urn:lj:klab.lv:atom1:kochkaA thin grey line between black and whiteI'm the cat who lost its blackI'm the cat who lost its blackdebesskraapis@gmail.comKchK2026-08-12T22:03:21Z2026-08-12T22:03:21ZGalvassāpesurn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4900152026-08-13T00:39:002026-08-13T00:39:002026-08-12T22:03:21Z2026-08-12T22:03:21ZNesaprotu, kāpēc visu dienu tik neciešamas galvassāpes. Vai tas būtu jauns melanholijas paveids, kam šodien nebija vietas, kur izpausties? Lai gan patiesībā tas nav nekas jauns, kad apzinies visu nepareizo, visas kļūdas, visas paveiktās muļķības, bet labākais, ko vari darīt ir ļaušanās šīm skumjām, jo jebkādai citai rīcībai vairs nebūs nozīmes,neko tā nemainīs, varbūt pat visu padarīs tikai vēl sliktāku.<br /><br />Bet varbūt šis noskaņojums kaut ko pasaka par manām problēmu risināšanas prasmēm un tieksmi aizpeldēt no tām?Bailes no nāves kā bailes no nepilnīgas dzīvesurn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4899392026-08-10T22:09:002026-08-10T22:09:002026-08-10T19:27:08Z2026-08-10T19:27:08Z<div>"Tāpēc bailes no nāves varētu aprakstīt kā bailes no tā, ka neizdosies kļūt tādam, par kādu esi plānojis kļūt."</div><div><br></div><div>Paskāls Mersjē "Nakts vilciens uz Lisabonu"</div><div><br></div><div><br></div><div><a name="cutid1"></a></div><div><br></div><div><br></div><div>"Vai galu galā visu nosaka paštēls, izšķirošais, sen izveidotais priekšstats par to, kas jāsasniedz un jāpiedzīvo, lai dzīve izveidotos tāda, ka tai varētu piekrist? Bailes no nāves kā bailes no nepiepildītā tad - kā šķiet - pilnībā būtu manās rokās, jo tieši es esmu tas, kurš skicē ainu par to, kā būtu jāpiepildās manai dzīvei. Kas varētu būt dabiskāks par domu: tādā gadījumā es mainīšu šo ainu, lai mana dzīve atbilstu tai jau tagad - un nāves bailēm tūdaļ būtu jāizgaist. Bet, ja tās tomēr nelaiž mani vaļā, tad tāpēc: aina, kaut gan manis un neviena cita veidota, nav radusies no patvaļīga untuma un nepakļaujas nekādām izmaiņām, bet gan ir noenkurota manī un izaug no manu sajūtu un domu spēku spēles, kura esmu es pats. Tāpēc bailes no nāves&nbsp;varētu aprakstīt kā bailes no tā, ka neizdosies kļūt tādam, par kādu esi plānojis kļūt."</div>Apņemšanās jaunajā nedēļāurn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4897212026-08-10T00:41:002026-08-10T00:41:002026-08-09T21:51:00Z2026-08-09T21:51:00ZMēģināšu vispirms saprast, ko cilvēki grib pateikt, nevis maukšos virsū ar savu izpratni. Daļēji tas ir sanācis, lasot grāmatas vai skatoties kino, bet arī ne vienmēr. Steiga, nogurums, izklaidība varētu būt lielākie traucēkļi šai iecerei.Uzraksts nr. 21urn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4893842026-08-03T19:25:002026-08-03T19:25:002026-08-03T16:29:01Z2026-08-03T16:29:01Z- Kā var nevarēt, ja reiz vajag?<br /> - Tad nu tomēr kaut kā var.Vasaras skaņasurn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4890002026-08-01T23:42:002026-08-01T23:42:002026-08-01T20:54:49Z2026-08-01T20:54:49ZKad runājām, kādas skaņas asocējas ar vasaru, nācās paskaidrot, kas ir cikādes, jo man teica, ka pirmo reizi dzirdot tādu vārdu. Sāku jau sevi apšaubīt, ka esmu šādu vārdu izdomājusi, lai gan šo kukaiņu dūkšana spilgti atgādināja vasaru Rumānijā un Francijas dienvidos. Bet, kā lai paskaidro ko tādu, kura attēla citu priekšstatos nav? Mani izglāba ļoti banāls risinājums, yt video, jo dabas skaņu atdarināšana nav mana stiprā puse.Jauns eksperimentsurn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4888592026-07-31T23:32:002026-07-31T23:32:002026-07-31T20:34:22Z2026-07-31T20:34:22Z<div>Varētu atsākt šeit pierakstīt naktī redzētos sapņus. Bet tikai ar šādu nosacījumu: ja tos spēju atcerēties, kad diena jau ir gandrīz beigusies. Turklāt šis varētu būt labs izaicinājums prātam, spēt tēlus pārkodēt vārdos, pat ja visticamāk līdz dienas beigām būs saglabājušās tikai kaut kādas sapņa driskas.</div><div><br></div><div><a name="cutid1"></a></div><div>Es gāju uz darba medicīnisko pārbaudi, bet nez kāpēc mani kabinetā sagaidīja ekstravaganta dziedniece. Gribēju iet prom, bet nespēju pakustēties, jo viņa mani vēroja ar ļoti hipnotizējošu skatienu. Dusmojos uz sevi, ka ļauju sevi tā pētīt, jo pat fiziski jutu lielu diskomfortu, it kā visi sargājošie prāta labirinti būtu sabrukuši, un es vairs neesmu drošībā. Bija jāskatās uz milzu ziedu lampas lielumā, zili violetu zvaniņu, kas likās vienīgais skaistais šajā visā. Tad nu beigās dzirdēju slēdzienu: "Nē, spēka tev nepietiks, taču tu to paveiksi, jo tev ir spēcīga iztēle." Kad sāku uzdot jautājumus, kas ar to vispār domāts, viņa&nbsp; kopā ar savu asistentu vienkārši aizgāja prom.&nbsp;</div><div>Varbūt šī sapņa epizode attēlo ikdienas troksni, ka ir interesantāk dzīvot, ja piešķir sev kādu svarīgu lomu un centies to uztvert nopietni.&nbsp;</div><div><br></div>Uzraksts nr. 20urn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4884682026-07-28T17:22:002026-07-28T17:22:002026-07-28T14:23:56Z2026-07-28T14:23:56Z<i>Vairs nevaru atgriezties.</i>Tīrais prieksurn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4882722026-07-27T20:00:002026-07-27T20:00:002026-07-27T17:22:35Z2026-07-27T17:22:35ZŠovakar mani iepriecināja skats, kā maza meitenīte ar savu tēti lēkā pa milzu peļķi, kas parasti lietus laikā izveidojas netālu no manas mājas. Vēl viena drusku lielāka meitene sasmēla no šīs peļķes gumijniekos ūdeni un aiznesa savām draudzenēm. Nav ne jausmas, ko viņas ar to ūdeni darīja, bet dažas lietas pēc vasaras lietus šķiet nemainīgas.Saulīteurn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4880422026-07-25T11:05:002026-07-25T11:05:002026-07-25T08:19:43Z2026-07-25T08:19:43ZReizēm šķiet, ka no rītiem nav līksmāka radījuma par labradoru. Pat ja vēl neesi pa īstam pamodusies, tomēr aizkustina, kā suns tev atnes mīksto mantiņu un, asti luncinādams, "dejo" apkārt, sakot: "Cik brīnišķīgs rīts!" (un tāds tas parasti arī ir, pat ja bieži vien tam ir grūti noticēt). Jā, pat nīgrākajos rītos nav iespējams īgņoties par suņa prieku.Neredzamās citu sāpesurn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4877902026-07-23T21:09:002026-07-23T21:09:002026-07-23T18:30:39Z2026-07-23T18:30:39ZReizēm, bet ne vienmēr, ja ir sajūta, ka izdaru netaisnu spriedumu par kādu savas nezināšanas vai muļķīga aizvainojuma dēļ, atceros šo tekstu.<br /><br />"Whenever you feel like criticizing any one...just remember that all the people in this world haven't had the advantages that you've had."<br /><br /><br />F. Scott Fitzgerald "The Great Gatsby"iespējasurn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4874982026-07-19T01:01:002026-07-19T01:01:002026-07-18T22:03:48Z2026-07-18T22:03:48Z<i>Ja mēs tiešām varam izdzīvot tikai mazu daļiņu no tā, kas ir mūsos, - kas notiek ar pārējo?</i>Pārcēlājsurn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4873762026-07-16T00:06:002026-07-16T00:06:002026-07-15T22:23:51Z2026-07-15T22:23:51Z<div>Šodien gadījās izlasīt dzejoli, kas tapis pēc brauciena taksometrā Ņujorkā, tā iemūžinot sarunu ar taksistu, kādu sīrieti, kas izstāsta savu stāstu. Tas ir drūms, taču beigas šķiet pārlaicīgas un nedaudz gaišas. Pats stāstītājs sevi raksturo kā taksometra vadītāju pasaules galā, tomēr pasažierei apsola drošu nokļūšanu galamērķī. Varbūt&nbsp; kaut kādā ziņā visi cilvēki ir kā hakeri, dzejnieki vai laivinieki, kas mēģina savu "taksometru" izstūrēt cauri tumsai līdz kādai drošai un stabilai vietai.<a name="cutid1"></a>
</div><div style="text-indent: -1em; padding-left: 1em;">We were thirty-one souls all, he said, on the gray-sick of sea<br></div><div style="text-indent: -1em; padding-left: 1em;">
in a cold rubber boat, rising and falling in our filth.<br></div><div style="text-indent: -1em; padding-left: 1em;">
By morning this didn’t matter, no land was in sight,<br></div><div style="text-indent: -1em; padding-left: 1em;">
all were soaked to the bone, living and dead.<br></div><div style="text-indent: -1em; padding-left: 1em;">
We could still float, we said, from war to war.<br></div><div style="text-indent: -1em; padding-left: 1em;">
What lay behind us but ruins of stone piled on ruins of stone?<br></div><div style="text-indent: -1em; padding-left: 1em;">
City called “mother of the poor” surrounded by fields<br></div><div style="text-indent: -1em; padding-left: 1em;">
of cotton and millet, city of jewelers and cloak-makers,<br></div><div style="text-indent: -1em; padding-left: 1em;">
with the oldest church in Christendom and the Sword of Allah.<br></div><div style="text-indent: -1em; padding-left: 1em;">
If anyone remains there now, he assures, they would be utterly alone.<br></div><div style="text-indent: -1em; padding-left: 1em;">
There is a hotel named for it in Rome two hundred meters<br></div><div style="text-indent: -1em; padding-left: 1em;">
from the Piazza di Spagna, where you can have breakfast under<br></div><div style="text-indent: -1em; padding-left: 1em;">
the portraits of film stars. There the staff cannot do enough for you.<br></div><div style="text-indent: -1em; padding-left: 1em;">
But I am talking nonsense again, as I have since that night<br></div><div style="text-indent: -1em; padding-left: 1em;">
we fetched a child, not ours, from the sea, drifting face-<br></div><div style="text-indent: -1em; padding-left: 1em;">
down in a life vest, its eyes taken by fish or the birds above us.<br></div><div style="text-indent: -1em; padding-left: 1em;">
After that, Aleppo went up in smoke, and Raqqa came under a rain<br></div><div style="text-indent: -1em; padding-left: 1em;">
of leaflets warning everyone to go. Leave, yes, but go where?<br></div><div style="text-indent: -1em; padding-left: 1em;">
We lived through the Americans and Russians, through Americans<br></div><div style="text-indent: -1em; padding-left: 1em;">
again, many nights of death from the clouds, mornings surprised<br></div><div style="text-indent: -1em; padding-left: 1em;">
to be waking from the sleep of death, still unburied and alive<br></div><div style="text-indent: -1em; padding-left: 1em;">
but with no safe place. Leave, yes, we obey the leaflets, but go where?<br></div><div style="text-indent: -1em; padding-left: 1em;">
To the sea to be eaten, to the shores of Europe to be caged?<br></div><div style="text-indent: -1em; padding-left: 1em;">
To <em>camp misery</em> and <em>camp remain</em> here. I ask you then, where?<br></div><div style="text-indent: -1em; padding-left: 1em;">
You tell me you are a poet. If so, our destination is the same.<br></div><div style="text-indent: -1em; padding-left: 1em;">
I find myself now the boatman, driving a taxi at the end of the world.<br></div><div style="text-indent: -1em; padding-left: 1em;">
I will see that you arrive safely, my friend, I will get you there</div><br>2016Sezonālā recidīva atslēga urn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4870202026-07-13T23:31:002026-07-13T23:31:002026-07-13T21:00:19Z2026-07-13T21:00:19Z"Noziedzies vien, noziedzies pati pret sevi un dari sev pāri, mana dvēsele; bet vēlāk tev vairs nebūs izdevības sevi cienīt un godāt. Jo ikkatram ir tikai viena dzīve, viena vienīga. Taču tev tā ir gandrīz beigusies, un tajā tu neesi gādājusi par sevi, bet gan rīkojusies tā, it kā tava laime būtu atkarīga no citām dvēselēm... Taču tie, kuri uzmanīgi neseko savas dvēseles tieksmēm, neizbēgami ir nelaimīgi."<br><br>Marks Aurēlijs - Meditācijas<br><div>Silvijas Brices tulkojums</div><div><br></div><div><a name="cutid1"></a></div><div>"Ņirgājies, ņirgājies par sevi, dvēsele! Tikai zini, tev vairs nebūs iespējas sev izrādīt cieņu, tāpēc ka katram ir tikai viņa dzīve – un viss. Tā dzīve, kas tev gandrīz jau ir pagājusi, nekaunējās tavas dvēseles priekšā, bet savu laimīgo likteni meklēja citu dvēselēs. (..) bet tie, kuri neapzinās paša dvēseles kustības, neizbēgami ir nelaimīgi."</div>Vai ir iespējams pārvietoties ātrāk par laiku, ja tas varbūt nemaz neeksistē? urn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4861782026-07-10T00:40:002026-07-10T00:40:002026-07-09T22:07:14Z2026-07-09T22:07:14ZŠovakar atkal gadījās nokļūt tādā grāmatā, kur viens no sižeta virzītājspēkiem ir cilvēka spēja izdarīt izvēli, kādu no neviens no viņa negaida (iespējams, arī pats stāsta varonis ne). Tā parādot, ka iespējams pārlekt pavisam citā dimensijā, jo tomēr brīvā griba eksistē. Lai gan varbūt arī iepriekš ir paredzams, ka cilvēks mainīs ierasto uzvedību un salauzīs it kā paredzamo nākotni. Uz brīdi iedomājos, kā būtu, ja varonis neko nemainītu un mūžīgo atkārtošanos neuzskatītu par sprostu, bet par iespēju?Nakts dzīveurn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4860472026-07-05T23:58:002026-07-05T23:58:002026-07-05T21:07:44Z2026-07-05T21:07:44ZTo nu gan negaidīju, ka vēlīnajās pastaigās ar suni varēs sastapt dažādas mazas radības. Pie ežiem jau pierasts, turklāt tos bieži sastapu arī Rīgā, kad ap pusnakti devos izmest bioatkritumus un izvēdināt galvu. Te meža tuvumā nav, bet vienu vakaru sastapu āpsi, bet šovakar caunu, kuru sākumā noturēju par ļoti tievu un garu kaķi. Interesanti, kādi vēl dzīvnieciņi gadīsies ceļā šovasar?Sameraurn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4857072026-07-03T23:22:002026-07-03T23:22:002026-07-03T20:38:30Z2026-07-03T20:38:30ZDivus vakarus pēc kārtas tik brīnišķīga saules gaisma! Pamazām sāku iemīļot šo pilsētiņu, kopš esmu atradusi jaunas vai senaizmirstas pastaigu vietas. Lai gan arī iepriekš dzīvoju ļoti zaļā vietā.<br /><br />Nesaprotu, kāpēc tik skaistā laikā izlasīju nelabumu uzdzenošu grāmatu. Varbūt tāpēc, ka tik ilgstoši biju atlikusi tās lasīšanu un iepriekš jau nevar nojaust, kurp lasīšana aizvedīs. Tā nu beidzot to atšķīru, jo man patika valoda un ūdens klātbūtne, līdz vairs nemanīju, kādā glumā un depresīvā pasaulē ieslīdu. Kamēr galvenais varonis runāja par sevi un vēl nebija sācis stāstīt par ģimeni, likās, ka viņa nomāktība palēnām pielīp arī man. Un sāku jau nožēlot, ka esmu izvēlējusies lasīt ko tādu. <br />Tā kā tur ir arī diezgan poētiski apraksti, sākumā nespēju izskaidrot jocīgo sajūtu, kāpēc lasīšanas brīdī ir tāds kā pretīgums. Protams, lasīt par ģimenes tumšiem noslēpumiem vienmēr ir diezgan mokoši, jo var taču būt arī laimīgas ģimenes. Tikai grāmatas beigās sapratu, kāpēc autorei vajadzēja novest lasītāju tādā pašā stāvoklī, kādā atradās galvenais varonis. Atrisinājumu uztvēru pavisam mierīgi, it kā tev pateiktu ko sen zināmu, jau iepriekš starp rindām izlasītu. Taču līdz pēdējam esi atsacījusies tam ticēt. Tieši tā bija ar šī cilvēka bērnības atmiņām, kuras bija pārāk baisas, lai atcerētos, taču ik pa laikam miglaini uzpeldēja brīžos, kad viņš gribēja saprast patiesību par atgadījumu ar māsu.<br /><br />Tagad līdzsvaram vajadzēs izlasīt kādu bērnu grāmatu.Robežasurn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4854012026-07-02T22:33:002026-07-02T22:33:002026-07-02T20:06:59Z2026-07-02T20:06:59ZPievakarē biju ielīdusi kaut kādos brikšņos pie dīķa, jo tur ir ļoti skaists skats. Kad nokļuvu atpakaļ uz taciņas, pamanīju, ka kājas iepinušās kaut kādos zilpelēkos diegos un tas apgrūtina iešanu. Pagāja vismaz pāris minūtes līdz tos atpiņķerēju. Varētu būt laba metafora par šo dienu, bet pēc brīža iedomājos, ka vajadzētu beigt nodarboties ar apofēniju, meklēt likumsakarības, kur to nemaz nav. Vai arī ar loģisko prātu mēģināt saprast lietas, kas ir pāri tam.Aliseurn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4848902026-06-27T20:07:002026-06-27T20:07:002026-06-27T17:12:13Z2026-06-27T17:12:13ZSuns ir izracis tik lielu bedri, kas jau sāk līdzināties alai. Tā kā cilvēki tur parasti nestaigā, neesmu to aizrakusi, pat ja varbūt vajadzētu, jo tumsā būtu bīstami tur aizķerties. Taču nedaudz žēl iznīcināt suņa milzu darbu. Kad viņa tur ielien kašāties, reizēm redzama tikai aste. Tādos brīžos viegli suni iztēloties kā grāmatas tēlu, kas pazūd neparastā pasaulē. Taču visticamāk sunim ir pavisam citi mērķi, vienkārši būt sunim un smiltīs atvēsināties. Varbūt pat īsti nenojauš, kādas asociācijas un stāstus viņai piešķīris šis grūti saprotamais divkājis.Zaļā gaismaurn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4847962026-06-21T21:08:002026-06-21T21:08:002026-07-09T22:07:53Z2026-07-09T22:07:53Z<div>Tik neierasti, ka pa ilgiem laikiem sestdiena bija brīvdiena. Un tā būs visu vasaru! Vairs nekādu agro rītu un vilcienu sestdienās! Nedaudz žēl, ka pārdevu savu riteni, šodien varētu braukt visu dienu.&nbsp;</div><div>Nu nekas.
LABOJUMS: Tā kā ziemā nosolījos sev izteikties precīzāk, tad varētu šo ieviest arī cibas ierakstos, jo reizēm rakstu tik haotiski, it kā ieraksti būt izlasāmi tikai man pašai, nevis publiski. Nedēļas nogalē izlasīju Dženas Andersones romānu "Demiurgs", jo mani interesēja, kā viņa risina šo universālā ļaunuma problēmu. Taču vairāk par ētiskām dilemmām uz mani iespaidu atstāja apraksts par varoņa spēju hipnotizēt cilvēkus un iekļūt viņu smadzenēs. Pat ja viņš kļuva par ārstu, lai darītu cilvēkiem labu, tomēr nevarēju tikt vaļā no domām, cik šāda iejaukšanās ir vajadzīga un ētiska, pat ja dziedinoša.
Pat ja interesanti, tomēr racionālajai pusei nedaudz baisi lasīt, kā grāmatas varonis var redzēt auras un hipnozes laikā iekļūt smadzenēs. Tehniskā puse tur varbūt nebija tik svarīga, taču radās jautājums par cilvēka autonomiju. Tātad vienkārši kāds citu vietā saliek sajukušos puzles gabaliņus, izdzēš pagātnes rēgus, atjauno iekšējo sauli utt. Un cilvēkam pašam nekas nav jādara. Vai tad tā drīkst un nav bīstami? Tas viss taču ir saistīts, visi pārdzīvojumi, bailes un atmiņas. Vai tā vienkārši izdzēšot kādu traumu, netiek izdzēsta arī kāda personības šķautne, kaut kas vajadzīgs, piemēram, empātija vai radošums? Man vienmēr ir licies, ka cilvēkam pašam ir jāiet cauri savai tumsai, jo tikai tā var kaut kas mainīties, lai gan grāmatā droši vien bija daudz smagāki gadījumi, ko parasti ārstē vai nomāc ar zālēm. Bet tad ir šī grūtā izvēle, ko dzēst un ko nē. Un galu galā arī sevi tā var iznīcināt, jo šī varoņa spējas nav bezgalīgas. Katra dziedināšana prasa atdot daļu no savas gaismas.</div><div><br></div><div>Taču man patika zaļās gaismas metafora, nomierinošās sarunas ar augiem un grāmatas neikdienišķā daļa.</div><div><br></div><div><br></div><a name="cutid1"></a>
<div>"Viņš jutās kā ieslodzīts stikla labirintā, milzīgā, caurspīdīgā kubā, kurā nav iespējams saprast, vai redzi īsto izeju, bet vienlaikus saskati tās visas, un katrs no risinājumiem pastāv pats par sevi, atsevišķi, it kā iekodēts citā plaknē, citā dimensijā. Taču tu apzinies, ka vienas dzīves nepietiks, lai pārbaudītu visas iespējamās kombinācijas.</div><div><br></div><div>Iekšā sevī viņš redzēja degam zaļu gaismu. Viņa apziņas telpa mirdzēja kā mitra meža biežņa saullēktā Tur neviena nebija, tikai klusums un trīsuļojošie rasas pilieni uz zāles stiebriem. Saulesstari krita dūmakaini balti, un kaut kur tālumā, tajā punktā, no kura zaļajā biezoknī ielauzās gaisma, bija kaut kas tāds, kas uzvēdīja nostalģisku māju sajūtu.</div><div><br></div><div>Damians skatījās tajā virzienā un saprata, ka šo sajūtu nerada ne viņa bērnības mājas, ne tagadējais mājoklis un pat ne tēvoča Jakova mājīgais miteklis. Nē, tā bija pavisam cita, atšķirīga sajūta, kas magnetizēja, uzdzenot ilgas un vieglas skumjas no savādās atskārtas, ka arī pašreizējais mirklis zudīs un kāda cita tevis versija nespēs to atminēties. Tieši tāpat kā tu nespēj atcerēties pagātnes pieskārienus šobrīd, kad stāvi zaļā meža norā un tiecies uz gaismu. Tev šķiet, ka esi tur bijis jau agrāk, bet neapjaut, vai visas tava mūža garumā glabātās ilgas pēc šīs gaismas bijušas tā vērtas."</div><div><br></div><div>Džena Andersone "Demiurgs"</div><div><br></div>Lido doma zelta spārniemurn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4845582026-06-19T23:14:002026-06-19T23:14:002026-07-09T22:08:26Z2026-07-09T22:08:26ZReizēm youtubē līdzās ierastajām veļaspulveru, kosmētikas, zobubirstu vai darbarīku reklāmām iznirst arī pa kādai smieklīgai. Piemēram, nesen parādījās viena tāda ar draudīgu mūziku fonā, kur dobja vīrieša balss saka: “Tā ir tikai ilūzija, ka tu domā”. Hmm, vai tiešām šeit viņi reklamē domāšanu? Saausos. “Īsta domāšana ir sāpīgs process atšķirībā no pārmantotu viedokļu atkārtošanas.” Jūtos ieinteresēta noskatīties līdz galam, nez, vai tur piedāvās īpašu vannu vai kaut kādu maģisku kasti, kur ielīst un domāt savas drūmās domas? Vai varbūt ierīci, kas rosinās izbāzt galvu no Platona alas? Beigās tomēr izrādījās, ka tā ir kaut kāda psiholoģijas pašpalīdzības grāmatu un raidījumu lapa. Tātad tur izlasītais būs manas oriģinālās domas, instrukcija lielajai patiesībai. Par šo naudu es beidzot būšu brīvs cilvēks!No noklausītām sarunāmurn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4840252026-06-15T14:51:002026-06-15T14:51:002026-06-15T11:57:36Z2026-06-15T11:57:36Z"Meita man vienmēr pārmet, kāpēc es nevaru atbildēt kā normāli cilvēki ar jā vai nē, bet vienmēr uzskaitu argumentus par, argumentus pret un tad vēl pasaku kopsavilkumu. Bet savādāk es nemāku."<br />Kaut kur lasīju, ka mūsdienu cilvēks spēj klausīties 6 sekundes, lai gan nereāli trīs vārdos pateikt galveno.Bērns vērsās pie suņa un suns atbildējaurn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4837562026-06-12T00:33:002026-06-12T00:33:002026-06-11T21:42:21Z2026-06-11T21:42:21ZŠovakar mazs zēns lūdza atļauju paglaudīt suni. Izskatījās, ka suņa apskaušana viņu ļoti nomierina. Kaut kas skaists šādā starpsugu draudzībā.Mazā apaļā bibliotēka Parīzes priekšpilsētā Klamārā urn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4832642026-06-09T21:55:002026-06-09T21:55:002026-06-09T20:13:15Z2026-06-09T20:13:15Z<div>"Liberāli noskaņoti cilvēki cerēja, ka pēc visu trūkumu novēršanas apkārtējā vidē sabiedrība kļūs labāka; kad visi cilvēki varēs izglītoties un viņiem tiks dotas vienādas iespējas, nabadzība un noziedzība izzudīs. Bet marksisti no jauna ienesa šajā stāstā konflikta un traģēdijas elementus."&nbsp;</div><div><br></div><div>Bet tas jau nenozīmē, ka visi mūsdienu lasītprieka un lasītveicināšanas centieni būtu jāuzskata par bezjēdzīgiem, pat ja bieži urda jautājums: no kurienes šī ticība, ka cilvēki kļūs labāki, ja lasīs un mīlēs grāmatas?&nbsp;&nbsp;</div><div><br></div><div>No nodarbības paliks prātā japāņu māksliniece Džjunko Nakamura. Viņas <a href="https://junkonakamura.net/chez_bergamote.html"><b>ilustrācijas</b></a>&nbsp;aicina iekšā grāmatā un saka: esi šeit, te ir ļoti nomierinoši, droši un skaisti.&nbsp; Ja viens mirklis ir kā vesels stāsts, laiks paplašinās. Grāmatiņa ir plāna, bet pēc tās aizvēršanas sajūta, ka esi piedzīvojusi veselu rudens dienu.</div><div>Protams digitalizētajās ilustrācijās šīs noskaņas ir grūtāk tvert.&nbsp;</div><div><br></div><div>Interesanti, ka mākslinieces nodarbībās pilnīgu klusumu viegli ievērot ir bērniem, bet pieaugušajiem profesionāļiem tas ir grūtāk. Varbūt tāda ir cilvēku daba, kad viņi "ar savu nebeidzamo steigu rada vairāk trokšņu nekā pasaulei nepieciešams"? Lai gan saka, ka Austrumāzijas kultūrā cilvēki prot cienīt klusumu, ja vien tas nav nedaudz idealizēts priekšstats.&nbsp; "Ja kāds vēro rīta gaismu vai ir iegrimis lūgšanā, japāņu izpratnē ieiet šajā telpā ar skaļu vārdu būtu kā sabradāt ziedu."</div><div><br></div><div><a href="https://www.lapetitebibliothequeronde.com/wp-content/uploads/2025/12/12_librarin.ll_.pbr_france_final_version_validated_by_stakeholder_liefooghe.pdf"><b>Mazā apaļā bibliotēka</b>&nbsp;</a></div>Apbrīnoju visus cilvēkus, kas spēj strādāt skolāurn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4830132026-06-07T19:36:002026-06-07T19:36:002026-06-07T17:05:01Z2026-06-07T17:05:01ZĻoti skaista vasaras diena. Marija teica, ka vislabākā metode angļu valodas stundās esot debates. Bērni tā aizraujas ar argumentiem, ka nevar vien beigt runāt. Tātad cilvēkam visvairāk gribas runāt tad, ja vajag pārliecinātu kādu vai iebilst pret kaut ko?<br />Vēl aizpildīju Latvijas personības aptauju. Rezultāti nepārsteidza, lai gan nedaudz izbrīnīja augstais rezultāts atklātības skalā, savukārt saticība un dzīvesprieks daudz zemāka nekā domāju. Diez vai pildītu, ja tas nebūtu obligāti, bet vismaz uzzināju, ka interesi par kultūru un mākslu ierindo pie atvērtības pieredzei.Pasaule un esurn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4826602026-06-05T01:16:002026-06-05T01:16:002026-06-08T10:45:43Z2026-06-08T10:45:43Z"Tverdams miesīgi, taustāmi ikkatru minūti,<br />pieņemu nelaimi un nelūdzu Dievu, lai laiž<br />man to garām, jo kādēļ lai viņš man to aiztaupītu, ja<br />citiem neaiztaupa?"<br /><br />Česlavs Milošs<br />Poētiskais stāvoklis