviešiem nekad nav naudas, tie ir radījumi, kas ir neitrāli, vai lielākoties negatīvi šai zemei. Bet kāpēc šai pasaulei kaut kas ir jādod? Kapēc tā to ir pelnījusi? Cilvēki varētu kopīgiem spēkiem izmirt, lai zemeslode būtu labāka vieta..

Tagad jāpastrādā, bez iemesla.