| 10:18p |
Nepamēģināsi - nezināsi - vai ne - kā ir nesvinēt Jāņus. Pēc saviem piecpadsmit gadiem divkāršu, trīskāršu, vai, kā pērn, dēļ kāzām, pieckāršu līgo nakšu šogad apaļš nulle. Kā tad tā un kāpēc - tas lai paliek nesijāts, jo varbūt eksistē varbūttāirlabāk dieviņš, kurš bīstamākos posmos mūs nes rokās, bet bet bet. Bet acis ir simtsreižu izraudātas, vispirms apraka šoku, tad ego, tad dusmas, tad žēlabas, nebeidzamu smilkstu. Pret vakaru vēl ne par ko neizraudama paliek drausmīgā sajūta krūtīs: KUR IR MANA CILTS? KUR IR MANA CILTS? un tās visas skaistās jāņu dziesmas, kuras, jūnijam tuvojoties, sāk dīgt krūtīs, tās visas tagad laužas ārā, bet viņas ilgojas cilts. Tāpat kā divi izgludinātie krekli uz pakaramajiem. Viens mazmazītiņš, pirmais. Otrs - mans. Trešie palika pusgludināti. |