vēl viens februāris bija ienācis cilvēku dzīvēs
gadu simtiem tas nemainīgs
ar saliem, vējiem, puteņiem...
neskaitāmiem atkušņiem, kas naivi vieš cerību par pavasari.
tomēr atkal un atkal šo gaišo sapni par sauli tas kavē,
sūtot ziemeli ar spēcīgiem vējiem, lai tie straumē plūstošo cerību saldē.
starp simtiem un tūkstošiem Ziemeļvēja virpulī ierautām domām
ieklīdusi arī sniegpārsliņa – trausla, gaiša un cildena.
februārim tā patika.
vien tās dēļ viņš Ziemeli un spēcīgos vējus sūta
lai mirklis kopā ar sniegpārsliņu tam garāks būtu...
tikmēr cilvēks nīgri vairs neredz to -
šo mīlu salto, ziemas apburto
domas par pavasari, kas noteikti pienāks
liedz cilvēkam pieturēties vēl pie ziemas
tā allaž cilvēks skrien domās uz priekšu
kaut sniegpārsla aicina dziļi ievilkt elpu
ziemā
un mīlēt mirkli
jo nākotne neizbēgami pienāks
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |