| 10:02p |
kā dzīvo aita
esmu kļuvusi resnāka
bads ir beidzies, un putekļi mājās krājas laikam jau tieši tad, kad tur neviens nedzīvo
man gandrīz ir suns.
un upe.
suns iet upē, peld apkārt, proporcionāli lielās ausis un ķepas kustinādams.
man ir grūtums un dusmums, un negribēšana runāt par/iekš mūzikas. gan jau pāries, vai ne? - tagad es negribu neko. ne ka atgriežas brīvums, ne ka pāriet grūtums. gan jau vajadzētu ņemt kādu nlp ekrāntehniku un nosīcināt to kadru, kurā pieci cilvēki (rindā) visi kā viens noliedzoši šūpo galvas: "nē, jūs nederat".
dažbrīd es jūtos dikti stulba. un visu aizmirstoša. notikušais neiegulst atmiņā uz ilgu, par lasīto un dzirdēto labāk vispār nerunāt.
bet ir citas labas īpašības, kuras tagad nāk no manis laukā un tiek pie darba. es sākot atbilst savam vārdam, tā saka.
es negavēju trešdienās. es pat nepamanu trešdienas, sestdienas un citas dienas. zaļais krekliņš vienkārši ir tapis par ikdienas garderobi, un retu reizi es uz brīdi iedomājos, kā klājas budhas yantrai manās mājās, bet to tā īsi un ātri
lauki ceļmalās tiek novākti, nokultivēti, zeme sāk žūt, citu sezonu gaidot. pelēksmagās debesis, zibeņu garāžas un modīgu cilvēku plūsmas mīt Rīgā. Rīga ir kaut kur "tur". Un tad var pamāt ar roku kaut kādā virzienā.
ar cilvēkiem ir jārunā. jārunā kaut kāds blabla, tad viņi jūtas mierīgi. tad viss ir pierasts, drošs, uzticams. Es to saku bez ironijas, tā vienkārši ir. Man ar manu mammu arī jāparunā.
Un es jūtos mazliet noderīga. Un gribu vēl vairāk. Tad ir darbu dalīšana, un es paņemšu vienu daļu sev. |