| [ |
music |
| |
girl from Ipanema- astrud gilberto |
] |
Es pēc ilgiem laikiem aizbraucu uz Viņa laukiem, kur mēs iztīrijām
skapi - no bērnības atmiņām, lai tās noliktu kaut kur augstāk - bēniņos
un brīvos plauktos ielaistu tagadnes lietas. Un es ar apbrīnu skatījos
kā mēs skatījāmies vecās mīlestības vēstules, pamatskolas klades,
donalda daka žurnālus, kā es rušināju un dedzināju kamīnā vecus
nevajadzīgus žurnālus, mazgāju žilbinoši baltas logu rūtis,
nosmērējāmies ar ogli, ēdot kamīnā ceptos kartupeļus, sakritām viens
otram klēpī piekusuši un gribējām gulēt zem atsevišķām segām, lai
varētu aizmigt, par spīti - aukstuma dēļ, nakts vidū es ierušinājos
viņam pie sāniem, jo vienkārši - siltāk, jo vienkārši - mīļāk.
Un vēl es lasīju dažas vēstules (tagadnes), kur viena lēdija izsaka
savas domas, ka es Viņam tomēr arī esmu vajadzīgu ; piemetināja- ka Viņš to varot neatzīt. Bet
tad es sāku domāt - thats the point - mēs laikam neatzīstam to,
ko slēpjam kā atklātu patiesību tikai sevī - es nekad neesmu Viņam
atzinusi, ka spēju dzīvot bez Viņa, ka es Sievieti tomēr mīlu, un ka
vienmēr Viņa būs pirmā.. - Es pat acīs skatīdamās esmu melojusi (tas
nav ļauni), bet ko nu es esmu iedomājusies - Viņu jau vairāk par 8
mēnešiem neesmu redzējusi, saņēmusies - un nedomāju par Viņu, bet šeku
reku, kad aiziet atkal runa, Viņa, kā no gaisa nokritusi atsūta man
īssziņu, ka Viņai manis pietrūkstot, god dammit, ko tādā gadījumā, lai
saku es?!
Un aiznākošajā naktī atsūta vēl! Sasodīta būšana, un es atkal sāku
justies kā pagājušajā pavasarī- aprijot katru VIņas rakstīto vārdu.
Nē, pietiks. Es negribu uzkrist uz māņu asmeņiem.
Džīzas
|