urn:lj:klab.lv:atom1:kochka I'm the cat who lost its black I'm the cat who lost its black debesskraapis@gmail.com Džedaju bruņiniece 2026-04-24T23:34:13Z 2026-04-24T23:34:13Z urn:lj:klab.lv:atom1:kochka:478434 2026-04-25T01:26:00 2026-04-25T01:26:00 2026-04-24T23:34:13Z 2026-04-24T23:34:13Z Laikam kādas trīs reizes atliku Rīkas Pulkinenas grāmatas "Burvība" lasīšanu, jo likās, ka mani tur gaida kaut kas biedējošs. Turklāt sākumā grāmata šķita par skaļu, košu un krāsainu. Taču, tā kā šogad esmu apņēmusies lasīt arī nekomfortablas grāmatas, metu prom savas bailes no depresijas un metos iekšā lasīšanā. Protams, ja grāmata sākas ar jaunas meitenes nāvi, saprotami, kas gribas mest līkumu, jo, vai es gribu lasīt par tuvinieku sērām? Lai tiku uz priekšu, izdarīju to, ko parasti nekad daiļliteratūras lasīšanā nedaru, izlaidu nodaļu, kurā bija līķa apraksts. Lai gan intuitīvi šķita, ka tam arī ir nozīme stāsta kopainā, taču labāk kaut ko izlaist nekā stāvēt uz vietas. Pat necerēju, ka grāmata mani tā pārsteigs labā nozīmē, jo varbūt man arī raksturīgi ieraudzīt pēc iespējas vairāk dzīvju, lai redzētu dažādus stāstus. Reizēm stāstītājs var būt arī fotokamera vai putna acs. Cilvēks var vairāk interesēties par citiem, stāstīt stāstus, bet pats sevi neatklāt. Un varbūt tā ir ar visiem, ka pilnībā cilvēka kopumu nekad neizzināsim, tikai fragmentāri? Un cilvēkus gribam ievietot savā stāstā? Taču īsti nepiekrītu, ka mēs nemaz nevarētu zināt kaut vai daļu patiesības, jo tas būtu pārāk jocīgi, ja katrs būtu ieslodzīts tikai savā redzējumā un dzīvotu tikai savos murgos.<div><br></div><div><br></div><a name="cutid1"></a><div><br></div><div>"Filipa stāsta kaut kur lasīto, ka nesen pirmo reizi PET attēlos saglabājies cilvēka  smadzeņu nāves brīdis. Vārdā nenosaukts vecs cilvēks nejauši bija dabūjis sirdslēkmi, kamēr viņam tika skenētas smadzenes, un dažas sekundes pirms nāves smadzeņu darbība atgādināja milzīgu vētru. Pats dīvainākais, ka vētra bija turpinājusies arī kādu laiku pēc sirds apstāšanās.</div><div><br></div><div>- Vai tu tici tam, ko mēdz runāt: ka smadzenes nāves brīdī visu redz kā filmu?</div><div>- Noteikti.</div><div>- Pēc manām domām, būtu šausmīgi, ja vajadzētu vēlreiz redzēt tikai visu to, kas mans, visu, kas noticis ar mani! Vai nebūtu daudz aizraujošāk, ja nāves brīdī, tajās dažās sekundēs, smadzenes varētu pieredzēt, kā ir vērot pasauli bez patības važām.(..)</div><div>Ja es būtu tikai vērojums, ja būtu izkāpusi ārā no sevis, tad taču es atrastos vistuvāk <i>visiem citiem. </i>Savā ziņā tā būtu empātija. Es varētu būt citi cilvēki.</div><div>- Vienīgā nelaime, ka empātija visvairāk vajadzīga dzīvē. Neticu, ka to varētu kaut kā izmantot pēc nāves, - Sāga saka mazliet dzēlīgi. Tikai pašos pēdējos gados viņa iemācījusies nepiekrist Filipai. Viņa brīdi klusē, pēc tam piebilst:</div><div>- Un tava ideja noteikti nav pierādīta nevienā zinātniskā eksperimentā.</div><div>- Nav gan. Tīrā domu spēlīte. Bet vai tas nebūtu lieliski? Vismaz brīdi just citu jūtas, ieraudzīt realitāti no jebkāda skatpunkta vai varbūt vispār bez skatpunkta, ja sagribas?</div><div><br></div><div>***</div><div><br></div><div>Trešajā studiju gadā bērnsarbērnu saslima ar tumsu. Gadam izdziestot, melnais dažas dienas viņu aprija pavisam, taču, nākot pavasarim, viņa lēnām sāka atlabt. Viņas bērns rītos uz viņu nopietni skatījās no durvīm, bērnam tagad bija pieci, tūlīt seši gadi, mazs, bet apķērīgs. Meitene iemācījās pati sev pagatavot smejošos cīsiņus un no karsta ūdens un no pulvera samaisīt kartupeļu biezeni.</div><div><br></div><div>Bērns nesa ēdienu arī savai mātei uz guļamistabu, baroja viņu ar smejošajiem cīsiņiem, lai māte kļūtu priecīga. Meitene baroja māti kumosiņu pa kumosiņam, un māte, tagad kļuvusi par bērnu, ēda. Meitene teica: redzi, es tagad esmu <i>tava māte</i>, un māte uzspīlēja uz sejas smaidu kā žņaudzošu korseti.</div><div><br></div><div>Šajos mēnešos Filipa Lākso saprata, kā ar stāstiem var mierināt.</div><div><br></div><div>Viņa stāstīja mātei visu ko, tās bija viņu izklaides. Māte gulēja, Filipa stāstīja. Jo trakākus un jocīgākus, un bezjēdzīgākus stāstus Filipa stāstīja, jo ticamāk māte smējās. Filipa apguva ideālā stāstījuma recepti. Kā palielināt spriedzi? Kā bīstamības sajūtu? Kāds pavērsiens radītu sajūtu par kritisku izglābšanos pēdējā brīdī, lai pēc tam vieglāk varētu  izturēt savu dzīvi, margarīna paciņu miskastē, miltu vaboli zem virtuves grīdlīstes.</div><div><br></div><div>Kad pienāca nākamā vasara, bērns ar bērnu bija atlabusi. Atkal atjaunojās vecās lomas. Meitene bija meitene, un māte bija māte. Tomēr māte redzēja, ka viņas mazā meitiņa ir mainījusies. Meitenē bija jaunas telpas, saloni, kur mātei nebija ko meklēt, un, kad viņa mājās kaut ko darīja, meitene reizēm uz viņu cieši skatījās, slepus, bet neatlaidīgi. Meitene bija apguvusi prasmi būt matrjoškai. Zem čaulas vienmēr bija jauna čaula, līksma, savāda, jocīga. Čaulas varēja uzģērbt un novilkt, un atkarībā no tā mainījās stāsti."</div><div><br></div><div>Rīka Pulkina "Burvība", no somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga</div> urn:lj:klab.lv:atom1:kochka:477995 2026-04-11T18:35:00 2026-04-11T18:35:00 2026-04-11T15:39:51Z 2026-04-11T15:39:51Z Kad mēģinu apklust, vairāk klausīties un vērot, tad arī dejas soļi vairs nesajūk, un viss šķiet ļoti viegli. urn:lj:klab.lv:atom1:kochka:477781 2026-04-11T09:45:00 2026-04-11T09:45:00 2026-04-22T18:46:01Z 2026-04-22T18:46:01Z "<span style="color: rgb(33, 37, 41); font-family: Inter, sans-serif; font-size: 16px; background-color: rgb(255, 255, 255);">Uzklausījis bērnu pretjautājumus, viņš tiem saka: "Izglītībai ir jānodrošina, ka cilvēka prāts nekad netiek iesūkts šajā milzīgajā straumē un tādējādi iznīcināts. Jums jāiemācās nekad nepieņemt to, ko jūs paši skaidri neredzat, un nekad neatkārtot to, ko teicis kāds cits." Un pats svarīgākais - viņš turpina -, ko neiemācīs nekādas skolas, grāmatas vai pravieši, ir pazīt sevi un saprast, kā darbojas paša prāts. Savukārt to var iemācīties, tikai vērojot - vērojot savu prātu, kā vēro garāmejošu ķirzaku, kas pārrāpo pār sienu. Vērojot tās četras kājas, vērojot, kā tās turas pie sienas, vērojot katru tās kustību. Vērojot ar pilnu uzmanību, nekam nepretojoties un neko nenoraidot."</span><div><span style="color: rgb(33, 37, 41); font-family: Inter, sans-serif; font-size: 16px; background-color: rgb(255, 255, 255);"><br></span></div><div><span style="color: rgb(33, 37, 41); font-family: Inter, sans-serif; font-size: 16px; background-color: rgb(255, 255, 255);"><a href="https://www.delfi.lv/898102/versijas/46661309/agnese-gaile-irbe-rigas-laiks-rapula-verosana"><b>Avots</b></a></span></div> urn:lj:klab.lv:atom1:kochka:477672 2026-04-07T01:29:00 2026-04-07T01:29:00 2026-04-06T22:44:32Z 2026-04-06T22:44:32Z Nezinu, vai tā pa īstam spēju saskatīt pagātni tagadnē vai to, kā iekšējais laiks pamazām ir sašaurinājies lielā ātruma dēļ. Pēdējā laikā šķiet, ka galīgi neko vairs nesaprotu, bet vismaz ir pazudusi nomāktība un smagums, kas vilkās līdzi visu iepriekšējo mēnesi un grūda iekšā smagā bezcerībā. Vairs pat īsti necerēju, ka tikšu no tā melnuma ārā un spēšu priecāties, veikt pašu svarīgāko darbu - saskatīt brīnumus šeit. Varbūt tiešām jābūt uzmanīgākai ar to, ko rakstu, un par savu bazaru ir jāatbild? urn:lj:klab.lv:atom1:kochka:477330 2026-04-02T10:44:00 2026-04-02T10:44:00 2026-04-02T07:47:30Z 2026-04-02T07:47:30Z <a name="cutid1"></a> <div><br></div><div><p style="box-sizing: border-box; margin-bottom: 1rem; margin-top: 0px; color: rgb(38, 47, 49); font-family: Verdana, Helvetica, Arial, sans-serif; font-size: 14px; background-color: rgb(255, 255, 255);">2026. gadā par Starptautiskās bērnu grāmatu dienas oficiālo vēstnesi izvēlēta bērnu rakstniece Elena Perikleus (<em style="box-sizing: border-box;">Elena Perikleous</em>) no Kipras. Lūk, viņas vēstījums:</p><p style="box-sizing: border-box; margin-bottom: 1rem; margin-top: 0px; color: rgb(38, 47, 49); font-family: Verdana, Helvetica, Arial, sans-serif; font-size: 14px; background-color: rgb(255, 255, 255);"><span style="box-sizing: border-box; font-weight: bolder;">Dēstiet stāstus, un pasaule uzplauks</span></p><p style="box-sizing: border-box; margin-bottom: 1rem; margin-top: 0px; color: rgb(38, 47, 49); font-family: Verdana, Helvetica, Arial, sans-serif; font-size: 14px; background-color: rgb(255, 255, 255);"><em style="box-sizing: border-box;">Reiz sensenos laikos piedzima bērns, kurš vēlējās dzīvot labāk nekā pasaku varoņi, kuri vienmēr dzīvoja laimīgi līdz mūža galam.</em></p><p style="box-sizing: border-box; margin-bottom: 1rem; margin-top: 0px; color: rgb(38, 47, 49); font-family: Verdana, Helvetica, Arial, sans-serif; font-size: 14px; background-color: rgb(255, 255, 255);"><em style="box-sizing: border-box;">Bērns auga un mainījās, lasīja un kļuva par Donu Kihotu, kurš cīnās ar vējdzirnavām; Alisi, kura atdzīvina brīnumus; Robinu Hudu, kurš glābj mežus; vilku, kurš vāc mēness dziedātāju pulkus.</em></p><p style="box-sizing: border-box; margin-bottom: 1rem; margin-top: 0px; color: rgb(38, 47, 49); font-family: Verdana, Helvetica, Arial, sans-serif; font-size: 14px; background-color: rgb(255, 255, 255);"><em style="box-sizing: border-box;">Gadi gāja, bet pasauli tomēr neskāra reiz izsapņotās pārmaiņas. Tomēr bērnam izdevās izveidot pavisam jaunu pasauli pagalma dārzā, kuru piepildīja it viss, kas sirdij tuvs.</em></p><p style="box-sizing: border-box; margin-bottom: 1rem; margin-top: 0px; color: rgb(38, 47, 49); font-family: Verdana, Helvetica, Arial, sans-serif; font-size: 14px; background-color: rgb(255, 255, 255);"><em style="box-sizing: border-box;">Pagāja vēl vairāki gadi.</em></p><p style="box-sizing: border-box; margin-bottom: 1rem; margin-top: 0px; color: rgb(38, 47, 49); font-family: Verdana, Helvetica, Arial, sans-serif; font-size: 14px; background-color: rgb(255, 255, 255);"><em style="box-sizing: border-box;">Un, tā kā grāmatas čukstēja gudrību viņa dvēselē, bērns zināja, kas jādara.</em></p><p style="box-sizing: border-box; margin-bottom: 1rem; margin-top: 0px; color: rgb(38, 47, 49); font-family: Verdana, Helvetica, Arial, sans-serif; font-size: 14px; background-color: rgb(255, 255, 255);"><em style="box-sizing: border-box;">Kad pienāca rudens, tika apstrādāta zeme un iesētas sēklas.</em></p><p style="box-sizing: border-box; margin-bottom: 1rem; margin-top: 0px; color: rgb(38, 47, 49); font-family: Verdana, Helvetica, Arial, sans-serif; font-size: 14px; background-color: rgb(255, 255, 255);"><em style="box-sizing: border-box;">Atnāca ziema.</em></p><p style="box-sizing: border-box; margin-bottom: 1rem; margin-top: 0px; color: rgb(38, 47, 49); font-family: Verdana, Helvetica, Arial, sans-serif; font-size: 14px; background-color: rgb(255, 255, 255);"><em style="box-sizing: border-box;">Plaukstošajā grāmatu sabiedrībā bērns pacietīgi gaidīja, kad izkusīs baltā sniega sega.</em></p><p style="box-sizing: border-box; margin-bottom: 1rem; margin-top: 0px; color: rgb(38, 47, 49); font-family: Verdana, Helvetica, Arial, sans-serif; font-size: 14px; background-color: rgb(255, 255, 255);"><em style="box-sizing: border-box;">Tad pienāca pavasaris. No asniem izspraucās maigas lapas.</em></p><p style="box-sizing: border-box; margin-bottom: 1rem; margin-top: 0px; color: rgb(38, 47, 49); font-family: Verdana, Helvetica, Arial, sans-serif; font-size: 14px; background-color: rgb(255, 255, 255);"><em style="box-sizing: border-box;">Stumbri kļuva resnāki, zari izstiepās, pumpuri izplauka.</em></p><p style="box-sizing: border-box; margin-bottom: 1rem; margin-top: 0px; color: rgb(38, 47, 49); font-family: Verdana, Helvetica, Arial, sans-serif; font-size: 14px; background-color: rgb(255, 255, 255);"><em style="box-sizing: border-box;">Bērna dvēsele uzplauka, piepildīta ar krāsām un smaržām.</em></p><p style="box-sizing: border-box; margin-bottom: 1rem; margin-top: 0px; color: rgb(38, 47, 49); font-family: Verdana, Helvetica, Arial, sans-serif; font-size: 14px; background-color: rgb(255, 255, 255);"><em style="box-sizing: border-box;">Un vasara?</em></p><p style="box-sizing: border-box; margin-bottom: 1rem; margin-top: 0px; color: rgb(38, 47, 49); font-family: Verdana, Helvetica, Arial, sans-serif; font-size: 14px; background-color: rgb(255, 255, 255);"><em style="box-sizing: border-box;">Tas bija laivu, buru laivu, gaisa balonu, velosipēdu laiks... laiks, kad varēja ceļot, kur vien acis rāda!</em></p><p style="box-sizing: border-box; margin-bottom: 1rem; margin-top: 0px; color: rgb(38, 47, 49); font-family: Verdana, Helvetica, Arial, sans-serif; font-size: 14px; background-color: rgb(255, 255, 255);"><em style="box-sizing: border-box;">Tagad bērns zināja un nešaubījās:</em></p><p style="box-sizing: border-box; margin-bottom: 1rem; margin-top: 0px; color: rgb(38, 47, 49); font-family: Verdana, Helvetica, Arial, sans-serif; font-size: 14px; background-color: rgb(255, 255, 255);"><em style="box-sizing: border-box;">šis bija veids, kā mainīt pasauli, – kļūt par dārznieku.</em></p><p style="box-sizing: border-box; margin-bottom: 1rem; margin-top: 0px; color: rgb(38, 47, 49); font-family: Verdana, Helvetica, Arial, sans-serif; font-size: 14px; background-color: rgb(255, 255, 255);"><em style="box-sizing: border-box;">Maģisku stāstu dārznieku, kurš sēj vārdus, kopj tēlus, novāc brīnumu ražu un laista iztēli.</em></p><p style="box-sizing: border-box; margin-bottom: 1rem; margin-top: 0px; color: rgb(38, 47, 49); font-family: Verdana, Helvetica, Arial, sans-serif; font-size: 14px; background-color: rgb(255, 255, 255);"><em style="box-sizing: border-box;">Un tā stāsti sāka augt un plesties plašumā.</em></p><p style="box-sizing: border-box; margin-bottom: 1rem; margin-top: 0px; color: rgb(38, 47, 49); font-family: Verdana, Helvetica, Arial, sans-serif; font-size: 14px; background-color: rgb(255, 255, 255);"><em style="box-sizing: border-box;">Un pēc tam?</em></p><p style="box-sizing: border-box; margin-bottom: 1rem; margin-top: 0px; color: rgb(38, 47, 49); font-family: Verdana, Helvetica, Arial, sans-serif; font-size: 14px; background-color: rgb(255, 255, 255);"><em style="box-sizing: border-box;">Bērns ar mīlestību plūca ziedus un dāvāja tos garāmgājējiem – miera, cerības, spēka un ticības neiespējamajam ziedus.</em></p><p style="box-sizing: border-box; margin-bottom: 1rem; margin-top: 0px; color: rgb(38, 47, 49); font-family: Verdana, Helvetica, Arial, sans-serif; font-size: 14px; background-color: rgb(255, 255, 255);"><em style="box-sizing: border-box;">Mazu brīnumu ziedus ikkatram, kurš soļoja garām.</em></p><p style="box-sizing: border-box; margin-bottom: 1rem; margin-top: 0px; color: rgb(38, 47, 49); font-family: Verdana, Helvetica, Arial, sans-serif; font-size: 14px; background-color: rgb(255, 255, 255);"><em style="box-sizing: border-box;">Katru pavasari, 2. aprīlī,<br style="box-sizing: border-box;">stāsti, ko bērns bija iesējis, lika pasaulei uzplaukt kā krāšņam pumpuram.</em></p><p style="box-sizing: border-box; margin-bottom: 1rem; margin-top: 0px; color: rgb(38, 47, 49); font-family: Verdana, Helvetica, Arial, sans-serif; font-size: 14px; background-color: rgb(255, 255, 255);"><em style="box-sizing: border-box;">Dārzkopības meistarklasēs gan jauniem, gan veciem tika nodota gudrība, kā tikt pie gaidītās ražas.</em></p><p style="box-sizing: border-box; margin-bottom: 1rem; margin-top: 0px; color: rgb(38, 47, 49); font-family: Verdana, Helvetica, Arial, sans-serif; font-size: 14px; background-color: rgb(255, 255, 255);"><em style="box-sizing: border-box;">Bērna stādītais dārzs kļuva par Cerību dārzu, pagalms – par Brīnumu pagalmu, kur burvis vienmēr gaidīja viesus, vējā vijot sarkanos stāstu pavedienus.</em></p><p style="box-sizing: border-box; margin-bottom: 1rem; margin-top: 0px; color: rgb(38, 47, 49); font-family: Verdana, Helvetica, Arial, sans-serif; font-size: 14px; background-color: rgb(255, 255, 255);"><em style="box-sizing: border-box;"><em style="box-sizing: border-box;"><a href="https://lnb.gov.lv/starptautiska-bernu-gramatu-diena/"><b>https://lnb.gov.lv/starptautiska-bernu-g<wbr />ramatu-diena/</b></a></em></em></p></div> urn:lj:klab.lv:atom1:kochka:476867 2026-03-31T21:13:00 2026-03-31T21:13:00 2026-03-31T18:35:31Z 2026-03-31T18:35:31Z "Vai tiešām mūsu vidū varētu būt tāds nodevējs, skeptiķis, kas visu apšauba?" urn:lj:klab.lv:atom1:kochka:476470 2026-03-29T21:22:00 2026-03-29T21:22:00 2026-03-29T18:33:59Z 2026-03-29T18:33:59Z "Es nezinu, kas esmu, es neesmu tas, ko zinu. <div>Vai rīks? Vai punktiņš sīks un aplis? Minēt minu."<div><br></div><div> Johans Silēzijas Eņģelis (atdzejojis Juris Boiko) </div><div><br></div><div><a href="https://www.diena.lv/raksts/pasaule/krievija/dievam-vajadzigs-12261520"><b>Ulža Bērziņa raksts</b></a></div><div><br></div><div><br></div><div><a name="cutid1"></a></div><div>- Šis mistiķis nu gan ir īsts herētiķis! </div><div>- Vai tiešām nevarat kaut reizi izkāpt no saviem dogmatikas rāmjiem?</div></div><br> urn:lj:klab.lv:atom1:kochka:476351 2026-03-21T21:02:00 2026-03-21T21:02:00 2026-03-23T21:14:07Z 2026-03-23T21:14:07Z "Latvijas krāsa rādās sudrabaina un pelēkzila."<br />Intuitīvi šķita, ka tā tas arī ir, pat ja izteikti krāsas neredzu.<br /><br /><br />Joka pēc izpildīju testu, jo reizēm arī tēlus redzu krāsās, bet rezultāts manu skepsi apliecināja: "Iespējams, jums piemīt sinestēzija, bet tā nav īpaši izteikta." Taču, vai testu rezultātiem vispār var uzticēties, ja citā īpašību testā godīgums man bija zemā vietā? No otras puses, ja nebūtu to centusies godprātīgi aizpildīt, tad taču šai īpašībai būtu bijis jābūt augstā vietā. urn:lj:klab.lv:atom1:kochka:475969 2026-03-13T21:20:00 2026-03-13T21:20:00 2026-03-13T19:22:06Z 2026-03-13T19:22:06Z "Es nezinu. A tu zini?" urn:lj:klab.lv:atom1:kochka:475687 2026-03-12T00:16:00 2026-03-12T00:16:00 2026-03-12T00:52:02Z 2026-03-12T00:52:02Z Refleksija par robežu atveidojumiem mākslas terapijas laikā.<br /><br /><br />"Te ir mana telpa un brīvība, bet tur, kur saceltas lielās sienas un mūri, pat netuvojos un eju garām ar lielu līkumu. Tie šķiet kā asas aizsardzības adatas."<br />"Bet varbūt, lai notiktu patiesa saruna, reizēm robežas ir jāpārkāpj?"<br />"Tas ir riskanti, cilvēks var apvainoties un vēl vairāk noslēgties, ka neciena viņa privātumu."<br />"Jā, risks pastāv vienmēr. Arī klusēšana ir riskanta. Bieži vien vislabākās sarunas notiek pastaigas laikā, tad ir vieglāk runāt atklātāk"<br />"Tad jau Aristotelim un peripatētiķiem bija taisnība, ka vislabākās mācības ir sarunas pastaigas laikā." urn:lj:klab.lv:atom1:kochka:475581 2026-03-10T03:03:00 2026-03-10T03:03:00 2026-03-10T01:05:56Z 2026-03-10T01:05:56Z "Man tiešām patīk, kā tu domā." <div><br></div><div>Mana šaubīgā daļa: Bet, vai tad tieši tas nav viskaitinošākais citiem? </div><div>Diplomātiskā daļa: Vai tad komplimenti vienmēr nozīmē patiesību? Tie bieži vien ir tikai jauki vārdi, kurus nevajag pārāk daudz analizēt, bet pieņemt, jo cilvēki grib iedot kaut ko labu. </div><div><br></div><div><a href="https://youtu.be/6vdCuamDDfs?is=gJPtm3dv51RqjgU_"><b> "I would very much like to see a gentler world, a world with more compassion and more warmth. A world where not so many people are afraid of being different, being unique." Tom Odell</b></a></div> urn:lj:klab.lv:atom1:kochka:474663 2026-02-25T22:47:00 2026-02-25T22:47:00 2026-02-25T23:53:09Z 2026-02-25T23:53:09Z Pēc atkopšanās no saaukstēšanās parasti ir ļoti pacilājoša sajūta un izbrīns, cik viegli daudz ko var izdarīt.<br /><br />Slimošanas laikā youtube algoritmi piespēlēja diezgan jocīgu reklāmu, kas galīgi neatbilst manai vecuma grupai. Pirmo reizi mūžā man rādīja datorspēļu reklāmu. Intereses pēc pat paskatījos, jo ieinteresēja stāsts par meiteni, kas kopā ar kaķi ir devusies prom no zemes kosmosa kuģī. Varbūt tur būs izdomāti kaķim labvēlīgi apstākļi bezsvara stāvoklī? Interesanti, kā kaķis adaptēsies? Un ko viņi tur pētīs? Protams, nekā tamlīdzīga tur nebija, jo pēkšņi uzradās kaut kādi mošķi, kas laikam bija domāti citplanētieši. Pēc šī garlaicīgā pavērsiena, galīga zuda interese to spēli meklēt, un līdz ar to nosaukumu prātā nepaturēju. urn:lj:klab.lv:atom1:kochka:474387 2026-02-24T01:36:00 2026-02-24T01:36:00 2026-03-15T21:32:22Z 2026-03-15T21:32:22Z Kāpēc atkal jāmostas no tādiem murgiem? Apkārtne līdzīga Gogoļa ielas tunelim, tikai tumšāka un nereālāka. Mani sargāja liels melns kaķis, viņš bija kā liela ērta soma, kurā ielīst, noslēpties un netraucēti vērot apkārtni. Kaut kas bez sejas meklēja dzīvnieciņus, bet visi aizbēga. Tad no kādas ēkas iznāca divas blondas sievietes ar maziem bērniem. Tad viena balss teica: "Mirs mazā meitene!" Es izlēcu no sava drošā patvēruma un teicu: "Nē! Es varu iet viņas vietā!" Tā sargājošais kaķis pazuda un man ļoti sāka sāpēt kakls, it kā mani žņaugtu. Likās, ka smoku, un tā pamodos. Tāda sajūta, it kā tiešām būtu izlīdusi no kāda stulba bojevika. Turklāt ne ko tādu skatījos, ne lasīju. Gribētu pārmaiņas pēc šonakt nosapņot kaut ko skaistu. urn:lj:klab.lv:atom1:kochka:474341 2026-02-18T19:17:00 2026-02-18T19:17:00 2026-02-18T17:21:41Z 2026-02-18T17:21:41Z Ekskursijas vadītājs ebreju sinagogā Peitavas ielā gandrīz uz visiem jautājumiem atbildēja ar pretjautājumiem. Tajos tad meklējama daļēja atbilde. Ja tā padomā, diezgan saprotami, jo realitāti jau nemaz tā nevar ietilpināt un saspiest vienā atbildē. Man patīk šāda pieeja. urn:lj:klab.lv:atom1:kochka:473997 2026-02-17T12:20:00 2026-02-17T12:20:00 2026-02-17T10:25:40Z 2026-02-17T10:25:40Z Šodien dzirdēju, ka mūsdienu askētisms ir pilnīgi pretējs tam, ar ko to saprata senāk. Jaunais askētisms ir tad, ja spēj atlikt malā darbus, pārgudrās tehnoloģijas un iziet garā pastaigā. Un atceries kārtīgi paēst, pagulēt un citas ikdienas lietas. urn:lj:klab.lv:atom1:kochka:473844 2026-02-17T00:38:00 2026-02-17T00:38:00 2026-02-16T23:25:09Z 2026-02-16T23:25:09Z Vai, sakot "visi ir noraizējušies", ir pieklājīgs veids, <a name="cutid1"></a><div><br></div><div>- Bet pēc vectēva nāves tu esi nolēmis bastot skolu. Visi ir noraizējušies.</div><div>- Kas tie visi ir? Nevaru iedomāties nevienu draugu, kas varētu būt noraizējies.</div><div>- Jā, tiešām, draugu tev nav. Tā ir vieglāk, " Akiba steigšus piekrita. "Bet vectēvs gan noteikti raizējas. Rūpju dēļ nevar sasniegt budas stāvokli, vēl tagad kaut kur lidinās apkārt. Vai tu pārāk neapgrūtini vecu cilvēku?"</div><div>Kaut gan vārdi bija bargi, Akibas balsī varēja saklausīt maigumu un bažas.</div><div>Tā kā viņus abus saistīja šī grāmatnīca, izcilais vecākais skolēns pievērsa uzmanību jaunākajam, kas tiecās noslēgties vientulībā. Arī skolā viņš laiku pa laikam apstājās aprunāties, un šajā grūtajā laikā bija speciāli atnācis uz veikaliņu, turklāt bija skaidrs, ka noraizējies ir pats Akiba.</div><div>(...)</div><div>"Tev šobrīd tiešām šķiet, ka tagad nav jāpiepūlas iet uz skolu, bet varbūt vari vismaz kaut ko uzrakstīt. Tavā klasē noteikti ir arī tādi, kas par tevi uztraucas."</div><div><br></div><div>Tad Akiba uzmeta skatienu vairākām izdruku lapām un piezīmēm, tā teikt - skolas kavēšanas laikā veicamajiem mājasdarbiem.</div><div>Tos nebija atnesis Akiba.</div><div>To visu tik tikko bija atnesusi klasesbiedrene - klases vecākā.</div><div>(...)</div><div>"Viņa ir ļoti apzinīga. Viņai nemaz nemaz nevajadzēja pašai nest tās piezīmes..."</div><div>Sajo gan dzīvoja tuvumā, bet nest pašai, šajā gadalaikā, kad aukstajā gaisā varēja redzēt savu balto elpu, tas tomēr viņai bijis apgrūtinājums."</div><div><br></div><div><br></div><div>Un tomēr, kad parādījās mistiskais un nedaudz arogantais kaķis, vienīgais, kas to redzēja bija Rintaro. Un vēlāk sagadīšanās dēļ arī Sajo, jo izrādījās, ka kaķi spēj saskatīt tie, kam ir līdzjūtīga sirds.  Interesanti, ka Akiba kaķi neredzēja, lai gan arī bija norūpējies par skolas biedru. Vai varbūt tā bija vairāk pieklājība un viņu vairāk uztrauca, ka pazudīs vecā grāmatnīca un vērtīgas grāmatas?</div><div><br></div><div>Sosuke Nacukava - Stāsts par kaķi, kurš izglāba grāmatas</div> urn:lj:klab.lv:atom1:kochka:473547 2026-02-14T01:06:00 2026-02-14T01:06:00 2026-02-13T23:16:04Z 2026-02-13T23:16:04Z Pārvarēju lielās bailes un cauri visiem sniegiem beidzot aizvedu bijušajai kolēģei novēloto Ziemassvētku dāvanu, egles zariņš pie kastītes jau sen bija nokaltis. Kaut nu nebūtu par vēlu! Nespēju noticēt viņas priekam, mani ieraugot, jo nez kāpēc biju izdomājusi, ka viņai riebjos ar savu "dīvaino loģiku". Varbūt mana esamība gribējusi sev sarežģītu dzīvi ar tik jocīgu gēnu kombināciju<br />(ja neirotisma iedzimtības iespējamības koeficients ir 41 – 58%, tad gēnu loterijā man tiešām ir "paveicies" ar intraversijas iespējamību – 54 – 80%, nu labi, ka vismaz šo visu līdzsvaro labvēlīgums – 33 – 52%, pat ja varbūt bieži cilvēki to pārprot kā liekulību vai tukšu glaimošanu). No viņas labajiem vārdiem tā abstulbu, ka aizmirsu savu sakāmo par to, kā novērtēju viņas spēju redzēt kopainu, intuīciju, sirsnību pret cilvēkiem, ieteiktās grāmatas. Bet varbūt to var nolasīt bez vārdiem? Visi mūsu strīdi bija kaut kur izkusuši gaisā, es tikai klausījos, klausījos, klausījos un redzēju viņas gaišo būtību bez maskas, brīvu un patiesu. <br />Atpakaļceļā galvā sāka skanēt dziesma, kas parasti skan pirmā sniega laikā vai, kad sastopos ar neparastiem prātiem. Tikai tik reti sanācis pateikt paldies, cik daudz plašāku pasauli šie cilvēki man ir parādījuši. <br />Jā, es noņemos tikai ar sīkumiem, ilgstoši vēroju kādu unikālu detaļu, kas veido šo veselumu. Bet citi spēj kopainu redzēt uzreiz!<br />Varbūt tiešām gribēju neiespējamo? Radīt tādu pelēko telpu, kur ikvienam būtu vieta, pat ja visradikālākie uzskati? Taču pasaule ir daudz sarežģītāka par šādām utopijām, kur iedomu pasaulē visi reiz kopā spēlēsimies kā kaķēni. urn:lj:klab.lv:atom1:kochka:473210 2026-02-11T23:29:00 2026-02-11T23:29:00 2026-02-11T21:56:30Z 2026-02-11T21:56:30Z Komentārs par haotisku un patvaļīgu vārdu lietošanu: <div>"Ja negribat būt precīza, jāiet studēt matemātika." </div><div><br></div><div>Droši vien "tulkojums" ir tāds, ja nemāki būt precīza, tad matemātika var palīdzēt domāt un runāt precīzi.<div>Lai gan sākumā to uztvēru kā uzbraucienu matemātikai un nesapratnē domāju: bet, kā tad tur bez precizitātes vispār var iztikt? Neko gan neteicu, tikai pasmaidīju, un man pasmaidīja pretī.</div></div><div><br></div><div><br></div><div><div>Pat ja nedaudz pārspīlējums, tad sarunas ar britiem varētu būt īsts  <div><br></div><div> <a name="cutid1"></a> </div></div><div><br></div><div><img src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEg01C7PJkwmZNNia9DKd03mqIPpsI-XLelLLTJ6VHaqTsd4vmS-rPeLF6oqS4ZuU_mp07URRXxq9pYo9xvPT1ZJkfbJB1Y6mHDEN-h3SEpN8xYZ9OsuRKPfaVWySs0UKzntWYdlnJA1ffFe5qYnExEtcBUmKLxS-3-K53N6SCzNV6DoNI7doU8jUnhyphenhyphenRUs5/s1066/1770469655757.jpeg"></div></div> urn:lj:klab.lv:atom1:kochka:473070 2026-02-10T22:16:00 2026-02-10T22:16:00 2026-02-10T20:33:22Z 2026-02-10T20:33:22Z - Mana labākā īpašība ir arī mana sliktākā īpašība.<br />- Kāda?<br />- Ļoti laba atmiņa. Es daudz atceros, tai skaitā arī visu slikto. <br /><br /><br />Tā jau ir, ka ar labu atmiņu ir grūti daudz ko aizmirst. Man gan likās, ka pagājušajā gadā negulēšanas dēļ atmiņa pasliktinājās, taču nesen atmiņas testā sanāca diezgan labs rezultāts, tātad nav tik traki. No otras puses, testa laikā nebija nekādu apstākļu, kas novērstu uzmanību, līdz ar to varēja mierīgi koncentrēties kaut kam vienam. Ikdienā uzmanība parasti ir izkliedēta daudzos virzienos, turklāt negaidītos. urn:lj:klab.lv:atom1:kochka:472821 2026-02-09T01:36:00 2026-02-09T01:36:00 2026-02-08T23:47:39Z 2026-02-08T23:47:39Z Sapnī redzēju, kā domas pārvēršas par vārdiem. Sen tā nebija bijis, ka sapnis rādās nevis kā kustīgi attēli, bet gan kā teksts. Tā parasti ir bijis pēc intensīvas tulkošanas naktīm, kad sapni var lasīt kā tekstu. Uz beigām pusnomodā pat izdarīju eksperimentu, iedomājos kādu vārdu un tas uzreiz uzrakstījās. Bet vai latviešu valodā? Vēl es redzēju, kā veidojas cilvēku domas, bet pēc pamošanās ļoti sāpēja galva un maz ko atcerējos. <br />Kāpēc es labāk patīku kaķiem, nevis suņiem? urn:lj:klab.lv:atom1:kochka:472531 2026-02-08T01:58:00 2026-02-08T01:58:00 2026-02-08T00:03:35Z 2026-02-08T00:03:35Z Lai gan šķita, ka par mani neviena bailīgāka radījuma nav, cilvèki teica, ka mani jautājumi esot ļoti drosmīgi. Tas pārsteidza, bet man patiktu, ja mācētu izdomāt arī kādu sakarīgu atbildi, nevis tikai jautāt. urn:lj:klab.lv:atom1:kochka:472164 2026-01-29T00:38:00 2026-01-29T00:38:00 2026-01-28T22:49:18Z 2026-01-28T22:49:18Z Noklausīti sarunu fragmenti.<div><br></div><div><ul><li>Divas meitenes (7-8 gv.) vilcienā sajūsminātas skatās pa logu. Viena saka: "Cik dzīve ir forša!"</li><li>Divas meitenes (15-16 gv.) bibliotēkā mācās. Pirms došanās prom viena saka: "Dzīve ir traka, traka!"</li><li>Divas jaunas sievietes ap 30 kādā kafejnīcā. Viena saka: "MI ir tā atvieglojis dzīvi! Vairs nav jāsēž kaut kādās stulbās bibliotēkās!"</li><li>Divas seniores pie pārtikas veikala. Viena saka: "Mana dzīve ir bijusi tik smaga, tāpēc es rakstu grāmatu."</li></ul><div><br></div></div> urn:lj:klab.lv:atom1:kochka:472052 2026-01-26T01:15:00 2026-01-26T01:15:00 2026-03-15T21:31:11Z 2026-03-15T21:31:11Z Aukstās ziemas vēlie vakari ir skaisti ne vien tāpēc, ka tagad tik bieži var novērot ziemeļblāzmu, bet arī var izjust suņa prieku par ziemu. Un tad brīnos, kā pēc šādām pastaigām nemaz neesmu nosalusi. Ja suns mīl ziemu, tad es arī. urn:lj:klab.lv:atom1:kochka:471577 2026-01-23T00:15:00 2026-01-23T00:15:00 2026-01-22T22:33:37Z 2026-01-22T22:33:37Z Šķiet, ka vēl pavisam nesen tika apspriests jautājums: vai google mūs padara stulbākus? Tagad laikam ļoti bieži līdzīgā veidā tiek vaicāts par MI. Tādos brīžos mierinājumu var atrast tik senā tehnoloģijā, kā grāmata. Tā nomierina ne tikai ar savu lineāro stabilitāti.<br /><br />“Man patīk papīra čaukstoņa starp pirkstiem. Rakstu zīmes līdzās pirkstu rakstam. Grāmatas cilvēkiem dāvā klusumu, pat ja tās runā ļoti skaļi.” <br /><br />Nnedi Okorafora urn:lj:klab.lv:atom1:kochka:471519 2026-01-21T13:54:00 2026-01-21T13:54:00 2026-01-21T12:14:24Z 2026-01-21T12:14:24Z Biju jau aizmirsusi, cik sarežģīti var pateikt pulksteņa laiku dažās valodās, piemēram, čehu. Ceturkšņus vēl saprotu, bet, ja vēl kaut kas no tiem jāatskaita vai jāpieskaita, tas taču prasa prāta piepūli, lai gan dzimtajā valodā droši vien tas ir tikpat automātiski, kā pakustināt roku. <br /><br />„Lūdzu nerunājiet ar mani ceturkšņos!” <br />"Tā ir mana automātiskā aizsargreakcija, dzirdot, kā čehi jau atkal virpina savas vājprāta garās pulksteņa laika konstrukcijas agri no rīta.<br />Piemēram, plkst. 9.40 čehiem ir bez piecām minūtēm trīs ceturkšņi pirms desmitiem (bez pět minut tři čtvrtě na deset)."<br /><br /><a href="https://www.instagram.com/manacehija">https://www.instagram.com/manacehij<wbr />a</a>