|
[29 Mar 2006|07:48am] |
| [ |
music |
| |
when i call a name |
] |
Rīt es tikšu pāri savam nelabumam, un vairāk nekad, neatkritīšu atpakaļ. Es zinu, kas ir mana bremze, simple.
Un es negribu vņu, es izsvītrošu, es to visu izvemšu no sevis ārā, lai neatgriezeniski būtu. es pati.
savākšu savas mantas un atdošu nu jau svešas. izvākšos no savām mājām, un aiziešu no savas pasaules.
Tieši tā kā Zālīte teica - tev ir jāpamet šī pasaule. un es jau to darīši, tikai noteikti ne tādā ziņā, kā Zālīte to domāja.
izklausās cienīgi - pašnāvēties kādā.
|
|
|
[29 Mar 2006|09:35pm] |
|
Katru reizi nokļūstot tuvāk sev, to vajadzētu nosvinēt - ar kārtīgu ieskrējienu un izlidojienu no manas istabas loga. Zemi vajadzētu pazemināt par dažiem stāviem un galu galā - arī iesnas no galvas ir jāizdabbūn ārā - ja to dara dakterītis ar garo adatu - tad sanāk galvā tāds skaļš KRAKŠ. Un arī gaiss, paliek tik silts un tik biezs, ka drīz vakaros būs mājup jāplosto un jāvēro slīdošās ainavas.
|
|
|
[29 Mar 2006|11:04pm] |
| [ |
mood |
| |
saldsērīgs |
] |
| [ |
music |
| |
sattelites.lv - es domāju ka mirstu |
] |
Kad liekas, ka kaut kā pietrūkst (vai arī tas ir mākslīgs serums), tad
vienmēr gribās pacelt galvu 45 grādu leņķī, pievērt acis un no kakla
izgrūst tādu maigi saldērīgu skaņu - grū
|
|