| |
[Feb. 17th, 2019|06:46 pm] |
autoosta februāra pēcpusdienā ir tik ūdeņaina. ir maza saliņa, kur pastāvēt un dažs sauss krēsla gals, kur atstutēt sēžamvietu. zem ūdens ir ledus, kas situāciju padara vēl bīstamāku un uzkāpjot uz šī ledus, galvenā doma ir neturēt rokas kabatās, lai krišanas gadījumā var paspēt pielikt rokas priekšā sejai, lai neizsistu zobus vai salauztu degunu. izgāju laicīgi, lai uz autobusu nebūtu jāsteidzas pa daļēji nokaisīto ledu. un man nesaprotama lieta - kas ir šie ledus kaisītāji un kādēļ ļoti pavirši un bezatbildīgi dara savu darbu? grants ir izbārstīta pārsvarā tajās vietās, kur cilvēki vismazāk staigā.
autoosta ir kā krāsainu olu grozs, kur katrs ir ļoti atšķirīgs - gan lielums, izskats, skaļums un kustības katram ir savādāks. kur šodien ir tā sieviete ar humpalu ziemas augstpapēžu zābaktiem, bereti un nevaldāmo, neciešami kliedzošo bērnu? ja nemaldos, to sīko sauc igors. viņa nespēj viņu savaldīt kā tādu suni, kurš ieraudzījis kaķi, knapi satur ķēdē. savu bērnu sievietei grūti savaldīt kā citiem savaldīt muti vai raksturu. |
|
|
| |
[Feb. 17th, 2019|04:17 pm] |
|
es esmu ieradies |
|
|