A thin grey line between black and white

Sociālās lomas

Mon, 21 Sep 2026 20:50:41 GMT

- Vai kristieši arī tur drīkst nākt?

- Ja nesāksi sludināt, tad jā.

Viņam tā aizstāvoties, Fēsts sacīja skaļā balsi: „Pāvil, tu esi traks, tavas pārlieku lielās rakstu zināšanas tevi padara traku!“ Bet Pāvils atbildēja: „Es neesmu traks, augsti cienījamais Fēst, bet paužu patiesības un saprāta vārdus. Arī ķēniņš, kuram atklāti to stāstīju, to zina. Es neticu, ka viņam ir palicis kaut kas apslēpts, jo tas taču nav darīts kādā nomaļā kaktā. Vai tu tici praviešiem, ķēniņ Agripa? Es zinu, ka tu tici.“ Bet Agripa sacīja Pāvilam: „Ātri gan tu mani pataisi par kristieti!" Tad Pāvils atbildēja: „Lai Dievs dod, ka agrāk vai vēlāk nevien tu, bet arī visi pārējie, kas manī klausās, kļūtu tādi, kāds es esmu, tikai bez šīm važām.“

Izstumtie dumpinieki

Sat, 12 Sep 2026 20:55:31 GMT

Divus vakarus pēc kārtas pļavā redzēju stārķus. Kāpēc neviens viņiem nepateica, ka jālido prom?

Uzraksts nr. 22

Tue, 08 Sep 2026 15:03:31 GMT

Vienmēr meklē arī otru pareizo atbildi.

Draudīgs pavērsiens

Sun, 06 Sep 2026 17:25:01 GMT

Vakar gāju garām diviem jauniem cilvēkiem, kuri slēptuvi no lietus bija atraduši zem milzu koka. Dzirdēju tikai puiša teikto: "Tas lietus ir apnicīgs... Es tiešām kādu nolādēšu!"

Nez, vai to kādu viņš izvēlēsies apzināti vai nejauši kādu garāmgājēju?

Sāku skatīties pasenus raidījuma Literatūre ierakstus

Mon, 31 Aug 2026 19:48:14 GMT

Ļoti iepatikās R. Brieža izteikums, ka dzeja var aizvest uz vietām, kur vēl neesi bijis. Taču nav jābēdā, ja dzeja nepatīk vai ir vienaldzīga, jo tad uz šīm neparastajām vietām var aizvest kas cits. Un tādā gadījumā var saprast, kā var rasties nostalģija vai ilgas pēc pavisam nezināmas pasaules vai neiepazītas zemes.

Akronīmi

Fri, 21 Aug 2026 14:26:04 GMT

Lai gan pagājis gads kopš darba failiem priekšā numuram jāpievieno vārda pirmais burts un uzvārda pirmie divi burti, joprojām pasmaidu, ka man gandrīz katru dienu kā atpazīšanas zīme jāraksta SIN. Šodien iedomājos, ja mani sauktu Bārbala Ugunspuķe, tad būtu jāraksta BUG.

God crumbles up the old moon into stars

Sat, 15 Aug 2026 11:18:48 GMT

"But why does God do it?"

"Do what?"

"Crumble the moon into stars. Why?"

"Well, can't you understand?" said Shukhov. "The stars fall down now and then. The gaps have to be filled."

One Day in the Life of Ivan Denisovich by Aleksandr Solzhenitsyn

Galvassāpes

Wed, 12 Aug 2026 21:54:15 GMT

Nesaprotu, kāpēc visu dienu tik neciešamas galvassāpes. Vai tas būtu jauns melanholijas paveids, kam šodien nebija vietas, kur izpausties? Lai gan patiesībā tas nav nekas jauns, kad apzinies visu nepareizo, visas kļūdas, visas paveiktās muļķības, bet labākais, ko vari darīt, ir ļaušanās šīm skumjām, jo jebkādai citai rīcībai vairs nebūs nozīmes,neko tā nemainīs, varbūt pat visu padarīs tikai vēl sliktāku.

Bet varbūt šis noskaņojums kaut ko pasaka par manām problēmu risināšanas prasmēm un tieksmi aizpeldēt no tām?

Bailes no nāves kā bailes no nepilnīgas dzīves

Mon, 10 Aug 2026 19:24:48 GMT

"Tāpēc bailes no nāves varētu aprakstīt kā bailes no tā, ka neizdosies kļūt tādam, par kādu esi plānojis kļūt."

Paskāls Mersjē "Nakts vilciens uz Lisabonu"

"Vai galu galā visu nosaka paštēls, izšķirošais, sen izveidotais priekšstats par to, kas jāsasniedz un jāpiedzīvo, lai dzīve izveidotos tāda, ka tai varētu piekrist? Bailes no nāves kā bailes no nepiepildītā tad - kā šķiet - pilnībā būtu manās rokās, jo tieši es esmu tas, kurš skicē ainu par to, kā būtu jāpiepildās manai dzīvei. Kas varētu būt dabiskāks par domu: tādā gadījumā es mainīšu šo ainu, lai mana dzīve atbilstu tai jau tagad - un nāves bailēm tūdaļ būtu jāizgaist. Bet, ja tās tomēr nelaiž mani vaļā, tad tāpēc: aina, kaut gan manis un neviena cita veidota, nav radusies no patvaļīga untuma un nepakļaujas nekādām izmaiņām, bet gan ir noenkurota manī un izaug no manu sajūtu un domu spēku spēles, kura esmu es pats. Tāpēc bailes no nāves varētu aprakstīt kā bailes no tā, ka neizdosies kļūt tādam, par kādu esi plānojis kļūt."

Apņemšanās jaunajā nedēļā

Sun, 09 Aug 2026 21:50:29 GMT

Mēģināšu vispirms saprast, ko cilvēki grib pateikt, nevis maukšos virsū ar savu izpratni. Daļēji tas ir sanācis, lasot grāmatas vai skatoties kino, bet arī ne vienmēr. Steiga, nogurums, izklaidība varētu būt lielākie traucēkļi šai iecerei.

Uzraksts nr. 21

Mon, 03 Aug 2026 16:29:01 GMT

- Kā var nevarēt, ja reiz vajag?
- Tad nu tomēr kaut kā var.

Vasaras skaņas

Sat, 01 Aug 2026 20:53:52 GMT

Kad runājām, kādas skaņas asocējas ar vasaru, nācās paskaidrot, kas ir cikādes, jo man teica, ka pirmo reizi dzirdot tādu vārdu. Sāku jau sevi apšaubīt, ka esmu šādu vārdu izdomājusi, lai gan šo kukaiņu dūkšana spilgti atgādināja vasaru Rumānijā un Francijas dienvidos. Bet, kā lai paskaidro ko tādu, kura attēla citu priekšstatos nav? Mani izglāba ļoti banāls risinājums, yt video, jo dabas skaņu atdarināšana nav mana stiprā puse.

Jauns eksperiments

Fri, 31 Jul 2026 20:32:58 GMT

Varētu atsākt šeit pierakstīt naktī redzētos sapņus. Bet tikai ar šādu nosacījumu: ja tos spēju atcerēties, kad diena jau ir gandrīz beigusies. Turklāt šis varētu būt labs izaicinājums prātam, spēt tēlus pārkodēt vārdos, pat ja visticamāk līdz dienas beigām būs saglabājušās tikai kaut kādas sapņa driskas.

Es gāju uz darba medicīnisko pārbaudi, bet nez kāpēc mani kabinetā sagaidīja ekstravaganta dziedniece. Gribēju iet prom, bet nespēju pakustēties, jo viņa mani vēroja ar ļoti hipnotizējošu skatienu. Dusmojos uz sevi, ka ļauju sevi tā pētīt, jo pat fiziski jutu lielu diskomfortu, it kā visi sargājošie prāta labirinti būtu sabrukuši, un es vairs neesmu drošībā. Bija jāskatās uz milzu ziedu lampas lielumā, zili violetu zvaniņu, kas likās vienīgais skaistais šajā visā. Tad nu beigās dzirdēju slēdzienu: "Nē, spēka tev nepietiks, taču tu to paveiksi, jo tev ir spēcīga iztēle." Kad sāku uzdot jautājumus, kas ar to vispār domāts, viņa kopā ar savu asistentu vienkārši aizgāja prom.

Varbūt šī sapņa epizode attēlo ikdienas troksni, ka ir interesantāk dzīvot, ja piešķir sev kādu svarīgu lomu un centies to uztvert nopietni.

Uzraksts nr. 20

Tue, 28 Jul 2026 14:23:56 GMT

Vairs nevaru atgriezties.

Tīrais prieks

Mon, 27 Jul 2026 17:00:37 GMT

Šovakar mani iepriecināja skats, kā maza meitenīte ar savu tēti lēkā pa milzu peļķi, kas parasti lietus laikā izveidojas netālu no manas mājas. Vēl viena drusku lielāka meitene sasmēla no šīs peļķes gumijniekos ūdeni un aiznesa savām draudzenēm. Nav ne jausmas, ko viņas ar to ūdeni darīja, bet dažas lietas pēc vasaras lietus šķiet nemainīgas.

Saulīte

Sat, 25 Jul 2026 08:19:43 GMT

Reizēm šķiet, ka no rītiem nav līksmāka radījuma par labradoru. Pat ja vēl neesi pa īstam pamodusies, tomēr aizkustina, kā suns tev atnes mīksto mantiņu un, asti luncinādams, "dejo" apkārt, sakot: "Cik brīnišķīgs rīts!" (un tāds tas parasti arī ir, pat ja bieži vien tam ir grūti noticēt). Jā, pat nīgrākajos rītos nav iespējams īgņoties par suņa prieku.

Neredzamās citu sāpes

Thu, 23 Jul 2026 18:15:09 GMT

Reizēm, bet ne vienmēr, ja ir sajūta, ka izdaru netaisnu spriedumu par kādu savas nezināšanas vai muļķīga aizvainojuma dēļ, atceros šo tekstu.

"Whenever you feel like criticizing any one...just remember that all the people in this world haven't had the advantages that you've had."

F. Scott Fitzgerald "The Great Gatsby"

iespējas

Sat, 18 Jul 2026 22:03:48 GMT

Ja mēs tiešām varam izdzīvot tikai mazu daļiņu no tā, kas ir mūsos, - kas notiek ar pārējo?

Pārcēlājs

Wed, 15 Jul 2026 22:20:44 GMT

Šodien gadījās izlasīt dzejoli, kas tapis pēc brauciena taksometrā Ņujorkā, tā iemūžinot sarunu ar taksistu, kādu sīrieti, kas izstāsta savu stāstu. Tas ir drūms, taču beigas šķiet pārlaicīgas un nedaudz gaišas. Pats stāstītājs sevi raksturo kā taksometra vadītāju pasaules galā, tomēr pasažierei apsola drošu nokļūšanu galamērķī. Varbūt kaut kādā ziņā visi cilvēki ir kā hakeri, dzejnieki vai laivinieki, kas mēģina savu "taksometru" izstūrēt cauri tumsai līdz kādai drošai un stabilai vietai.

We were thirty-one souls all, he said, on the gray-sick of sea

in a cold rubber boat, rising and falling in our filth.

By morning this didn’t matter, no land was in sight,

all were soaked to the bone, living and dead.

We could still float, we said, from war to war.

What lay behind us but ruins of stone piled on ruins of stone?

City called “mother of the poor” surrounded by fields

of cotton and millet, city of jewelers and cloak-makers,

with the oldest church in Christendom and the Sword of Allah.

If anyone remains there now, he assures, they would be utterly alone.

There is a hotel named for it in Rome two hundred meters

from the Piazza di Spagna, where you can have breakfast under

the portraits of film stars. There the staff cannot do enough for you.

But I am talking nonsense again, as I have since that night

we fetched a child, not ours, from the sea, drifting face-

down in a life vest, its eyes taken by fish or the birds above us.

After that, Aleppo went up in smoke, and Raqqa came under a rain

of leaflets warning everyone to go. Leave, yes, but go where?

We lived through the Americans and Russians, through Americans

again, many nights of death from the clouds, mornings surprised

to be waking from the sleep of death, still unburied and alive

but with no safe place. Leave, yes, we obey the leaflets, but go where?

To the sea to be eaten, to the shores of Europe to be caged?

To camp misery and camp remain here. I ask you then, where?

You tell me you are a poet. If so, our destination is the same.

I find myself now the boatman, driving a taxi at the end of the world.

I will see that you arrive safely, my friend, I will get you there

2016

Sezonālā recidīva atslēga

Mon, 13 Jul 2026 20:45:29 GMT

"Noziedzies vien, noziedzies pati pret sevi un dari sev pāri, mana dvēsele; bet vēlāk tev vairs nebūs izdevības sevi cienīt un godāt. Jo ikkatram ir tikai viena dzīve, viena vienīga. Taču tev tā ir gandrīz beigusies, un tajā tu neesi gādājusi par sevi, bet gan rīkojusies tā, it kā tava laime būtu atkarīga no citām dvēselēm... Taču tie, kuri uzmanīgi neseko savas dvēseles tieksmēm, neizbēgami ir nelaimīgi."

Marks Aurēlijs - Meditācijas

Silvijas Brices tulkojums

"Ņirgājies, ņirgājies par sevi, dvēsele! Tikai zini, tev vairs nebūs iespējas sev izrādīt cieņu, tāpēc ka katram ir tikai viņa dzīve – un viss. Tā dzīve, kas tev gandrīz jau ir pagājusi, nekaunējās tavas dvēseles priekšā, bet savu laimīgo likteni meklēja citu dvēselēs. (..) bet tie, kuri neapzinās paša dvēseles kustības, neizbēgami ir nelaimīgi."

Vai ir iespējams pārvietoties ātrāk par laiku, ja tas varbūt nemaz neeksistē?

Thu, 09 Jul 2026 21:57:41 GMT

Šovakar atkal gadījās nokļūt tādā grāmatā, kur viens no sižeta virzītājspēkiem ir cilvēka spēja izdarīt izvēli, kādu no neviens no viņa negaida (iespējams, arī pats stāsta varonis ne). Tā parādot, ka iespējams pārlekt pavisam citā dimensijā, jo tomēr brīvā griba eksistē. Lai gan varbūt arī iepriekš ir paredzams, ka cilvēks mainīs ierasto uzvedību un salauzīs it kā paredzamo nākotni. Uz brīdi iedomājos, kā būtu, ja varonis neko nemainītu un mūžīgo atkārtošanos neuzskatītu par sprostu, bet par iespēju?

Nakts dzīve

Sun, 05 Jul 2026 21:07:44 GMT

To nu gan negaidīju, ka vēlīnajās pastaigās ar suni varēs sastapt dažādas mazas radības. Pie ežiem jau pierasts, turklāt tos bieži sastapu arī Rīgā, kad ap pusnakti devos izmest bioatkritumus un izvēdināt galvu. Te meža tuvumā nav, bet vienu vakaru sastapu āpsi, bet šovakar caunu, kuru sākumā noturēju par ļoti tievu un garu kaķi. Interesanti, kādi vēl dzīvnieciņi gadīsies ceļā šovasar?

Samera

Fri, 03 Jul 2026 20:31:22 GMT

Divus vakarus pēc kārtas tik brīnišķīga saules gaisma! Pamazām sāku iemīļot šo pilsētiņu, kopš esmu atradusi jaunas vai senaizmirstas pastaigu vietas. Lai gan arī iepriekš dzīvoju ļoti zaļā vietā.

Nesaprotu, kāpēc tik skaistā laikā izlasīju nelabumu uzdzenošu grāmatu. Varbūt tāpēc, ka tik ilgstoši biju atlikusi tās lasīšanu un iepriekš jau nevar nojaust, kurp lasīšana aizvedīs. Tā nu beidzot to atšķīru, jo man patika valoda un ūdens klātbūtne, līdz vairs nemanīju, kādā glumā un depresīvā pasaulē ieslīdu. Kamēr galvenais varonis runāja par sevi un vēl nebija sācis stāstīt par ģimeni, likās, ka viņa nomāktība palēnām pielīp arī man. Un sāku jau nožēlot, ka esmu izvēlējusies lasīt ko tādu.
Tā kā tur ir arī diezgan poētiski apraksti, sākumā nespēju izskaidrot jocīgo sajūtu, kāpēc lasīšanas brīdī ir tāds kā pretīgums. Protams, lasīt par ģimenes tumšiem noslēpumiem vienmēr ir diezgan mokoši, jo var taču būt arī laimīgas ģimenes. Tikai grāmatas beigās sapratu, kāpēc autorei vajadzēja novest lasītāju tādā pašā stāvoklī, kādā atradās galvenais varonis. Atrisinājumu uztvēru pavisam mierīgi, it kā tev pateiktu ko sen zināmu, jau iepriekš starp rindām izlasītu. Taču līdz pēdējam esi atsacījusies tam ticēt. Tieši tā bija ar šī cilvēka bērnības atmiņām, kuras bija pārāk baisas, lai atcerētos, taču ik pa laikam miglaini uzpeldēja brīžos, kad viņš gribēja saprast patiesību par atgadījumu ar māsu.

Tagad līdzsvaram vajadzēs izlasīt kādu bērnu grāmatu.

Robežas

Thu, 02 Jul 2026 20:05:40 GMT

Pievakarē biju ielīdusi kaut kādos brikšņos pie dīķa, jo tur ir ļoti skaists skats. Kad nokļuvu atpakaļ uz taciņas, pamanīju, ka kājas iepinušās kaut kādos zilpelēkos diegos un tas apgrūtina iešanu. Pagāja vismaz pāris minūtes līdz tos atpiņķerēju. Varētu būt laba metafora par šo dienu, bet pēc brīža iedomājos, ka vajadzētu beigt nodarboties ar apofēniju, meklēt likumsakarības, kur to nemaz nav. Vai arī ar loģisko prātu mēģināt saprast lietas, kas ir pāri tam.

Alise

Sat, 27 Jun 2026 17:08:41 GMT

Suns ir izracis tik lielu bedri, kas jau sāk līdzināties alai. Tā kā cilvēki tur parasti nestaigā, neesmu to aizrakusi, pat ja varbūt vajadzētu, jo tumsā būtu bīstami tur aizķerties. Taču nedaudz žēl iznīcināt suņa milzu darbu. Kad viņa tur ielien kašāties, reizēm redzama tikai aste. Tādos brīžos viegli suni iztēloties kā grāmatas tēlu, kas pazūd neparastā pasaulē. Taču visticamāk sunim ir pavisam citi mērķi, vienkārši būt sunim un smiltīs atvēsināties. Varbūt pat īsti nenojauš, kādas asociācijas un stāstus viņai piešķīris šis grūti saprotamais divkājis.