Lai gan lavijos no mugurpuses tomēr jaunietis ar piecām grāmatām baltā hitonā un palmu uz pakauša spēji pagriežoties sacīja < labdien >. Nekas cits neatlika kā sākt sveicināties. < zgjes njekto nje normaljnij > ātri pārtraucu viņa jautājumu, uz ko tā mežonīgi rižās uzacis uzrāvās uz augšu pašam paliekot kā zemē iemietam. Palūdza man to atkratot latviski, kad izdarīju spēji atkāpās. < Vai tu gribi es tev pateikšu kāpēc tu tā domā >, viņš prasīja , atbildēju ka noteikti tas aizņems daudz laika, uz ko subjekts tikai novīspsnājis atkāpās vēl vairāk un jautāja atkal. Baidoties tā arī nepiedzīvot sakrālo atklāsmi lūdzu tomēr izpausties. < Tu esi slims !> tad viņš pagriezās pretēji iepriekš ieņemtajam virzienam un ātri nozuda parkā, no kā secinu ka ne tikai slims, bet arī lipīgs.