| ķīmija |
[29 Apr 2006|12:08am] |
pa atvērtu logu, sāka skanēt ļoti pazīstama melodija, kura pēc 5 sekundēm pateica priekšā - tur bija Odrija To`utū, tikai no kuras filmas?
es pecēlos kājās, mēģinādama saskatīt vispār skaņas avotu (kuru tā arī nesaskatīju)
es pagriezos un klases pusi un Līva Garkāje paskatījās man acīs un pateica - no Amēlijas
"Cirkus dziesmiņa"
|
|
|
[29 Apr 2006|10:00pm] |
manī pietiktu drosmes uzkliegt virsū, ka es nekad tāda nebūšu, nekad, nemūžam, un zvērēt (ne jau tā vienkārši zvērēt), bet tiešām zvērēt, ka nekad. Ne-kad.
Bet tā, kā es nekliedzu virsū nevienam kā arī man nav nepieciešamības kādam kaut ko skaļi zvērēt (vienīgi sev, un tam nav vajadzīgs skaļš apliecinājums), tad
dzīvības procesi norisinās tālāk
tikpat klusi
|
|
|
[29 Apr 2006|11:38pm] |
romantika slēpjas dažreiz acīs un vējā, man šķiet
kad mēs lielā vējā asarojamies
man liekas, ka vējš valdzina
(o - padara valgas) acis, glāsta,
ka tās atdodas
atdod visu, kas tām ir - fizisko
un tās ir vienīgi -
asaras.
|
|