Nekas par neko

Wed, 11 Jun 2025 11:06:20 GMT

Eeeeeeeeeeeeeeeeeeeeeeeeees nevaru, man ir tāds čatbotu uzdevums darbā, jāraksta viens stratēģisks papīrs, bet pa tēmu, ko es +/- saprotu, tāpēc viegli izmantot čatbotus, kas instantly uztaisa smuku tekstu, ko vajag tikai nedaudz rediģēt. Mūsdienas ir lol.

Wed, 14 Feb 2024 12:22:59 GMT

Ar to es gribēju pateikt, ka es jūs visus* lasu, vienkārši bieži vien neko neprasās vai neērti iekomentēt.

*Izņemot, protams, punkts, kurš joprojām spamo sviestu :D

Wed, 14 Feb 2024 12:19:56 GMT

Žēl, ka te nav nekāda veida, kā parādīt "Es izlasīju tavu ierakstu, bija ok", izņemot komentēšanu, kur neko daudz vairāk par to nevar pateikt līdz ar to tu neraksti neko, jo priekš kam.

Tue, 06 Feb 2024 11:48:37 GMT

Esmu linkedinā jau kādu labu laiku uzlicis, ka "esmu atvērts piedāvājumiem" tā, lai to redz rekrūteri. Tā kā mana profesija ir puslīdz pieprasīta, bet ar diezgan plašu zināšanu un pienākumu spektru, es vairāk esmu tāds jack of all trades, master of none. Attiecīgi, man regulāri birst darba piedāvājumi, bet neviens tā perfekti neder, jo parasti tiek meklēts master of 1 trade, ja tā varētu teikt. Pa šo laiku man ir bijuši piedāvājumi, kur nepieciešama pārcelšanās uz Barselonu, Cīrihi, Prāgu (2x), Viļņu un Tallinu. Nu, nekur nav teikts, ka man tiešām to vakanci arī piedāvātu, es noskaidroju, ka vajag pārcelties un saruna beidzās.

Dažreiz atsūta kaut kādu sūdu uz ko es neatbildu, piemēram šis

Dobryy den'!

This is [redacted] from Telus International AI. I came across your profile and find you to be a good match for our work from home project.
If you are interested or know someone who's living in LATVIA that fluently speaks RUSSIAN and wants to earn extra income just give me a message.
Hope to hear from you soon!

Spasibo

Cik jauki, ka viņai ir pohuj, ka profilā man ir norādīta LV/EN un RU vispār nav norādīta, lai gan es to pārzinu, bet man neinteresē neviens darbs, kur tā valoda ir kā prasība.
Visjautrākā bija pwc vakance, kur vakances prasības bija uz 3(!!!) a4 lapām. Es, goda vārds, ahujel, es nekad neko tādu nebiju redzējis, tajā vakancē bija viss, developeris, scrummasters, menedžeris, klientu partneris, analītiķis, kiberdrošības speciālists, software arhitekts un mākoņpakalpojumu risinājumu arhitekts. Es pat neiztēlojos, cik par kaut ko tādu varētu prasīt. Parasti, ja vakance ir tāda vidēji nepatīkama, es paprasu tādu summu, kas man dzēstu nepatiku pret to amatu, bet šeit es biju vienkārši mēms. Pirmo reizi mūžā aizdomājos, ka nekāda nauda man neliktu darīt to, kas tur rakstīts. Vnk izdegsi uzreiz.

Bet iemesls, kāpēc es vispār kaut ko gribēju uzrakstīt bija tāds, ka man šodien atsūtīja piedāvājumu no Kataras aviokompānijas, kas pieder Kataras valdībai un pirmo reizi es vakanci straight up noraidīju. Jā, labi, tur bija pārcelšanās, kas man neder, bet atkal jāsaka, ka nekāda nauda man nepierunātu strādāt tur, kur ir tik slimi cilvēktiesību pārkāpumi. Tā arī dāmītei atbildēju, lai ir feedbaks vismaz no viena eiropieša. Jāpiezīmē, ka lomas prasības bija man izcili atbilstošas, reti gadās tik piemērotas.

Wed, 24 Jan 2024 19:27:01 GMT

Mēģināju twitera vietā lietot Mastodonu, bet man laikam ir apnicis, tur visi ir kaut kādi techy džeki, bet man vajag manas čiksas, ar kurām dažkārt padiskutēt. Man vispār pārsvarā labāk patīk ar meitenēm runāt, tā jau ir no senseniem laikiem. Tagad nav ne jausmas kur kaut ko rakstīt un pēc tvitera pauzes (kas aptuveni ilgst jau pusgadu) nav arī tā, ka baigi gribas. Tikai dažreiz vajag kaut ko.

Wed, 24 Jan 2024 19:23:30 GMT

Jāsaka, ka diezgan smagi paveicies ar to, ka klases vecāku čatā ir mazs idiotu skaits un normālie viņus parasti pamāca. Pilnīgi iemesls, lai nemainītu klasi bērnam :D

Sun, 15 Oct 2023 08:16:26 GMT

Vakar gāju pa ielu un domāju, nez kā būtu iet plikam pa ielu. Un tad es sapratu, ka konkrētās situācijās uz ielas atrasties bez telefona, ir būt plikākam, nekā staigāt ar pliku krānu, bet ar telefonu rokā. Es Lisabonā pagājušajā gadā atstāju telefonu taksī un, kad viņš brauca prom, es vēl naivi domāju, ka esmu ielicis to citā kabatā. Kad taksis bija nesasniedzamā attālumā un es sapratu, ka telefons palicis tur, mani pārņēma viegla panika, jo es sapratu, ka es pēkšņi nevaru izdarīt neko. Nevaru ar taksi aizbraukt uz ~20km tālo viesnīcu, nevaru piezvanīt kolēģiem un pateikt, kur es esmu, nevaru parādīt boarding pass lidostā (nevaru arī to izprintēt, jo e-pasts ir telefonā), nevaru izmantot elektroskūteri, kas ir turpat blakām un nevaru apskatīties kartē, kur es esmu. Tik savāda sajūta. Tajā brīdī labāk būtu bijis pliks, bet ar telefonu, gan jau pateiktu, ka drēbes kāds nospēra, kamēr peldējos okeānā un kaut kur nopirktu jaunas.

Es esmu nedaudz savāds kaut kādā ziņā. No vienas puses es nelabprāt runāju ar cilvēkiem, man lielākoties nav nekāda interese dibināt jaunus kontaktus, vai iesaistīties sarunās. Tajā pašā laikā, kad to vajag, es bez jebkādām problēmām varu runāt un uzrunāt jebkuru par jebkuru tēmu, vajag tikai iemeslu. Šajā sakarā man bija interesants novērojums spēlējot tenisu. Es strādāju no mājām un kolēģus un klientus nesatieku vispār. Līdz ar to man, kuram vienmēr ir kaitinājis, ka mani ofisā kāds traucē strādāt ar smalltalku, brīdī, kad kontakts ar citiem cilvēkiem ir nulle, tīri vai nedaudz gribas ar kādu parunāt. Tas ir interesanti, tāpēc, ka es agrāk nekad tā neesmu darījis, cilvēki parasti pirmie runāja ar mani un komunikācija vienmēr bija pietiekami daudz, lai es parasti klusētu un neuzsāktu sarunu. Tā klusēšana vispār ir baigā fīča, agrāk darbā daži no manis nedaudz raustījās, jo domāja, ka es esmu baigi nopietnais. Nu, profesionāli jau esmu, bet saziņā ar cilvēkiem - nē, bet to jau nezina, ja ar mani nav runāts.

Lai nu kā, bet taksis vēl nebija pilnībā nozudis no redzesloka, kad es jau gāju pie tuvākajiem cilvēkiem un vaicāju vai viņiem ir Uber aplikācija. Pirmajiem trim, četriem nebija, bet tad es pamanīju čali ap 30, kas sēdēja uz betona apmales un izskatījās ~skrējēja drēbēs. Pavaicāju viņam, viņš teica, ka ir, bet nav īsti izmantojis. Es paskaidroju savu problēmu un pavaicāju, vai viņš man nevarētu palīdzēt sazināties ar Uber supportu. Viņš teica "jā, protams" un tad mēs pavadījām aptuveni minūtes 40 mēģinot saprast kā to izdarīt. Jo ilgāk vilkās minūtes, jo lielāks man bija stresa līmenis, jo es zināju, ka samazinās iespēja jebkad vēl redzēt manu skaisto telefonu ar brīnišķīgo kameru. Izrādās, ka ar Uber supportu nevar sazināties, toties pa ceļam es nejauši uz viņa aifouna, ko nemāku lietot, uztaisīju kustību, kas vienā logā savelk visus aktīvos logus (es laikam gribēju pāriet no Uber aplikācijas uz Safari), no kuriem viens bija ar erotisku raksturu. Ņemot vērā manu spēju 0.1s laikā ieraudzīt svarīgāko uz ekrāna, kas ir tikko parādījies, es ātri nospiedu atpakaļ uz kaut ko un devu telefonu viņam un palūdzu izdarīt, ko man vajadzēja. Mēs sākām gūglēt vienkārši "atstāts telefons Uberā" un nonācām līdz vajadzīgajam.

Taksists pēc laika, kas man likās, kā mūžība, bet īstenībā bija mazāk par 10 minūtēm, mums atzvanīja un maģiskā kārtā telefons nebija nopizģīts, lai gan viņš bija vedis vēl 2 klientus. Viņš neizklausījās priecīgs, ka telefons ir jāved man, bet tāpat bija ļoti pieklājīgs, atveda man telefonu, es viņam ieliku lielāko tip, ko var ielikt (laikam 10 eiro, ja varētu, būtu ielicis 30, es biju svētlaimē) un kamēr viņš brauca pie mums, kavēju laiku, čalojot ar savu glābēju. Viņš izrādījās no Vācijas, kurš vai nu bija komandējumā, vai dzīvoja te neilgu laiku, bet bija vienkārši iznācis paskriet gar okeānu, gar kuru es biju plānojis pastaigāties. Es jutos nenormāli pateicīgs viņam, bet viņš teica "Don't mention it" un es pateicu paldies kādas 30 reizes un devos tālāk. Tikšanos uz kaut kāda mājas jumta Lisabonas centrā, kur ir stilīgs barčiks, es jau nedaudz kavēju, tāpēc skaistā pastaiga gar okeānu vairs nebija iespējama un izsaucis nākamo taksi, es devos uz centru. Telefonu sažņaudzis rokā, protams. Bārs bija foršs, pārbāzts ar cilvēkiem, tika mētāti joki, kuros iederējās arī mans stāsts par atstāto telefonu taksī.

Viena diena, ko nevēlos atkārtot

Sat, 25 Mar 2023 14:28:27 GMT

Cēlāmies pusčetros no rīta, lai paspētu laicīgi uz lidmašīnu, kurai bija jāizlido 06:45. Kopā bija plānoti divi lidojumi, galamērķis - Madeira. Bija viegls satraukums, jo pirmo reizi ar bērnu devāmies ārzemju ceļojumā. Brokastis, pēdējo mantu kārtošana un tad tīri nejauši bez iemesla iemetu acis e-pastā, kurā bija tikko atsūtīta ziņa, ka pirmais lidojums kavēsies 5 stundas. Kas nozīmēja to, ka savienojošais lidojums atceļas. Fuck. Man ir bijuši diezgan daudz visādi komandējumi un "returning flights" ir kavējušies 1-2h, bet šāds sviests ir pirmo reizi. Un, protams, tieši mūsu lieliskajā ceļojumā, kas tika rūpīgi izplānots. Var iet atpakaļ gulēt, garīgais nekāds. Bērns iemieg uzreiz, es vēl kādu laiku mocos nomodā un mēģinu sevi nomierināt, lai atslābtu un iemigtu.

Kaut kāda iemesla pēc nolēmām lidostā ierasties 8:30, lai gan lidojums bija 11:45. Ar domu, ka laicīgi noskaidrosim kādus citus lidojumus mums iedos. Mirkli pirms deviņiem sieva atrada Lufthansas meiteni un sākām risināt mūsu lidojumu problēmu. Vidēji stresains laika posms aptuveni 20 minūšu garumā, kurā es jau morāli centos sagatavoties, ka galamērķī būsim dienu vēlāk. Beigās 2 lidojumu vietā ir 3 un galā esam ~8 stundas vēlāk. Fūuu, var nopūsties, pareizi? Nepareizi. Ar manu biļeti ir problēma. Šeit neliels backstory. Kad online-ā čekojos iepriekšējā dienā, man rādīja, ka ir kaut kāda problēma ar manu bagāžu, lai es zvanot supportam. LV supports ~2h nav sazvanāms, beigās sasniedzu vācu supportu, kas mani daļēji nomierina un paskaidro, ka viss ir kārtībā, man ir iečekojamā bagāža abos virzienos. Jāpiebilst, ka čalis neatstāja kompetentas personas iespaidu, kas bija galvenais iemesls, kāpēc nebiju pilnībā nomierināts.

Atgriežoties pie problēmas - meitene saka, ka sistēmā rāda, ka man ir "neapmaksāts serviss". Nav rakstīts kāds. Viņa kaut ko tur ķimerējas un beigās tomēr saka, ka man nav samaksāts par bagāžu. Jāmaksā 50 eiro. Es esmu neapmierināts, jo par bagāžu ir samaksāts un es viņai paskaidroju visu, kas ir backstorijā, daļēji apzinoties, ka persona nebija kompetenta un ka es vairs neesmu 100% drošs, ko es pirms ~6 mēnešiem pirku un ko ne. Es samaksāju visai savdabīgā veidā, parādot viņai karti un viņa tās numuru nosauc pa telefonu supportam otrā galā. Lieliski, bagāža apmaksāta. Mazāk lielisks ir fakts, ka problēma ar "neapmaksāto servisu" nav nekur pazudusi. Es esmu relatīvi nesatricināms, bet es ļoti gribu doties pirmajā ārzemju atvaļinājumā ar savu ģimeni prom no pretīgā slapjaukstuma Rīgā, redzēt kā mans bērns pirmo reizi apzinātā vecumā piedzīvo lidošanu lidmašīnā, piedzīvo kāpšanu kalnos un lai problēmas vienkārši beidzas. Bet viņas nebeidzas. Meitene problēmu nevar atrisināt, supports otrā galā viņas problēmu nesaprot un man dabiski nedaudz kāpj stress. Varbūt nedaudz vairāk kā nedaudz. Pie blakus "stenda" visi cilvēki ir noprocesēti, otrā pusē rindu ir izstāvējuši kādi 40 cilvēki ar slēpēm un snovbordiem, visapkārt ir progress, visi kustās uz priekšu. Bet es stāvu un skatos uz meiteni, kura kārtējo reizi zvana supportam, skaidro manu problēmu un pēc tam noliek telefonu ar neapmierinātu sejas izteiksmi. Tiek iesaistīti augstāka līmeņa darbinieki, viena cita meitene noplāta rokas, supportam tiek zvanīts vēl un vēl, bet viņi vai nu nevar palīdzēt vai saka, ka meitenei tā problēma jārisina pašai. Visbeidzot cerību stariņš parādās, kad meitene sajūsmināta pamana kādu kolēģi un es nojaušu sajūsmas iemeslu - šis čalis prot atrisināt lietas.

Un viņš ķeras pie darba ar izciliem panākumiem. Kļūda tiek noņemta. Šoks, smiekli, emocijas, meitene nesaprot, kā tas ir iespējams tik ātri. Izrādās, ka kaut kur to vienkārši varēja "atķeksēt". Hehe, nu ko, pagājušas ir jau gandrīz 2h šo visu risinot, izskatās, ka viss būs beidzies. Te tev nu bija, boarding pass-us nevar izprintēt. Kāpēc? Jo rādās "neapmaksāts serviss" errors. Ja man nebūtu mans stresa līmenis, es droši vien sāktu smieties. Bet šis čalis ir nākamā līmeņa speciālists, viņam rokas nenolaižas, viņš apņēmīgi darbojas tālāk, zvana supportam un ar supportu runā nedaudz gudrāk, viņš nevis stāsta kāda man ir problēma, bet saka, ka nevar izprintēt boarding passu un errors ir nepareizs, jo es visu esmu apmaksājis. Un šāda pieeja nes rezultātus. Viņam pašam lidojumus "ņemot nost" un "liekot klāt" atpakaļ (cik nu es sapratu no viņa sarunām ar supportu) izdodas tikt galā ar iekāpšanas kartēm 2 no 3 lidojumiem. Trešajam palīdz supports. Ap 11:20 mums ir mūsu iekāpšanas kartes un mans stresa līmenis nedaudz nokrītas. Meitene mums iedod vaučerus un aizved sarunāt fast tracku. Lidostā Rīga ir maz cilvēku, fast traks izrādās garākā opcija. Ejot uz lidmašīnu saprotam, ka, ja būtu ieradušies lidostā kaut vai tikai 20 minūtes vēlāk, mēs nepaspētu atrisināt šo monumentālo problēmu.

Kafejnīcā par vaučeriem paņemam paiku un es sāku domāt, vai mēs paspēsim uz trešo lidojumu, tur starpā ir tikai pusotra stunda. Rīgas lidojums pamatīgi kavējas, lidmašīnu vēl nopūš ar kaut kādu pretsaldējošo līdzekli, bet te uztraukumam nav pamata, mūsu otrais "connection" ir ar palielu pauzi Frankfurtē. Nonākot tur, es dodos uz Lufthansas ofisu, jo es vēlos noskaidrot, vai manam atpakaļceļam viss ir kārtībā. Rinda ir pagara, bet, to izstāvot, mani laipni apkalpo, paskaidro, ka ar maniem turpmākajiem lidojumiem viss ir kārtībā, ar atpakaļceļu arī, izdrukā man lapiņu, kur rakstīts, ka man pienākas bagāža un laipni apvelk tekstā vietu, kur tas rakstīts. Tāpēc īpašs ir mans pārsteigums, kad pie iekāpšanas lidmašīnā no mūsu 3 iekāpšanas kartēm, ar manējo ir problēma. Ak, cik naivi bija domāt, ka viss būs kārtībā. Lidmašīnu pasažieru rinda tuvojas beigām, darbinieki manu problēmu drudžaini (jo vajag paspēt laikus) cenšas risināt, bet no trijiem, tikai vienīgā meitene šķiet spējīga, jo problēmu gadījumā pārējie tūlītēji vēršas pie viņas. Mana problēma nav triviāla, jo (nu, miniet, es uztaisīšu mazu pauzi ..................................................) manai biļetei rādās neapmaksāts serviss ^__^. Man garām iet pēdējie cilvēki, papildus roku plātīšanai, meitene apkalpo arī citus. Manas sajūtas & seja ir apmēram šāda". Es viņai vienā brīdī rādu Swedbank aplikācijas izrakstu, lai pierādītu, ka par bagāžu esmu samaksājis. Es nezinu, ko viņa izdara, bet problēmu beigās izdodas atrisināt. Mana nabaga sirds.

Lidojums ilgst ~3h, kuru laikā bērns man noguļ uz pleca, kas ir labi, jo viņš ir diezgan emocionāls un viņam ir svarīgi labi atpūsties. Kas vēl ir interesanti bērna sakarā, viņš arī izvēlējās uztraukties - vai mēs ejam uz pareizo geitu, vai nevajag jau iet stāvēt rindā, vai mēs nenokavēsim nākamo lidojumu, vai jau nesākas iekāpšana utt. Čali, tev ir 7 gadi, chill out. Bet tas nav tik vienkārši. Un mēs nedaudz stresojam visi. Lidojums uz Lisabonu kavējas, bet izlidojot es pagūstu izrēķināt, ka mums vajadzētu būt vismaz 30 minūtēm. Man instinktīvi šķiet, ka bagāžu nepaspēs pārlikt (pie optimistiskā pieņēmuma, ka viņu pareizi pārlika lielajā Frankfurtes lidostā). Nolaižamies Lisabonā, geits uz Madeiras lidojumu ir turpat blakus, es uzreiz eju prasīt, lai pārbauda vai man ar iekāpšanas karti viss ir ok, vai viņu var nopīkstināt. Čalis apsola, ka viss labi un mēs ejam nopirkt kādu kruasānu. Nu ko, dārgie lasītāji, ja jums būtu jāmin, vai ar manu iekāpšanas karti viss bija ok vai nebija, kāds būtu jūsu minējums? Jāsaka, ka es vairs neuztraucos. Lisabonā bija silts. Ja mēs nepaspēsim, tad ko tur daudz, paliksim viesnīcā un lidosim nākamajā rītā, viss būs labi. Mēs visi esam kopā, mēs neesam saslimuši, mēs esam tikuši šitik tālu, viss būs labi. Tāpēc, kad, pīkstinot iekāpšanas karti, es redzēju sarkano gaismiņu, kas liecināja par problēmu ar to, es vairs neuztraucos. Es sāji smaidīju un laipni teicu lidostas darbiniekam "Jūsu kolēģis teica, ka ar biļeti viss kārtībā". Atbilde mani pārsteidza - "Bet ar to viss ir kārtībā", divas sekundes un man tika izdrukāta jauna iekāpšanas karte ar citu sēdvietu un nopīkstināta. "You have been upgraded to business class" teica darbinieks un es jūtu, ka es rāpjos ārā no savas stresa un neveiksmju ielejas. "T-Thanks" es novelku un dodos kopā ar ģimeni uz lidmašīnu.

Noīsinot atlikušo stāstu - biznesa klasē labi pierijos, bagāžu dabūjām, galamērķī sazinājos ar mašīnas izīrētāju, kas pa ceļam uz savu ofisu stāstīja dažādus mednieku stāstiņus, mans mīļākais bija par viņa tēti, kas lidoja no Āfrikas ar 10 000 eiro, kas ir maksimums, ko legāli var ievest, bet tā kā viņam makā bija vēl 60 eiro, tad muitnieki konfiscēja visus 10 060 eiro. Centos reaģēt ar izspiestu "Really?". Dabūju īres mašīnu un nobeigumam gribu jums uzburt ainavu, kas mani patiesi pārsteidza. Braucu pa šoseju uz mūsu noīrēto dzīvokli, iebraucu Madeiras galvaspilsētā Funšalā un Waze rāda griezt pa kreisi. Es apstājos, lēnām griežu pa kreisi, paralēli skatoties, kur jābrauc un palieku uz pauzes - ceļa nav, tā vietā ir tukšums. Kas noticis, nogruvums? Es esmu pamatīgi apstulbis, bet nedaudz tuvāk pieripoju un skatam paveras ieliņa ar neticamu slīpumu. Nobraukšana no ceļa ir īpaši slīpa, tik slīpa, ka es raizējos, vai nesaskrāpēšu mašīnas apakšu. Atmiņā skan izīrētāja frāze pie mašīnas nodošanas "Stay on the main roads and you'll be ok". Sievai panika, es pēc visa dienas stresa vienkārši braucu un bremzēju. Slīpums ir tik episks, ka nekāda bremzēšana ar ātrumiem neko nedod. Bet ir nakts, ceļi ir tukši un es braucu ļoti lēni un mēs nonākam galā. Noparkojot mašīnu, es saprotu, ka izbraukt ārā būs teju nereāli, bet man šodienai problēmu pietiek un es eju gulēt.

Tue, 30 Aug 2022 10:52:43 GMT

Kā laiks skrien. Bērns ies pirmajā klasē :O

Tue, 14 Jun 2022 09:26:20 GMT

Stilīgi, ka te vēl tik aktīvi tiek rakstīts, sen nebiju ienācis. Kaut kā tikai nekomentējas pēdējā laikā. Bet toties es vairākus komentārus nodomāju.

Thu, 06 Jan 2022 12:16:21 GMT

Es agrāk pavadīju daudz laika, pat jāsaka, neveselīgi daudz laika domājot par kaut kādu dzīves jēgu un ko darīt ar brīvo laiku un kas būtu jēgpilni un tamlīdzīgi.
Pagājuši ir vairāki gadi un noskaidrojies ir tas, ka sportot ir būtiski pašsajūtas uzlabošanai, ka spēlēt pārāk daudz datorspēles nav būtiski, bet bišķi gan vajag. Un, ka vajag darīt kaut kādas lietas, kas patīk, vai nu kaut ko palasīt, vai (manā gadījumā) pamontēt viģikus, kas man vienmēr ir paticis. Ar nekādiem sabiedrības labuma rosinošiem projektiem nenodarbošos, bet, ja kaut kas sakritīs ar to, ko es gribu, kāpēc ne. Kopējam sabiedrības labumam es ziedoju nelielas summas katru mēnesi.

Manuprāt, tieši sporta dēļ man vairs nav tie mistiskie jautājumi par to, ko būtu jēgpilni darīt. Tādi jautājumi pārsvarā ir bezjēdzīgi, jo jēgas nav no nekā. Ja nu vienīgi tu atklāj netāli esošu apdzīvojamu eksoplanētu. Un arī tad, jēga tam ir tad, ja tu pieņem, ka cilvēci turpināt ir jēga. Es dotajā brīdī neesmu par to pārliecināts. Līdz ar to, jādara ir tas, kas tev sagādā prieku un pat būtu vēlams to priekšlaicīgi ieplānot, lai gadījumā, ja tu tajā dienā piecelies un esi tāds "eee, es šodien neko negribu darīt", tad lai tevi nedaudz piespiež to darīt, jo beigās jau tāpat būs forši.

Wed, 15 Dec 2021 07:52:45 GMT

wow, cibas latest posti ir wild :D

Thu, 19 Aug 2021 13:29:18 GMT

Dzīve iet uz priekšu!

Wed, 14 Apr 2021 07:41:42 GMT

Ienāca prātā viena (cerams) nedaudz smieklīga un nedaudz briesmīga ideja. Ja viss izdosies, tad sestdien uztaisīšu šeit tādu garāku ierakstu.
On an unrelated note - lasot visus atslēgas ierakstus, one can only wonder, cik daudz tiek actually rakstīts cibā, tikai es to neredzu.

Tue, 13 Apr 2021 06:55:40 GMT

Ok, this is funny :D
http://klab.lv/users/pishjaanis/

Es pēdējā laikā esmu uzzinājis daudz vairāk par Pišjāni nekā man gribētos zināt. Diezgan nepatīkams tips. Visnepatīkamākā iezīme - kaitinošs un nogurdinošs. Es nemaz negribu sākt runāt par viņa anonīmo atdarinātāju, kurš, šķiet, patlaban ir dzēsies.

Tue, 30 Mar 2021 23:30:09 GMT

btw man lokdauns ir absolūti ok.

Thu, 19 Nov 2020 12:23:14 GMT

Ik pa laikam gribas kaut ko par seksu ierakstīt.

Sun, 12 Jul 2020 19:05:31 GMT

damn

Tue, 12 Nov 2019 09:29:30 GMT

Kopš es vairāk apzinos to, cik ļoti cilvēki pielāgojas baram, kurā tie ir, es cenšos turēties tam pretī. Es nezinu kāpēc, bet man vienmēr ir šķitis tik svarīgi dzīvē nedarīt tā, kā citi. Turklāt nešķiet, ka tas kaut kad pāries, jo uzvedība (raksturs mazāk) ir būtiski mainījusies kopš skolas/universitātes, bet vēlme ir tikpat spēcīga kā agrāk.

Enivei, stāsts ir par to, kā es eju uz tenisa treniņu un mūsu treneris ir tādā klasiskā sportistu garā audzināts un viņa reakcijas par to liecina. Tās bieži vien ir emocionāli sakāpināti, ķipa "Nu kas tas par sitienu? Tu normāli nevari uzsist?" vai "Nu paej taču uz priekšu, ko tu tur stāvi?" vai "Nu uz augšu jāpaceļ roka, UZ AUGŠU". Jāpiebilst, ka vienmēr tiek parādīts kā ir jādara pareizi, citādi es pie viņa noteikti neietu. Citās reizēs (viņam) vajag par kaut ko sadusmoties un izlādēties stipri uzsitot pa bumbiņu. Es kaut kad redzēju kā viņš trenēja bērnus un tie dabūja vēl skarbāku attieksmi. Vienīgais iemesls, kāpēc es eju uz to grupu ir tāds, ka tur pārējie spēlētāji ir labāki par mani, attiecīgi es varu kaut ko iemācīties un vienmēr tiek komentēts ko es daru nepareizi, kas ļoti palīdz. Emotional outbursts nav pārāk traucējoši, es un viens cits džeks tos uztveram more or less ar smaidu, vienīgā meitene grupā reaģē klusējot un ceturtais čalis, kas treneri pazīst vislabāk, parasti reaģē ar kaut kādiem lamuvārdiem un arī nedaudz eskspresīvi.

Un te nu mēs nonākam pie tā kāpēc es minēju pirmo rindkopu. Sarunās ar treneri ik pa laikam izskan kāds lamuvārds vai noniecinošs apzīmējums un es burtiski jūtu, kā man rodas vēlme runāt līdzīgi, savukārt, kad nesanāk kāds sitiens, reaģēt skaļi un emocionāli un varbūt lamāties. Tāpēc es aktīvi smadzenēm lieku runāt pēc iespējas pieklājīgāk un, kad nesanāk sitiens neuztraukties ne cik (izņemot īpašus gadījumus), bet vienkārši padomāt par to, ko vajag nākamajā reizē darīt labāk. Tas, manuprāt, ir daudz veselīgāks mindsets, nekā besīšanās (kur, jāsaka, es esmu somewhat of an expert).

Jāsaka, ka šādiem cilvēkiem neliela izglītošana pedagoģijā nenāktu par sliktu, citādi viņiem šķiet, ka treneru vienīgā problēma ir tāda, ka viņi nav pietiekoši strikti.

Mon, 11 Nov 2019 11:43:27 GMT

Varbūt kāds redzējāt, ka noplūduši dati par ultranacionāļiem. Ja sanāks laiks pats uzmetīšu aci, bet no latviešiem to ir izdarījis kāds tvitera lietotājs @arlekiins. Pirmkārt jau ņirdzīgi, ka kāds actually ir tik stulbs un tādās vietās reģistrējas ar savu vārdu un uzvārdu, bet otrkārt, dažus (pēc komentāriem spriežot) pārsteidz, ka čalis raksta "it kā fašisms būtu kas slikts", kas, manuprāt, ir jocīgi, jo NA rindās ir daudzi fašisti, tikai atklāti jau to izpaust nedrīkst.

Wed, 30 Oct 2019 10:18:15 GMT

Starp citu - Goran Gora un radio bigbenda koncerts bija izcils. Taisni vai žēl, ka viņi neizdos kaut kādu disku or something, lai tās dziesmas varētu dzirdēt vēlreiz, jo tur aranžijās ir nopietns darbs ieguldīts. Un skan tik kruta.

Wed, 30 Oct 2019 07:31:43 GMT

Palasīju latest posts, te ir diezgan daudz cilvēku joprojām, laikam jāpašķiro friendliste, jo kāda trešdaļa neraksta neko jau ļoti ilgi.

Enivei, skatos dzīvokļus un nesaprotu, kuri ir tie cilvēki, kas pērk mansarda dzīvokļus kuros
a) gar malām ir nenormāli zemas sienas un tas ir nenormāli kaitinoši
b) ir tikai jumta logi (labākajā gadījumā mikroskopiski lodziņi sienās

Īrēšanu es varētu saprast, bet pirkšanu....

Fri, 28 Jun 2019 09:36:54 GMT

Es nesaprotu kāpēc precoties ir jāpieņem vīra uzvārds. Vai tad tas nenāk no laikiem, kad sieva piederēja vīram, līdzīgi kā viņam piederēja zirgs un māja? Sure, var atstāt nemainītu uzvārdu, var piedomuzīmjot klāt jauno, var vīrs mainīt uz sievas utt., bet defaultais variants joprojām ir mainīt uz vīra? Manuprāt, ir tikai viens pareizais risinājums, kas nodrošinātu vienlīdzību (ar ko mūsdienās tik daudziem cilvēkiem ir problēmu) - pie precēšanās ir jāizdomā jauns uzvārds.

p.s.
nekad nebiju izmantojis tos Music: un mood: laukus :)

Mūzika

Fri, 28 Jun 2019 09:19:57 GMT

Mūzikai ir milzīga nozīme manā dzīvē. Pēdējā laikā mani iepriecina Spotify pleilists Discover weekly, kas tiek ģenerēts balstoties uz mūziku, ko klausos. Tur gan ir tikai 30 dziesmas, bet apmēram kādas 5-7 ir ok un retu reizi patrāpās kāds dārgakmens. Mans pēdējā laika favorīts ir šis gabals - https://www.youtube.com/watch?v=DZoCQFn8_ik. Awesome gabals.

Biju aizbraucis uz Jelgavu uz Melno Cepurīšu Baleriju (tas tāds klubiņš) uz Elder koncertu. Pilnīgi nejauši uzzināju, ka viņi būs rīgā pērkot biļetes uz Zeal & Ardor (Behemoth iesildītāji). Elder biju pamanījis kādu gadu agrāk un viņi spēlē diezgan labu mūziku. Koncerts bija lielisks un vieta bija ļoti forša, dabūju uzzināt, ka kaut kāds čalis no Nabaklaba tur tagad darbojas un velk visādus interesantus māksliniekus uz turieni, dienu vēlāk tur spēlēja mongoļu folkmetālu. Brīnišķīgi, būs tur jābrauc vēl, Jelgava nav tālu.

Vispār ļoti dažāda mūzika pēdējā laikā dzirdēta. Biju Mārupē uz Saulkrasta koncertiem, kur bija kaut kāds kanādiešu čalis ar mutes harmonikām, kas ļoti forši spēlēja, visādus interesantus soliņus, izdomāja pastaigāties pa publiku, piesēst blakām kaut kādam pārītim, kas nelikās traucēts stumt sejā tikko nopirktās friškas ar gaļu, kas rezultātā radīja visnotaļ amizantu skatu. Šogad jābrauc arī uz Saulkrastu Jazz kā visus pēdējos gadus paklausīties džeziņš, ko es ikdienā klausos diezgan maz, bet festivālā vienmēr ir vairākas ļoti interesantas grupas.

Biju arī uz Instrumentu albuma atklāšanas konci, tāpat kā uz iepriekšējo pirms tam. Viss ok, nedaudz šķiet tāds iepriekšējā albuma pārpalikumu disks, bet dziesma ar Ansi dzīvajā bija megastilīga. Vienīgā problēma bija pati sliktākā Instrumentu dziesma jebkad radīta - tās pusšlāgeriskās briesmas ar Prāta Vētru... ugh :(

Fri, 28 Jun 2019 08:56:28 GMT

Šodien darbā bōrings, paspamošu kaut ko. Nekas pārāk interesants ko stāstīt nav. Esmu sācis lasīt tviteri, bet tur ir diezgan daudz dažādi centieni pievērst uzmanību, vai, piemēram, pateikt kaut ko maksimāli 'controversial' (man nepatīk latviskojums - strīdīgs, pretrunīgs, tas nepieliek vārdam klāt nozīmi, kas norāda, ka teiktais izsauks sašutumu citos). Tad vēl ir arī visādi centieni mēģināt būt baigi alternatīviem, pēdējais ko redzēju ir stāstīt, ka nepatīk uzlīmes "Latvietis" uz mašīnām. Dažreiz šķiet, ka latviešu būtība ir ražot antipātijas pret kaut ko. Kad visi sūdzas par valdību, velo infrastruktūru, gejiem, homofobiem, tad tev nav atlicis nekas cits, kā pasūdzēties par uzlīmēm "Latvietis".

Man pret tām galīgi nav iebildumu, es labi atceros, kad sīks būdams, krievi mani lamāja par gansu un labatij un radīja iespaidu, ka būt latvietim ir būt loham. Par laimi pagalma puikas, ar kuriem spēlēju futbolu (visi krievi) bija nedaudz labāki. Tāpēc lai cilvēki līmē, šuj, tetovē, krāso vai citādos veidos ķibina sev klāt birku ar nacionalitātes apzīmējumu, cik grib.