urn:lj:klab.lv:atom1:kochkaA thin grey line between black and whiteI'm the cat who lost its blackI'm the cat who lost its blackdebesskraapis@gmail.comKaķis2026-07-02T20:06:59Z2026-07-02T20:06:59ZRobežasurn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4854012026-07-02T22:33:002026-07-02T22:33:002026-07-02T20:06:59Z2026-07-02T20:06:59ZPievakarē biju ielīdusi kaut kādos brikšņos pie dīķa, jo tur ir ļoti skaists skats. Kad nokļuvu atpakaļ uz taciņas, pamanīju, ka kājas iepinušās kaut kādos zilpelēkos diegos un tas apgrūtina iešanu. Pagāja vismaz pāris minūtes līdz tos atpiņķerēju. Varētu būt laba metafora par šo dienu, bet pēc brīža iedomājos, ka vajadzētu beigt nodarboties ar apofēniju, meklēt likumsakarības, kur to nemaz nav. Vai arī ar loģisko prātu mēģināt saprast lietas, kas ir pāri tam.Aliseurn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4848902026-06-27T20:07:002026-06-27T20:07:002026-06-27T17:12:13Z2026-06-27T17:12:13ZSuns ir izracis tik lielu bedri, kas jau sāk līdzināties alai. Tā kā cilvēki tur parasti nestaigā, neesmu to aizrakusi, pat ja varbūt vajadzētu, jo tumsā būtu bīstami tur aizķerties. Taču nedaudz žēl iznīcināt suņa milzu darbu. Kad viņa tur ielien kašāties, reizēm redzama tikai aste. Tādos brīžos viegli suni iztēloties kā grāmatas tēlu, kas pazūd neparastā pasaulē. Taču visticamāk sunim ir pavisam citi mērķi, vienkārši būt sunim un smiltīs atvēsināties. Varbūt pat īsti nenojauš, kādas asociācijas un stāstus viņai piešķīris šis grūti saprotamais divkājis.Zaļā gaismaurn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4847962026-06-21T21:08:002026-06-21T21:08:002026-06-22T14:30:04Z2026-06-22T14:30:04Z<div>Tik neierasti, ka pa ilgiem laikiem sestdiena bija brīvdiena. Un tā būs visu vasaru! Vairs nekādu agro rītu un vilcienu sestdienās! Nedaudz žēl, ka pārdevu savu riteni, šodien varētu braukt visu dienu.&nbsp;</div><div>Nu nekas.
LABOJUMS: Tā kā ziemā nosolījos sev izteikties precīzāk, tad varētu šo ieviest arī cibas ierakstos, jo reizēm rakstu tik haotiski, it kā ieraksti būt izlasāmi tikai man pašai, nevis publiski. Nedēļas nogalē izlasīju Dženas Andersones romānu "Demiurgs", jo mani interesēja, kā viņa risina šo universālā ļaunuma problēmu. Taču vairāk par ētiskām dilemmām uz mani iespaidu atstāja apraksts par varoņa spēju hipnotizēt cilvēkus un iekļūt viņu smadzenēs. Pat ja viņš kļuva par ārstu, lai darītu cilvēkiem labu, tomēr nevarēju tikt vaļā no domām, cik šāda iejaukšanās ir vajadzīga un ētiska, pat ja dziedinoša.
Pat ja interesanti, tomēr racionālajai pusei nedaudz baisi lasīt, kā grāmatas varonis var redzēt auras un hipnozes laikā iekļūt smadzenēs. Tehniskā puse tur varbūt nebija tik svarīga, taču radās jautājums par cilvēka autonomiju. Tātad vienkārši kāds citu vietā saliek sajukušos puzles gabaliņus, izdzēš pagātnes rēgus, atjauno iekšējo sauli utt. Un cilvēkam pašam nekas nav jādara. Vai tad tā drīkst un nav bīstami? Tas viss taču ir saistīts, visi pārdzīvojumi, bailes un atmiņas. Vai tā vienkārši izdzēšot kādu traumu, netiek izdzēsta arī kāda personības šķautne, kaut kas vajadzīgs, piemēram, empātija vai radošums? Man vienmēr ir licies, ka cilvēkam pašam ir jāiet cauri savai tumsai, jo tikai tā var kaut kas mainīties, lai gan grāmatā droši vien bija daudz smagāki gadījumi, ko parasti ārstē vai nomāc ar zālēm. Bet tad ir šī grūtā izvēle, ko dzēst un ko nē. Un galu galā arī sevi tā var iznīcināt, jo šī varoņa spējas nav bezgalīgas. Katra dziedināšana prasa atdot daļu no savas gaismas.</div><div><br></div><div>Taču man patika zaļās gaismas metafora, nomierinošās sarunas ar augiem un grāmatas neikdienišķā daļa.</div><div><br></div><div><br></div><a name="cutid1"></a>
<div>"Viņš jutās kā ieslodzīts stikla labirintā, milzīgā, caurspīdīgā kubā, kurā nav iespējams saprast, vai redzi īsto izeju, bet vienlaikus saskati tās visas, un katrs no risinājumiem pastāv pats par sevi, atsevišķi, it kā iekodēts citā plaknē, citā dimensijā. Taču tu apzinies, ka vienas dzīves nepietiks, lai pārbaudītu visas iespējamās kombinācijas.</div><div><br></div><div>Iekšā sevī viņš redzēja degam zaļu gaismu. Viņa apziņas telpa mirdzēja kā mitra meža biežņa saullēktā Tur neviena nebija, tikai klusums un trīsuļojošie rasas pilieni uz zāles stiebriem. Saulesstari krita dūmakaini balti, un kaut kur tālumā, tajā punktā, no kura zaļajā biezoknī ielauzās gaisma, bija kaut kas tāds, kas uzvēdīja nostalģisku māju sajūtu.</div><div><br></div><div>Damians skatījās tajā virzienā un saprata, ka šo sajūtu nerada ne viņa bērnības mājas, ne tagadējais mājoklis un pat ne tēvoča Jakova mājīgais miteklis. Nē, tā bija pavisam cita, atšķirīga sajūta, kas magnetizēja, uzdzenot ilgas un vieglas skumjas no savādās atskārtas, ka arī pašreizējais mirklis zudīs un kāda cita tevis versija nespēs to atminēties. Tieši tāpat kā tu nespēj atcerēties pagātnes pieskārienus šobrīd, kad stāvi zaļā meža norā un tiecies uz gaismu. Tev šķiet, ka esi tur bijis jau agrāk, bet neapjaut, vai visas tava mūža garumā glabātās ilgas pēc šīs gaismas bijušas tā vērtas."</div><div><br></div><div>Džena Andersone "Demiurgs"</div><div><br></div>Lido doma zelta spārniemurn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4845582026-06-19T23:14:002026-06-19T23:14:002026-06-19T20:18:13Z2026-06-19T20:18:13ZReizēm youtubē līdzās ierastajām veļaspulveru, kosmētikas, zobubirstu vai darbarīku reklāmām iznirst arī pa kādai smieklīgai. Piemēram, nesen parādījās viena tāda ar draudīgu mūziku fonā, kur dobja vīrieša balss saka: “Tā ir tikai ilūzija, ka tu domā”. Hmm, vai tiešām šeit viņi reklamē domāšanu? Saausos. “Īsta domāšana ir sāpīgs process atšķirībā no pārmantotu viedokļu atkārtošanas.” Jūtos ieinteresēta noskatīties līdz galam, nez, vai tur piedāvās īpašu vannu vai kaut kādu maģisku kasti, kur ielīst un domāt savas drūmās domas? Vai varbūt ierīci, kas rosinās izbāzt galvu no Platona alas? Beigās tomēr izrādījās, ka tā ir kaut kāda psiholoģijas pašpalīdzības grāmatu un raidījumu lapa. Tātad tur izlasītais būs manas oriģinālās domas, instrukcija lielajai patiesībai. Par šo naudu es beidzot būšu brīvs cilvēks!No noklausītām sarunāmurn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4840252026-06-15T14:51:002026-06-15T14:51:002026-06-15T11:57:36Z2026-06-15T11:57:36Z"Meita man vienmēr pārmet, kāpēc es nevaru atbildēt kā normāli cilvēki ar jā vai nē, bet vienmēr uzskaitu argumentus par, argumentus pret un tad vēl pasaku kopsavilkumu. Bet savādāk es nemāku."<br />Kaut kur lasīju, ka mūsdienu cilvēks spēj klausīties 6 sekundes, lai gan nereāli trīs vārdos pateikt galveno.Bērns vērsās pie suņa un suns atbildējaurn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4837562026-06-12T00:33:002026-06-12T00:33:002026-06-11T21:42:21Z2026-06-11T21:42:21ZŠovakar mazs zēns lūdza atļauju paglaudīt suni. Izskatījās, ka suņa apskaušana viņu ļoti nomierina. Kaut kas skaists šādā starpsugu draudzībā.Mazā apaļā bibliotēka Parīzes priekšpilsētā Klamārā urn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4832642026-06-09T21:55:002026-06-09T21:55:002026-06-09T20:13:15Z2026-06-09T20:13:15Z<div>"Liberāli noskaņoti cilvēki cerēja, ka pēc visu trūkumu novēršanas apkārtējā vidē sabiedrība kļūs labāka; kad visi cilvēki varēs izglītoties un viņiem tiks dotas vienādas iespējas, nabadzība un noziedzība izzudīs. Bet marksisti no jauna ienesa šajā stāstā konflikta un traģēdijas elementus."&nbsp;</div><div><br></div><div>Bet tas jau nenozīmē, ka visi mūsdienu lasītprieka un lasītveicināšanas centieni būtu jāuzskata par bezjēdzīgiem, pat ja bieži urda jautājums: no kurienes šī ticība, ka cilvēki kļūs labāki, ja lasīs un mīlēs grāmatas?&nbsp;&nbsp;</div><div><br></div><div>No nodarbības paliks prātā japāņu māksliniece Džjunko Nakamura. Viņas <a href="https://junkonakamura.net/chez_bergamote.html"><b>ilustrācijas</b></a>&nbsp;aicina iekšā grāmatā un saka: esi šeit, te ir ļoti nomierinoši, droši un skaisti.&nbsp; Ja viens mirklis ir kā vesels stāsts, laiks paplašinās. Grāmatiņa ir plāna, bet pēc tās aizvēršanas sajūta, ka esi piedzīvojusi veselu rudens dienu.</div><div>Protams digitalizētajās ilustrācijās šīs noskaņas ir grūtāk tvert.&nbsp;</div><div><br></div><div>Interesanti, ka mākslinieces nodarbībās pilnīgu klusumu viegli ievērot ir bērniem, bet pieaugušajiem profesionāļiem tas ir grūtāk. Varbūt tāda ir cilvēku daba, kad viņi "ar savu nebeidzamo steigu rada vairāk trokšņu nekā pasaulei nepieciešams"? Lai gan saka, ka Austrumāzijas kultūrā cilvēki prot cienīt klusumu, ja vien tas nav nedaudz idealizēts priekšstats.&nbsp; "Ja kāds vēro rīta gaismu vai ir iegrimis lūgšanā, japāņu izpratnē ieiet šajā telpā ar skaļu vārdu būtu kā sabradāt ziedu."</div><div><br></div><div><a href="https://www.lapetitebibliothequeronde.com/wp-content/uploads/2025/12/12_librarin.ll_.pbr_france_final_version_validated_by_stakeholder_liefooghe.pdf"><b>Mazā apaļā bibliotēka</b>&nbsp;</a></div>Apbrīnoju visus cilvēkus, kas spēj strādāt skolāurn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4830132026-06-07T19:36:002026-06-07T19:36:002026-06-07T17:05:01Z2026-06-07T17:05:01ZĻoti skaista vasaras diena. Marija teica, ka vislabākā metode angļu valodas stundās esot debates. Bērni tā aizraujas ar argumentiem, ka nevar vien beigt runāt. Tātad cilvēkam visvairāk gribas runāt tad, ja vajag pārliecinātu kādu vai iebilst pret kaut ko?<br />Vēl aizpildīju Latvijas personības aptauju. Rezultāti nepārsteidza, lai gan nedaudz izbrīnīja augstais rezultāts atklātības skalā, savukārt saticība un dzīvesprieks daudz zemāka nekā domāju. Diez vai pildītu, ja tas nebūtu obligāti, bet vismaz uzzināju, ka interesi par kultūru un mākslu ierindo pie atvērtības pieredzei.Pasaule un esurn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4826602026-06-05T01:16:002026-06-05T01:16:002026-06-08T10:45:43Z2026-06-08T10:45:43Z"Tverdams miesīgi, taustāmi ikkatru minūti,<br />pieņemu nelaimi un nelūdzu Dievu, lai laiž<br />man to garām, jo kādēļ lai viņš man to aiztaupītu, ja<br />citiem neaiztaupa?"<br /><br />Česlavs Milošs<br />Poētiskais stāvoklisMāksla ir vienīgais patiesais ceļojumsurn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4824332026-06-03T23:47:002026-06-03T23:47:002026-06-03T21:08:46Z2026-06-03T21:08:46ZMan arī bieži liekas, ka ikdienas valoda ir pārāk ierobežota, lai izteiktu realitāti pilnībā. Vai nav savādi, ka ir jāizkāpj no īstās pasaules un jādodas iekšā mūzikā, gleznā, filmā, izrādē vai labā grāmatā, lai pasauli piedzīvotu pa īstam?<br /><br />Vēl izņēmums varētu būt nokļūšana robežsituācijā. Piemēram, cilvēka dvēsele ir tik nogurusi, ka tā jau raujas laukā no ķermeņa. Pazūd laiks un telpa, bet pēc brīža viņu atsviež atpakaļ, jo viss vēl nav piepildīts. Pēc šāda pārdzīvojuma uztvere varētu būt daudz skaidrāka, it kā redzētu un domātu daudz intensīvāk. Iespējams, ka pēc paviesošanās mākslas darbā varētu būt līdzīgi, pat ja apstākļi ir pavisam citi. "Vienīgais patiesais ceļojums, vienīgā atjaunojošā pieredze nav došanās uz svešām zemēm, bet gan spēja skatīties citādi, ieraudzīt pasauli ar kāda cita acīm."No kurienes šī sajūta, ka kaut kā trūkst?urn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4819592026-05-29T00:15:002026-05-29T00:15:002026-06-08T08:25:21Z2026-06-08T08:25:21Z"jā, reizēm kāds vārds aizmirstas<br />it īpaši, kad nākas runāt publikas priekšā<br />kad tu stosties un bezpalīdzīgi <br />lūkojies kādā pazīstamā sejā<br />cerot, ka pamukušo vārdu<br />kāds pateiks priekšā<br />pēcāk mulsi nosaki<br />nē, nevaru atcerēties<br />un maini sarunas tematu<br /><br />bet parasti jau vārdu netrūkst<br />trūkst, ko teikt<br />trūkst kā tāda<br />ko patiešām būtu vērts pateikt<br />nemaz jau nerunājot par to<br />ko nedrīkstētu noklusēt<br />ļoti maz dzīvē tādu lietu<br />kuras nedrīkstētu noklusēt"<br /><br />Ilmārs ŠlāpinsNedzirdams dialogsurn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4811612026-05-27T23:19:002026-05-27T23:19:002026-05-27T20:25:41Z2026-05-27T20:25:41ZDodoties prom no bibliotēkas, vestibilā dzirdēju divu jauniešu sarunu. Aizķērās viena frāze: "Tomēr dzīvē pats galvenais ir kalpošana." Domās pie sevis noteicu: "Ļoti skaists redzējums, bet jābūt uzmanīgam, lai neizdegtu, jo īpaši, ja esi dzimis overachiever (maksimālists)." Ha, man jau pielipuši anglicismi. Tā nu labojumu atstāju iekavās, lai atcerētos šādu faktu.Grāmatu dārzsurn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4808942026-05-26T21:02:002026-05-26T21:02:002026-05-26T18:11:15Z2026-05-26T18:11:15Z<div>Labi, ka izdevniecība "Jānis Roze" katru mēnesi izdod nelielu jaunāko grāmatu apskatu, jo tā īsti citas alternatīvas jau nav, kur vienkopus būtu plašs un daudzveidīgs grāmatu klāsts. Ja profesija nebūtu saistīta ar grāmatām, tad kā lasītājai varbūt pietiktu arī ar medijos esošajiem apskatiem vai iegriešanos grāmatnīcā. Reizēm tur ir diezgan jaukas intervijas un apceres par lasīšanu, tāpēc Ziņnesis ir kaut kas nedaudz vairāk par vienkāršu reklāmas bukletu.
Man patika, kā Inga Pizāne savā jautājumā grāmatu plauktus salīdzināja ar dārzu. Kaut kas skaists šajā kopšanas metaforā, jo nesen pārkārtoju grāmatplauktu, lai vieglāk atrastu vajadzīgo. Un tagad miglaini atceros, ka arī cibā bija tāda komūna, kur cilvēki rakstīja par grāmatām.</div><div><br></div><div>"Kā Tev šķiet, vai dārzam un grāmatu plauktam ir kas kopīgs?
Gan dārzs, gan grāmatu plaukts ir saistāms ar kādu organizētu kārtību un kultūras sastāvdaļu kopumu –
plaukstošu vai izirstošu, secīgu vai nedaudz haotisku. Lai nu kā, abām šīm kārtībām ir robežas, kas ietver un
sargā pie tām esošos no kādas ārējas pasaules. Bet
tāpat kā dārzs var būt pat nelieli apstādījumi dažādās
pagalma vai pilsētas daļās, arī grāmatplaukti var būt kā
apstādījumi dažādās mājas daļās atkarībā no funkcionalitātes vai nejaušības. Dārzs un grāmatplaukts ir gan
patvērums, gan dekorācija, gan
liecība par laiku. Man ir atmiņa par
to, kā mana vecmamma, ierodoties ciemos pie mums bērnībā,
apstaigā mūsu dārzu un izpēta,
izspriež, kādi ziedi, sakņaugi,
ogulāji tajā aug un zied. Tāpat arī
es, dodoties ciemos pie draugiem,
pētu kādas grāmatas viņu grāmatu
plauktos “aug” un “zied”."</div><div><br></div><div>Sintija Kampāne-Štelmahere</div><div><br></div><div>https://www.janisroze.lv/lv/blog/post/fe<wbr />bruara-zinnesis-264_</div><div><br></div><div><br></div>Atvērtās durvis un dziedāšanas prieksurn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4806242026-05-24T16:00:002026-05-24T16:00:002026-05-24T13:05:03Z2026-05-24T13:05:03ZAizkustinošākā daļa koncertā bija strazda ielidošana telpā un dziedāšana līdzi mūziķei. Tātad putni var dziedāt arī savam "priekam". Uzreiz pazuda nogurums un nožēla, ka nepaliku mājās.Uzraksts nr. 19urn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4800522026-05-12T19:08:002026-05-12T19:08:002026-05-12T16:11:50Z2026-05-12T16:11:50Z<i>Vai es tiešām nezinu, vai arī man vienkārši ir slinkums meklēt atbildi?</i>Uzraksts nr. 18urn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4792742026-05-08T20:46:002026-05-08T20:46:002026-05-08T17:47:33Z2026-05-08T17:47:33Z<i>Failing</i>.Dienas joks (no noklausītas sarunas)urn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4787472026-05-05T20:29:002026-05-05T20:29:002026-05-05T17:34:12Z2026-05-05T17:34:12Z<i>Ja kāds visu šo iezubrīs, goda vārds, eksāmenu neieskaitīšu! Jūs taču vairs neesat prefilozofi, gribu redzēt, kā jūs domājat.</i>Lai redzētu kopainu, vispirms jāatkāpjasurn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4785192026-04-27T21:50:002026-04-27T21:50:002026-04-27T18:52:56Z2026-04-27T18:52:56ZSilti pasmaidīju par dejas horeogrāfes optimismu, trīs soļi uz priekšu, viens atpakaļ. Liekas, ka manā dzīvē viss ir otrādi. Un tas solis uz priekšu varbūt ir tikai labajās dienās.Gribu būt pasauleurn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4784342026-04-25T01:26:002026-04-25T01:26:002026-04-24T23:34:13Z2026-04-24T23:34:13ZLaikam kādas trīs reizes atliku Rīkas Pulkinenas grāmatas "Burvība" lasīšanu, jo likās, ka mani tur gaida kaut kas biedējošs. Turklāt sākumā grāmata šķita par skaļu, košu un krāsainu. Taču, tā kā šogad esmu apņēmusies lasīt arī nekomfortablas grāmatas, metu prom savas bailes no depresijas un metos iekšā lasīšanā. Protams, ja grāmata sākas ar jaunas meitenes nāvi, saprotami, kas gribas mest līkumu, jo, vai es gribu lasīt par tuvinieku sērām? Lai tiku uz priekšu, izdarīju to, ko parasti nekad daiļliteratūras lasīšanā nedaru, izlaidu nodaļu, kurā bija līķa apraksts. Lai gan intuitīvi šķita, ka tam arī ir nozīme stāsta kopainā, taču labāk kaut ko izlaist nekā stāvēt uz vietas. Pat necerēju, ka grāmata mani tā pārsteigs labā nozīmē, jo varbūt man arī raksturīgi ieraudzīt pēc iespējas vairāk dzīvju, lai redzētu dažādus stāstus. Reizēm stāstītājs var būt arī fotokamera vai putna acs. Cilvēks var vairāk interesēties par citiem, stāstīt stāstus, bet pats sevi neatklāt. Un varbūt tā ir ar visiem, ka pilnībā cilvēka kopumu nekad neizzināsim, tikai fragmentāri? Un cilvēkus gribam ievietot savā stāstā? Taču īsti nepiekrītu, ka mēs nemaz nevarētu zināt kaut vai daļu patiesības, jo tas būtu pārāk jocīgi, ja katrs būtu ieslodzīts tikai savā redzējumā un dzīvotu tikai savos murgos.<div><br></div><div><br></div><a name="cutid1"></a><div><br></div><div>"Filipa stāsta kaut kur lasīto, ka nesen pirmo reizi PET attēlos saglabājies cilvēka&nbsp; smadzeņu nāves brīdis. Vārdā nenosaukts vecs cilvēks nejauši bija dabūjis sirdslēkmi, kamēr viņam tika skenētas smadzenes, un dažas sekundes pirms nāves smadzeņu darbība atgādināja milzīgu vētru. Pats dīvainākais, ka vētra bija turpinājusies arī kādu laiku pēc sirds apstāšanās.</div><div><br></div><div>- Vai tu tici tam, ko mēdz runāt: ka smadzenes nāves brīdī visu redz kā filmu?</div><div>- Noteikti.</div><div>- Pēc manām domām, būtu šausmīgi, ja vajadzētu vēlreiz redzēt tikai visu to, kas mans, visu, kas noticis ar mani! Vai nebūtu daudz aizraujošāk, ja nāves brīdī, tajās dažās sekundēs, smadzenes varētu pieredzēt, kā ir vērot pasauli bez patības važām.(..)</div><div>Ja es būtu tikai vērojums, ja būtu izkāpusi ārā no sevis, tad taču es atrastos vistuvāk <i>visiem citiem. </i>Savā ziņā tā būtu empātija. Es varētu būt citi cilvēki.</div><div>- Vienīgā nelaime, ka empātija visvairāk vajadzīga dzīvē. Neticu, ka to varētu kaut kā izmantot pēc nāves, - Sāga saka mazliet dzēlīgi. Tikai pašos pēdējos gados viņa iemācījusies nepiekrist Filipai. Viņa brīdi klusē, pēc tam piebilst:</div><div>- Un tava ideja noteikti nav pierādīta nevienā zinātniskā eksperimentā.</div><div>- Nav gan. Tīrā domu spēlīte. Bet vai tas nebūtu lieliski? Vismaz brīdi just citu jūtas, ieraudzīt realitāti no jebkāda skatpunkta vai varbūt vispār bez skatpunkta, ja sagribas?</div><div><br></div><div>***</div><div><br></div><div>Trešajā studiju gadā bērnsarbērnu saslima ar tumsu. Gadam izdziestot, melnais dažas dienas viņu aprija pavisam, taču, nākot pavasarim, viņa lēnām sāka atlabt. Viņas bērns rītos uz viņu nopietni skatījās no durvīm, bērnam tagad bija pieci, tūlīt seši gadi, mazs, bet apķērīgs. Meitene iemācījās pati sev pagatavot smejošos cīsiņus un no karsta ūdens un no pulvera samaisīt kartupeļu biezeni.</div><div><br></div><div>Bērns nesa ēdienu arī savai mātei uz guļamistabu, baroja viņu ar smejošajiem cīsiņiem, lai māte kļūtu priecīga. Meitene baroja māti kumosiņu pa kumosiņam, un māte, tagad kļuvusi par bērnu, ēda. Meitene teica: redzi, es tagad esmu <i>tava māte</i>, un māte uzspīlēja uz sejas smaidu kā žņaudzošu korseti.</div><div><br></div><div>Šajos mēnešos Filipa Lākso saprata, kā ar stāstiem var mierināt.</div><div><br></div><div>Viņa stāstīja mātei visu ko, tās bija viņu izklaides. Māte gulēja, Filipa stāstīja. Jo trakākus un jocīgākus, un bezjēdzīgākus stāstus Filipa stāstīja, jo ticamāk māte smējās. Filipa apguva ideālā stāstījuma recepti. Kā palielināt spriedzi? Kā bīstamības sajūtu? Kāds pavērsiens radītu sajūtu par kritisku izglābšanos pēdējā brīdī, lai pēc tam vieglāk varētu&nbsp; izturēt savu dzīvi, margarīna paciņu miskastē, miltu vaboli zem virtuves grīdlīstes.</div><div><br></div><div>Kad pienāca nākamā vasara, bērns ar bērnu bija atlabusi. Atkal atjaunojās vecās lomas. Meitene bija meitene, un māte bija māte. Tomēr māte redzēja, ka viņas mazā meitiņa ir mainījusies. Meitenē bija jaunas telpas, saloni, kur mātei nebija ko meklēt, un, kad viņa mājās kaut ko darīja, meitene reizēm uz viņu cieši skatījās, slepus, bet neatlaidīgi. Meitene bija apguvusi prasmi būt matrjoškai. Zem čaulas vienmēr bija jauna čaula, līksma, savāda, jocīga. Čaulas varēja uzģērbt un novilkt, un atkarībā no tā mainījās stāsti."</div><div><br></div><div>Rīka Pulkina "Burvība", no somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga</div>Uz sauliurn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4779952026-04-11T18:35:002026-04-11T18:35:002026-04-28T18:37:45Z2026-04-28T18:37:45ZKad mēģinu apklust, vairāk klausīties un vērot, tad arī dejas soļi vairs nesajūk, un viss šķiet ļoti viegli.Varbūt tieši vērošanas prieku biju aizmirsusi šajos mēnešos?urn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4777812026-04-11T09:45:002026-04-11T09:45:002026-04-22T18:46:01Z2026-04-22T18:46:01Z"<span style="color: rgb(33, 37, 41); font-family: Inter, sans-serif; font-size: 16px; background-color: rgb(255, 255, 255);">Uzklausījis bērnu pretjautājumus, viņš tiem saka: "Izglītībai ir jānodrošina, ka cilvēka prāts nekad netiek iesūkts šajā milzīgajā straumē un tādējādi iznīcināts. Jums jāiemācās nekad nepieņemt to, ko jūs paši skaidri neredzat, un nekad neatkārtot to, ko teicis kāds cits." Un pats svarīgākais - viņš turpina -, ko neiemācīs nekādas skolas, grāmatas vai pravieši, ir pazīt sevi un saprast, kā darbojas paša prāts. Savukārt to var iemācīties, tikai vērojot - vērojot savu prātu, kā vēro garāmejošu ķirzaku, kas pārrāpo pār sienu. Vērojot tās četras kājas, vērojot, kā tās turas pie sienas, vērojot katru tās kustību. Vērojot ar pilnu uzmanību, nekam nepretojoties un neko nenoraidot."</span><div><span style="color: rgb(33, 37, 41); font-family: Inter, sans-serif; font-size: 16px; background-color: rgb(255, 255, 255);"><br></span></div><div><span style="color: rgb(33, 37, 41); font-family: Inter, sans-serif; font-size: 16px; background-color: rgb(255, 255, 255);"><a href="https://www.delfi.lv/898102/versijas/46661309/agnese-gaile-irbe-rigas-laiks-rapula-verosana"><b>Avots</b></a></span></div>skats ar citu gadsimtu acīmurn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4776722026-04-07T01:29:002026-04-07T01:29:002026-04-06T22:44:32Z2026-04-06T22:44:32ZNezinu, vai tā pa īstam spēju saskatīt pagātni tagadnē vai to, kā iekšējais laiks pamazām ir sašaurinājies lielā ātruma dēļ. Pēdējā laikā šķiet, ka galīgi neko vairs nesaprotu, bet vismaz ir pazudusi nomāktība un smagums, kas vilkās līdzi visu iepriekšējo mēnesi un grūda iekšā smagā bezcerībā. Vairs pat īsti necerēju, ka tikšu no tā melnuma ārā un spēšu priecāties, veikt pašu svarīgāko darbu - saskatīt brīnumus šeit. Varbūt tiešām jābūt uzmanīgākai ar to, ko rakstu, un par savu bazaru ir jāatbild?Dēstiet stāstus un pasaule uzplauksurn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4773302026-04-02T10:44:002026-04-02T10:44:002026-04-02T07:47:30Z2026-04-02T07:47:30Z<a name="cutid1"></a>
<div><br></div><div><p style="box-sizing: border-box; margin-bottom: 1rem; margin-top: 0px; color: rgb(38, 47, 49); font-family: Verdana, Helvetica, Arial, sans-serif; font-size: 14px; background-color: rgb(255, 255, 255);">2026. gadā par Starptautiskās bērnu grāmatu dienas oficiālo vēstnesi izvēlēta bērnu rakstniece Elena Perikleus (<em style="box-sizing: border-box;">Elena Perikleous</em>) no Kipras. Lūk, viņas vēstījums:</p><p style="box-sizing: border-box; margin-bottom: 1rem; margin-top: 0px; color: rgb(38, 47, 49); font-family: Verdana, Helvetica, Arial, sans-serif; font-size: 14px; background-color: rgb(255, 255, 255);"><span style="box-sizing: border-box; font-weight: bolder;">Dēstiet stāstus, un pasaule uzplauks</span></p><p style="box-sizing: border-box; margin-bottom: 1rem; margin-top: 0px; color: rgb(38, 47, 49); font-family: Verdana, Helvetica, Arial, sans-serif; font-size: 14px; background-color: rgb(255, 255, 255);"><em style="box-sizing: border-box;">Reiz sensenos laikos piedzima bērns, kurš vēlējās dzīvot labāk nekā pasaku varoņi, kuri vienmēr dzīvoja laimīgi līdz mūža galam.</em></p><p style="box-sizing: border-box; margin-bottom: 1rem; margin-top: 0px; color: rgb(38, 47, 49); font-family: Verdana, Helvetica, Arial, sans-serif; font-size: 14px; background-color: rgb(255, 255, 255);"><em style="box-sizing: border-box;">Bērns auga un mainījās, lasīja un kļuva par Donu Kihotu, kurš cīnās ar vējdzirnavām; Alisi, kura atdzīvina brīnumus; Robinu Hudu, kurš glābj mežus; vilku, kurš vāc mēness dziedātāju pulkus.</em></p><p style="box-sizing: border-box; margin-bottom: 1rem; margin-top: 0px; color: rgb(38, 47, 49); font-family: Verdana, Helvetica, Arial, sans-serif; font-size: 14px; background-color: rgb(255, 255, 255);"><em style="box-sizing: border-box;">Gadi gāja, bet pasauli tomēr neskāra reiz izsapņotās pārmaiņas. Tomēr bērnam izdevās izveidot pavisam jaunu pasauli pagalma dārzā, kuru piepildīja it viss, kas sirdij tuvs.</em></p><p style="box-sizing: border-box; margin-bottom: 1rem; margin-top: 0px; color: rgb(38, 47, 49); font-family: Verdana, Helvetica, Arial, sans-serif; font-size: 14px; background-color: rgb(255, 255, 255);"><em style="box-sizing: border-box;">Pagāja vēl vairāki gadi.</em></p><p style="box-sizing: border-box; margin-bottom: 1rem; margin-top: 0px; color: rgb(38, 47, 49); font-family: Verdana, Helvetica, Arial, sans-serif; font-size: 14px; background-color: rgb(255, 255, 255);"><em style="box-sizing: border-box;">Un, tā kā grāmatas čukstēja gudrību viņa dvēselē, bērns zināja, kas jādara.</em></p><p style="box-sizing: border-box; margin-bottom: 1rem; margin-top: 0px; color: rgb(38, 47, 49); font-family: Verdana, Helvetica, Arial, sans-serif; font-size: 14px; background-color: rgb(255, 255, 255);"><em style="box-sizing: border-box;">Kad pienāca rudens, tika apstrādāta zeme un iesētas sēklas.</em></p><p style="box-sizing: border-box; margin-bottom: 1rem; margin-top: 0px; color: rgb(38, 47, 49); font-family: Verdana, Helvetica, Arial, sans-serif; font-size: 14px; background-color: rgb(255, 255, 255);"><em style="box-sizing: border-box;">Atnāca ziema.</em></p><p style="box-sizing: border-box; margin-bottom: 1rem; margin-top: 0px; color: rgb(38, 47, 49); font-family: Verdana, Helvetica, Arial, sans-serif; font-size: 14px; background-color: rgb(255, 255, 255);"><em style="box-sizing: border-box;">Plaukstošajā grāmatu sabiedrībā bērns pacietīgi gaidīja, kad izkusīs baltā sniega sega.</em></p><p style="box-sizing: border-box; margin-bottom: 1rem; margin-top: 0px; color: rgb(38, 47, 49); font-family: Verdana, Helvetica, Arial, sans-serif; font-size: 14px; background-color: rgb(255, 255, 255);"><em style="box-sizing: border-box;">Tad pienāca pavasaris. No asniem izspraucās maigas lapas.</em></p><p style="box-sizing: border-box; margin-bottom: 1rem; margin-top: 0px; color: rgb(38, 47, 49); font-family: Verdana, Helvetica, Arial, sans-serif; font-size: 14px; background-color: rgb(255, 255, 255);"><em style="box-sizing: border-box;">Stumbri kļuva resnāki, zari izstiepās, pumpuri izplauka.</em></p><p style="box-sizing: border-box; margin-bottom: 1rem; margin-top: 0px; color: rgb(38, 47, 49); font-family: Verdana, Helvetica, Arial, sans-serif; font-size: 14px; background-color: rgb(255, 255, 255);"><em style="box-sizing: border-box;">Bērna dvēsele uzplauka, piepildīta ar krāsām un smaržām.</em></p><p style="box-sizing: border-box; margin-bottom: 1rem; margin-top: 0px; color: rgb(38, 47, 49); font-family: Verdana, Helvetica, Arial, sans-serif; font-size: 14px; background-color: rgb(255, 255, 255);"><em style="box-sizing: border-box;">Un vasara?</em></p><p style="box-sizing: border-box; margin-bottom: 1rem; margin-top: 0px; color: rgb(38, 47, 49); font-family: Verdana, Helvetica, Arial, sans-serif; font-size: 14px; background-color: rgb(255, 255, 255);"><em style="box-sizing: border-box;">Tas bija laivu, buru laivu, gaisa balonu, velosipēdu laiks... laiks, kad varēja ceļot, kur vien acis rāda!</em></p><p style="box-sizing: border-box; margin-bottom: 1rem; margin-top: 0px; color: rgb(38, 47, 49); font-family: Verdana, Helvetica, Arial, sans-serif; font-size: 14px; background-color: rgb(255, 255, 255);"><em style="box-sizing: border-box;">Tagad bērns zināja un nešaubījās:</em></p><p style="box-sizing: border-box; margin-bottom: 1rem; margin-top: 0px; color: rgb(38, 47, 49); font-family: Verdana, Helvetica, Arial, sans-serif; font-size: 14px; background-color: rgb(255, 255, 255);"><em style="box-sizing: border-box;">šis bija veids, kā mainīt pasauli,&nbsp;– kļūt par dārznieku.</em></p><p style="box-sizing: border-box; margin-bottom: 1rem; margin-top: 0px; color: rgb(38, 47, 49); font-family: Verdana, Helvetica, Arial, sans-serif; font-size: 14px; background-color: rgb(255, 255, 255);"><em style="box-sizing: border-box;">Maģisku stāstu dārznieku, kurš sēj vārdus, kopj tēlus, novāc brīnumu ražu un laista iztēli.</em></p><p style="box-sizing: border-box; margin-bottom: 1rem; margin-top: 0px; color: rgb(38, 47, 49); font-family: Verdana, Helvetica, Arial, sans-serif; font-size: 14px; background-color: rgb(255, 255, 255);"><em style="box-sizing: border-box;">Un tā stāsti sāka augt un plesties plašumā.</em></p><p style="box-sizing: border-box; margin-bottom: 1rem; margin-top: 0px; color: rgb(38, 47, 49); font-family: Verdana, Helvetica, Arial, sans-serif; font-size: 14px; background-color: rgb(255, 255, 255);"><em style="box-sizing: border-box;">Un pēc tam?</em></p><p style="box-sizing: border-box; margin-bottom: 1rem; margin-top: 0px; color: rgb(38, 47, 49); font-family: Verdana, Helvetica, Arial, sans-serif; font-size: 14px; background-color: rgb(255, 255, 255);"><em style="box-sizing: border-box;">Bērns ar mīlestību plūca ziedus un dāvāja tos garāmgājējiem&nbsp;– miera, cerības, spēka un ticības neiespējamajam ziedus.</em></p><p style="box-sizing: border-box; margin-bottom: 1rem; margin-top: 0px; color: rgb(38, 47, 49); font-family: Verdana, Helvetica, Arial, sans-serif; font-size: 14px; background-color: rgb(255, 255, 255);"><em style="box-sizing: border-box;">Mazu brīnumu ziedus ikkatram, kurš soļoja garām.</em></p><p style="box-sizing: border-box; margin-bottom: 1rem; margin-top: 0px; color: rgb(38, 47, 49); font-family: Verdana, Helvetica, Arial, sans-serif; font-size: 14px; background-color: rgb(255, 255, 255);"><em style="box-sizing: border-box;">Katru pavasari, 2. aprīlī,<br style="box-sizing: border-box;">stāsti, ko bērns bija iesējis, lika pasaulei uzplaukt kā krāšņam pumpuram.</em></p><p style="box-sizing: border-box; margin-bottom: 1rem; margin-top: 0px; color: rgb(38, 47, 49); font-family: Verdana, Helvetica, Arial, sans-serif; font-size: 14px; background-color: rgb(255, 255, 255);"><em style="box-sizing: border-box;">Dārzkopības meistarklasēs gan jauniem, gan veciem tika nodota gudrība, kā tikt pie gaidītās ražas.</em></p><p style="box-sizing: border-box; margin-bottom: 1rem; margin-top: 0px; color: rgb(38, 47, 49); font-family: Verdana, Helvetica, Arial, sans-serif; font-size: 14px; background-color: rgb(255, 255, 255);"><em style="box-sizing: border-box;">Bērna stādītais dārzs kļuva par Cerību dārzu, pagalms – par Brīnumu pagalmu, kur burvis vienmēr gaidīja viesus, vējā vijot sarkanos stāstu pavedienus.</em></p><p style="box-sizing: border-box; margin-bottom: 1rem; margin-top: 0px; color: rgb(38, 47, 49); font-family: Verdana, Helvetica, Arial, sans-serif; font-size: 14px; background-color: rgb(255, 255, 255);"><em style="box-sizing: border-box;"><em style="box-sizing: border-box;"><a href="https://lnb.gov.lv/starptautiska-bernu-gramatu-diena/"><b>https://lnb.gov.lv/starptautiska-bernu-g<wbr />ramatu-diena/</b></a></em></em></p></div>Skeptiska attieksme pret pašas skepticismuurn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4768672026-03-31T21:13:002026-03-31T21:13:002026-03-31T18:35:31Z2026-03-31T18:35:31Z"Vai tiešām mūsu vidū varētu būt tāds nodevējs, skeptiķis, kas visu apšauba?"Rotaļīgiurn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4764702026-03-29T21:22:002026-03-29T21:22:002026-03-29T18:33:59Z2026-03-29T18:33:59Z"Es nezinu, kas esmu, es neesmu tas, ko zinu.&nbsp;<div>Vai rīks? Vai punktiņš sīks un aplis? Minēt minu."<div><br></div><div>&nbsp;Johans Silēzijas Eņģelis
(atdzejojis Juris Boiko)&nbsp;</div><div><br></div><div><a href="https://www.diena.lv/raksts/pasaule/krievija/dievam-vajadzigs-12261520"><b>Ulža Bērziņa raksts</b></a></div><div><br></div><div><br></div><div><a name="cutid1"></a></div><div>- Šis mistiķis nu gan ir īsts herētiķis!&nbsp;</div><div>- Vai tiešām nevarat kaut reizi izkāpt no saviem dogmatikas rāmjiem?</div></div><br>