"Pie Indiešu gudrā, kas bija sēdējis Gangas upes krastā un mācījis, reiz atnācis kāds vīrs un vaicājis, kā iespējams atrast Dievu. Atbildes vietā gudrais satvēris šo vīru un pabāzis viņa galvu zem ūdens, turot to tik ilgi, kamēr tas bailēs par savu dzīvību sācis visiem spēkiem pretoties. Tad gudrais to palaidis vaļā un pamācījis: „Lūk, tā vajag Dievu meklēt!” Ar to viņš gribēja sacīt: „Tu Dievu ātrāk neatradīsi, līdz nebūsi Viņu meklējis ar tādu nopietnību un neatlaidību kā ar pēdējiem spēkiem glābjot pats savu dzīvību.”
Ja cilvēks dzīvo bez kādām rūpēm, viņš bieži vien par Dievu vispār nevaicā. Tikai smagos, sāpīgos pārdzīvojumos tas ievēro, ka dzīve tomēr nav automātiska tukšgaita. Tādās stundās runā Dievs.
Herders rakstīja:
„Ikvienam cilvēkam reizi mūžā zobens būs dvēselei cauri spiedies, lai viņš iepazītos ar Visaugstākā varu.”
Fridrihs Bodelšvings papildina:
„Visdziļākajos mūsu vajadzību dziļumos Dievs stāv un gaida uz mums.” Ceļš pie Dieva ved dziļumā. Tas nav virspusējs.
„Jo tā saka tas Augstais un Varenais, kas mūžīgi dzīvo, Viņa vārds ir Svētais: "Es dzīvoju augšā un svētnīcā un pie tiem, kam sagrauzts un pazemīgs gars, lai atdzīvinātu garu pazemotiem un spirdzinātu sirdi sagrauztiem.” (Jesajas 57:15) Ikkatra sacelšanās, visi lepnie vārdi, izsmiekls un cilvēku pašlepnums apklust Mūžīgā priekšā. Tad visas pūles glābt savu „es”, aizstāvēt un uzturēt to spēkā, man pašam sagādā vienīgi sāpes. Bet kad es iekšēji salauzts gulēšu pie zemes, Dievs būs man tuvu. Tikai tad es spēšu aptvert īstenību, ka dzīvoju no Dievs žēlastības.
Ja mana sirds tādos brīžos atveras Dieva mīlestībai, tad es iepazīstos ar tādu mieru, kādu agrāk vēl neesmu jutis. Tas ir miers ar Dievu. Bezierunu kapitulācijas brīžos Visvarenā priekšā manī var sākties jauna dzīve, kad es bīstos tikai vairs Dievu. Tā ir dzīve Varenā patvērumā, neskatoties uz šīs pasaules postu un nāvi. Es stāvu drošā apziņā, ka nekad nevaru krist dziļāk par Tēva rokām. Un tas ir Jēzus Kristus Tēvs, pie Golgatas krusta uzvarošā Jēzus Kristus Tēvs, visu lietu Radītājs."
Konrāds Edels "Kas ir Dievs?"
Ja cilvēks dzīvo bez kādām rūpēm, viņš bieži vien par Dievu vispār nevaicā. Tikai smagos, sāpīgos pārdzīvojumos tas ievēro, ka dzīve tomēr nav automātiska tukšgaita. Tādās stundās runā Dievs.
Herders rakstīja:
„Ikvienam cilvēkam reizi mūžā zobens būs dvēselei cauri spiedies, lai viņš iepazītos ar Visaugstākā varu.”
Fridrihs Bodelšvings papildina:
„Visdziļākajos mūsu vajadzību dziļumos Dievs stāv un gaida uz mums.” Ceļš pie Dieva ved dziļumā. Tas nav virspusējs.
„Jo tā saka tas Augstais un Varenais, kas mūžīgi dzīvo, Viņa vārds ir Svētais: "Es dzīvoju augšā un svētnīcā un pie tiem, kam sagrauzts un pazemīgs gars, lai atdzīvinātu garu pazemotiem un spirdzinātu sirdi sagrauztiem.” (Jesajas 57:15) Ikkatra sacelšanās, visi lepnie vārdi, izsmiekls un cilvēku pašlepnums apklust Mūžīgā priekšā. Tad visas pūles glābt savu „es”, aizstāvēt un uzturēt to spēkā, man pašam sagādā vienīgi sāpes. Bet kad es iekšēji salauzts gulēšu pie zemes, Dievs būs man tuvu. Tikai tad es spēšu aptvert īstenību, ka dzīvoju no Dievs žēlastības.
Ja mana sirds tādos brīžos atveras Dieva mīlestībai, tad es iepazīstos ar tādu mieru, kādu agrāk vēl neesmu jutis. Tas ir miers ar Dievu. Bezierunu kapitulācijas brīžos Visvarenā priekšā manī var sākties jauna dzīve, kad es bīstos tikai vairs Dievu. Tā ir dzīve Varenā patvērumā, neskatoties uz šīs pasaules postu un nāvi. Es stāvu drošā apziņā, ka nekad nevaru krist dziļāk par Tēva rokām. Un tas ir Jēzus Kristus Tēvs, pie Golgatas krusta uzvarošā Jēzus Kristus Tēvs, visu lietu Radītājs."
Konrāds Edels "Kas ir Dievs?"