|
[05 Aug 2006|06:03pm] |
tagad man ir skumji, jo pārņem "es tomēr būšu prom ilgi" sajūta.
Es tomēr esmu pāri darījusi ļoti daudziem un, diemžēl, zinu, ka nekad neatvainošos.
un tomēr es gribētu; (tomēr, ne jau speciāli.)
un nav jau tā, ka viegli, ziniet, tā aizbraukt - atstāt te gan Jūs, gan Kronvalda parku un visas tās zilās karotītes, kas te mājās.
liekas, ka nāksies atstāt arī atmiņas, jo par smagu ņemt tās līdzi; nē nekas, atsūtīsies pašas, ziloņkaula aploksnēs
post scriptum - no šodienas man šķiet ka nav uzbudinošākas lietas par baltājām aploksnēm - baltas, tīras nevainīgas no skata, bet neviens jau nezin, kas tajās iekšā slēpjas, tās aizlīmētas un nepielietojot vardarbību, tas atplēst (atplest) nevarēs.
|
|