|
[04 Apr 2006|12:13am] |
Vēl par vienu līmeni zemāk, uz izvemšanās robežas - garīgās drīzāk, nekā fiziskās.
Mana labā roka atteicās komunicēt ar manu saprātu un fizisko ķermeni, tas noveda pie injekcijām (tikai ne atkal). Tas apdullināja tik ļoti (pats fakts, ka tas atkal sāk notikt), ka es no bailēm fiziskajām sāku raudāt kā mazs bērns nobrāzis celi - cik vienkārši.
lieki piebilst - ka viss rodas galvā.
Es atkārtoju pie sevis -
I`m gonna be free.
I`m gonna be free.
And I`m gonna be brave.
I`m gonna be brave.
(saspiežoties)
|
|
|
[04 Apr 2006|09:25pm] |
briesmīgi izbraucu šodien - garāmejot kaut ko izteicos par dzīvesvietas maiņu, par pārsteigumu nevienam nebija nekā iebilstama. (varbūt par minimāli izteicos?)
ja es tiešām mēģinātu sevi sākt labot. ja, protams, es uz to saņemtos, nevis stāvētu pieturu būdiņās kamēr ārā līst lietus, bet iekšā gāž uragans.
Un ja tomēr es pārvāktos, vairāk protams fiziski "es". ne jau tā mantiski, tad tas nozīmētu, ka Rīgā no manis nepaliks ne mazas vietiņas
|
|