|
[11 Apr 2006|06:40am] |
mans kaķis bija ļoti skumjš un klibs. Mēs ar viņu sarunājām, ka es viņu sargāšu - un tā nu es viņam blakus sēdēju, salikusi rokas klēpī, kamēr viņa sēdēja saulītē, piepacēlusi galvu, un ar purniņu taustot gaisu, uzmanīgi kustināja ūsas, piemiegusi acis. Vēl mēs sarunājām, ka viņa tik ļoti neraudās, ja es viņu aiztikšu - pārnesot no viena mājas gala, uz otru, lai ietaupītu laiku un kāju.
Un naktī, kad man likās, ka beidzot varēs aizmigt, neilgi pēc manas ierāpšanās gultā, iekliboja arī kaķene un nogūlās simetriski tieši pa vidu gultai, segai, kājām. Un tad es sargāju viņas miegu - kaut tikai neuzgultos un neaizķeru viņu, lai nesāp.
|
|