urn:lj:klab.lv:atom1:kochka I'm the cat who lost its black I'm the cat who lost its black debesskraapis@gmail.com KchK 2026-10-14T18:22:39Z 2026-10-14T18:22:39Z urn:lj:klab.lv:atom1:kochka:495160 2026-10-14T21:11:00 2026-10-14T21:11:00 2026-10-14T18:22:39Z 2026-10-14T18:22:39Z <div>Nav jau tā, ka es speciāli noklausītos svešas sarunas, bet mani piesaistīja astoņdesmit gadu vecās sievietes sparīgais izsauciens: "Tagad es jums pierādīšu, ka reinkarnācija nav iespējama!" Saruna laikam īsti nekur neaizveda un nedaudz noskrēja no sliedēm. Bet varbūt pierādījuma izklāsts tur nebija galvenais.</div><div><br></div><div><br></div><a name="cutid1"></a> <div><br></div><div>- Tagad es pierādīšu, ka reinkarnācija nav iespējama!</div><div>- Aiziet!</div><div>- Jebkurai domai ir vajadzīgs enerģijas stars...</div><div>- Te nu ir kvantu fizika!</div><div>- Nē, šajā gadījumā nekādu kvantu te nav! Ja kvants te darbotos, pasaule jau sen būtu citādāka!</div><div>- Bet tas jau ir pierādīts! Palasiet jaunākos pētījumus! Zinātne mainās. Tas, ko mums skolā mācīja pirms pieciem gadiem jau ir novecojis un nav patiesība.</div><div>- Un tomēr, fiziski domu enerģija ir pārāk vāja. Pasaule jau sen būtu mainījusies, ja cilvēki ar savām domām varētu ietekmēt realitāti. Cilvēki lūdzas, dodas miera gājienos, bet kari tik un tā nebeidzas. Turklāt...</div><div>- Bet Dievs taču ir izdomāts!</div><div>- Izdomāts, jūs sakāt? Jā, pareizi sakāt, ir daudz izdomājumu par Dievu. Un...</div><div>- Bet kaut kādai domai bija sākumā jābūt.</div><div>- Jā, un kas tad bija sākumā?</div><div><br></div><div><br></div><div>Bet vispār jābeidz bezkaunīgi te pierakstīt noklausītu sarunu fragmenti. Kāpēc tad vispār vajadzēja pirkt jaunas austiņas? </div><div><br></div><div><br></div> urn:lj:klab.lv:atom1:kochka:494856 2026-10-13T18:54:00 2026-10-13T18:54:00 2026-10-13T16:00:48Z 2026-10-13T16:00:48Z "Viņš baidījās mērīt temperatūru, bet nebaidījās dzert zāles."<br /><br />Tā autobusā maza meitene kādam klasesbiedram stāstīja par savu saslimušo brāli. urn:lj:klab.lv:atom1:kochka:494774 2026-10-10T22:36:00 2026-10-10T22:36:00 2026-10-10T19:46:37Z 2026-10-10T19:46:37Z <span style="font-family: sans-serif; font-size: large;">"Grāmatām pašām nav maģiska spēka. Šis spēks ir tajā, kas grāmatās pateikts, tajā, kas visuma gabaliņus mūsu priekšā sadiedz vienotā veselā."</span><div><font face="sans-serif" size="4"><br></font></div><div><a name="cutid1"></a><font face="sans-serif" size="4"><br></font><div dir="auto" style="font-family: sans-serif; font-size: large;"><br></div><div dir="auto" style="font-family: sans-serif; font-size: large;">"Mums ir viss, lai būtu laimīgi, bet mēs tādi neesam. Kaut kā mums trūkst. Esmu centies saprast, kas tieši, bet <i>droši</i> es zinu vienīgi to, ka mums vairs nav to grāmatu, ko esmu sadedzinājis pēdējos desmit, divpadsmit gados. Tādēļ domāju, ka varbūt grāmatas varētu palīdzēt.</div><div dir="auto" style="font-family: sans-serif; font-size: large;"><br></div><div dir="auto" style="font-family: sans-serif; font-size: large;">(..) "Jūsu vārdi nudien liktos smieklīgi, ja jūs nerunātu tik nopietni. Jums vajadzīgas nevis grāmatas, bet tas, kas reiz bijis šais grāmatās. To visu arī tagad <i>varētu</i> iekļaut televīzijas programmās. Gan radio, gan televīzija varētu cilvēkos ieaudzināt vērīgumu un asredzību, spēju saskatīt sīkākas nianses, taču nekas tāds netiek darīts. Tas, kas jums vajadzīgs, nav grāmatas vien! Meklējiet to arī daudz kur citur - vecās gramofona platēs, vecās filmās un vecos draugos, meklējiet dabā un paši sevī. Grāmatas ir tikai viena no tvertnēm, kur glabājam to, ko baidāmies aizmirst. Grāmatām pašām nav maģiska spēka. Šis spēks ir tajā, kas grāmatās pateikts, tajā, kas visuma gabaliņus mūsu priekšā sadiedz vienotā veselā. (..) Taču vēl ir trīs lietas, kas jums trūkst. Pirmkārt, vai zināt, kādēļ grāmatas, tādas kā šī, ir tik nozīmīgas? Tādēļ, ka tām ir kvalitāte. Bet ko nozīmē kvalitāte? Man tas nozīmē faktūru. Šai grāmatai ir <i>poras</i>. Tai ir sava seja. Šo grāmatu var pētīt mikroskopā. Tajā var saskatīt pašu dzīvi, kas plūst garām kā neizsīkstoša straume. Jo vairāk poru, jo vairāk dzīves patiesības uz vienas kvadrātvienības papīra, jo lielāka grāmatas literārā vērtība. Tā ir <i>mana</i> vērtības definīcija. (..) Labi rakstnieki skar dzīves sakni. Viduvējie pārslīd pāri dzīvei. Sliktie izvaro dzīvi un atstāj to mušām par ēsmu. Vai tagad saprotat, kādēļ cilvēki grāmatas ienīst un kādēļ baidās no tām? Tās parāda poras dzīves sejā. Tie, kuru sapnis ir ērtības, gribētu redzēt vienīgi vaska seju bez porām, bez matiem, bez kādas izteiksmes. Mēs dzīvojam tādā laikmetā, kad ziedi grib baroties tikai no ziediem, nevis no lietus ūdens un melnas augsnes. Taču pat raķešu varavīksni radījusi zemes ķīmija. Bet mēs domājam, ka varam augt, pārtikdami no ziediem un raķetēm, neizejot pilnu dzīves ciklu. Vai zināt leģendu par sengrieķu varoni Anteju, kas nav bijis uzveicams, kamēr stāvējis stingri uz zemes? Bet, kad Herkuless pacēlis viņu gaisā, Antejs aizgājis bojā. Tas pats attiecas arī uz mums, uz mūsu pilsētu, uz mūsu laikmetu, vai arī es vairs neko nesaprotu. Tātad, pirmkārt, mums nepieciešama kvalitatīva informācija.</div><div dir="auto" style="font-family: sans-serif; font-size: large;">- Un otrkārt?</div><div dir="auto" style="font-family: sans-serif; font-size: large;">- Vaļas brīži.</div><div dir="auto" style="font-family: sans-serif; font-size: large;">- Bet mums taču brīva laika papilnam!</div><div dir="auto" style="font-family: sans-serif; font-size: large;">- Jā, brīvs laiks mums ir. Bet laiks pārdomām? (..) Tādēļ, ka televīzija ir tikpat kā taustāma, telpiska. Tā pasaka priekšā, kā vajag domāt, tā dzīšus  iedzen to jūsu galvās. Jūs sākat ticēt, ka tas viss ir <i>pareizi</i>. Tas <i>šķiet</i> tik pareizi. Jūs triec tik milzīgā ātrumā pretī vajadzīgajiem secinājumiem, ka jums nav laika pat iekliegties: "Blēņas!"</div><div dir="auto" style="font-family: sans-serif; font-size: large;">(..) Katru grāmatu jūs varat aizvērt un sacīt tai: "Pagaidi brītiņu." Jūs vienmēr paliekat tās kungs un pavēlnieks. Bet kā gan izrauties no tiem nagiem, kas cilvēku satver un žņaudz kā spīlēs, tiklīdz tiek ieslēgta televīzijas istaba? Tā jūs veido pēc sava prāta! Tā ir tikpat reāla kā apkārtējā vide. Tā <i>šķiet</i> tik patiesa. Tā <i>ir</i> patiesa. Grāmatas vēl var atspēkot, apstrīdēt. Bet ar visām savām zināšanām un smepticismu tomēr es nespēju uzsākt strīdu ar simts mūziķu lielu simfonisko orķestri, kas grand no mūsu televīzijas istabu milzīgajām trīsdimensiju sienām. Bet ar šīm te," Freibers parādīja divas mazas gumijas tapiņas, "es aizbāžu ausis, kad braucu ar metro."</div></div><br> urn:lj:klab.lv:atom1:kochka:494404 2026-10-08T23:28:00 2026-10-08T23:28:00 2026-10-08T20:37:42Z 2026-10-08T20:37:42Z Vai punktiņi arī var būt šifrs? Tad jau <a href="https://youtu.be/OLVDy2rMbxo?si=gT4tb5L3OeWdL4XX"><b> kādas svešvalodas alfabēta izdziedāšana</b></a> arī sanāk kā jauna šifra apgūšana. Un tā jau pavisam drīz varēs izveidot ideālo labirintu, kur nekad neko vairs nevarēs atrast. urn:lj:klab.lv:atom1:kochka:494133 2026-10-05T12:18:00 2026-10-05T12:18:00 2026-10-05T09:19:01Z 2026-10-05T09:19:01Z <i>Par ko man jācieš?</i> urn:lj:klab.lv:atom1:kochka:494041 2026-10-04T23:54:00 2026-10-04T23:54:00 2026-10-04T21:31:38Z 2026-10-04T21:31:38Z - Pitagorieši uzskatīja, ka ēdiens ir veids, kā pasauli var pieņemt un atgrūst.<br>- Ko? - jautāja Ome Amigorena.<br>- Pasauli, - teica Šaša.<br>- Un kā man tagad dzīvot? Ja visapkārt vieni vienīgi idioti?<br>Idioti neatsaucās.<br>- Ir viens labs paņēmiens, kā atmest. Tikai vajag gribēt.<br>- ...<br>- Vajag nesmēķēt līdz pusdienām. Bet pēc pusdienām domās pārskatīt dienas pirmo pusi... un to, cik reizes tai dienas pirmajā pusē gribējās.<br>- Ko?<br>- Smēķēt. Un pēc tam vajag tās reizes saskaitīt. Un uz papīra lapas uzzīmēt tikpat daudz punktiņu.<br>- Es nemāku zīmēt.<br>- Punktiņus māk zīmēt visi. Un vakarā visu vajag atkārtot vēlreiz: cik reizes gribēji smēķēt un cik reizes aizsmēķēji... un apakšā uzzīmēt vēl vienu punktiņu rindu. Un pēc tam tās rindas salīdzināt.<br>- Es nemāku salīdzināt! Tagad man ir skaidrs, kāpēc tevi izmeta.<br>- Ļoti interesanti, kāpēc.<br>- Tāpēc, ka tu esi tāda... - Ome Amigorena nevarēja atrast īstos vārdus. - Drūma. Galīgā nūģene!<br>Pateica un aizgāja uz savu istabu.<br><br>(..)<br>"Ģimene ir vieta, kur cits citu audzina, lai arī necer, ka kaut kas varētu mainīties."<br><br><br>(..)<br>"Atradināt Omi Amigorenu no cigaretēm var, tikai jokojot.<br>Nekādā gadījumā ar varu.<br>Un visi visu laiku jokojas.<br>Jau nelabi metas." <div><br></div><div>Undine Radzevičūte "Zivis un pūķi" <div><br></div><div> <a name="cutid1"></a>< "Tēvs Ripa visu Ignācija mācību iepazina jau Portugālē.<br> Bet Kastiļjone ne.<br> Tāpēc Tēvs Ripa viņam to atstāsta pēc atmiņas.<br> Un tikai pa daļām un tikai tad, kad tiešām vajag. <div><br></div><div> Pēc pusdienām, - Tēvs Ripa saka, - vajag pārlūkot visu, kas ar tevi noticis no rīta.<br> Stundu pa stundai.<br> Vai darbību pa darbībai. Sākot ar to, kā piecēlies no gultas, un līdz pat šim pārskata brīdim.<br> Pēc tam.<br> Pēc tam uz augšējās līnijas vajag salikt daudz punktiņu.. <div><br></div><div> Ko? - jautā Kastiļjone.<br> Punktiņus. Tik daudz punktiņu, cik reižu kriti grēkā vai padevies vājumam.<br> Un no visa spēka censties laboties.<br> Līdz nākamajai apziņas pārbaudei, saka Tēvs Ripa. <div><br></div><div> Līdz vakariņām vajag ķerties pie otrās pārbaudes, saka Tēvs Ripa.<br> Visu darīt tieši tāpat.<br> Pārskatīt stundu pa stundai vai darbību pa darbībai.<br> Starp pusdienām un vakariņām.<br> Pēc tam uz otrās līnijas vajag salikt tik daudz punktiņu, cik reižu kriti grēkā vai padevies vājumam.<br> Pirms miega vajag paskatīties, vai ir kādas uzvaras, saka Tēvs Ripa.<br> Nākamajā dienā pārbaudi vajag atkārtot.<br> Un pirms miega salīdzināt otro dienu ar pirmo, saka Tēvs Ripa."</div></div></div></div></div> urn:lj:klab.lv:atom1:kochka:493776 2026-10-03T20:18:00 2026-10-03T20:18:00 2026-10-03T17:23:36Z 2026-10-03T17:23:36Z <div>Dienā, kad zuda ticība savām lēmumu pieņemšanas spējām un veselajam saprātam, tomēr mierinoši redzēt kādu garāmgājēju ar auduma maisiņu, uz kura šāds piemirsts vēstījums: "Visam jānotiek lēnām un nepareizi, lai cilvēks nekļūtu lepns." </div><div><br></div><div><a name="cutid1"></a> </div><div><br></div><div><img src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEisgzE1KDtHhu-8QckCoCgOs02xsLA10OMog2i5o6eruZDjYuMvAY8kmZqzXa-XG5TUustOS5kCXZ-UFpyALADpjh5X8JmcwcSLHUBZhzpUI5ErgKM_ioOPvxo_u7KzBcEIiviThZSreDcBYEfgNTmci8oC1stUva2YxznUHQpuQhXSUQv_vCcmrEl0sGii/s904/5b71a22d35b42b8d806d7e7b0a246ddc.jpg" width="400"></div><br> urn:lj:klab.lv:atom1:kochka:493417 2026-10-02T01:34:00 2026-10-02T01:34:00 2026-10-01T23:06:27Z 2026-10-01T23:06:27Z Šis varētu būt viens no sapņiem, par kuru droši varētu teikt, ka tas neko daudz neatšķiras no nepatīkamas īstenības. Jo īpaši, ja sākumā nepaskaidro, ka tas bija redzējums miegā. Liku kastītēs krāsu tūbiņas kopā ar augļiem pēc to krāsām. Tad man kaut kur bija jāskrien, visu ātri sametu drēbju skapī un devos prom. Pēc nedēļas bija bail vērt vaļā skapi, jo atcerējos par tur atstātajiem augļiem. Kāds stulbums ko tādu glabāt sapnī! Tomēr saņēmos uz lielo tīrīšanu, vēru vaļā durvis un pamodos ar milzu atvieglojumu, ka tik traki ar manu atmiņu vēl nav.<br /><br /><br />Bija domāts "glabāt skapī", taču saglabāšu šo jauko pārrakstīšanās kļūdu. urn:lj:klab.lv:atom1:kochka:493182 2026-09-26T22:34:00 2026-09-26T22:34:00 2026-09-26T20:11:24Z 2026-09-26T20:11:24Z Pēc 10 gadu pārtraukuma biju rudenīgā izbraucienā ar riteni un burtiski dzirdēju, kā ausīs svilpo vējš. Tad uz brīdi nedaudz sabijos, ka braucu par ātru, un tā pazaudēju vieglo lidojuma sajūtu, kuru tā arī visa brauciena laikā vairs neatguvu. Taču prieks, ka pat ar svešu riteni braucu tik gludi, bija milzīgs. Laikam biju aizmirsusi, cik labs galvas izvēdināšanas līdzeklis tas ir! Visas smagnējās domas, kas pa šo nedēļu jau bija materializējušās melnā svina lodē un spieda plecus, bija kļuvušas tik vieglas kā pūciņa, turklāt daudzas izrādījās nebūtiskas, lai tērētu tām laiku. Ja neskaita, ka saņēmu dažus uzrējienus no privātmāju suņiem un, traucoties garām pamestam ābeļdārzam, man gandrīz uz galvas uzkrita ābols, nekādu incidentu nebija. Un tagad ir tik daudz enerģijas! It kā man būtu iedots pilnīgi jauns ķermenis. It kā būtu <i>izkļuvusi no visiem cietumiem un maldiem, izvīlējot atslēgu no saviem kauliem.</i><br /> Vai tiešām ikdienā par maz kustos?<br /><br />Vēl pasmējos par to, ka gribu turpināt lasīt grāmatu, jo laikam nespēju noticēt, ka tā ir jau izlasīta. Jo tuvāk nāca beigu lappuse, jo vairāk centos palēnināt tempu. Tik ļoti negribēju, lai tā beidzas. Un pat ja tā noslēdzās ar vārdiem <i>Kad aiz viņa aizvērās durvis, sāka līt lietus</i>, ir sajūta, ka nekādas durvis nav aizvērušas un tā turpina dzīvot manī. Varbūt tiešām taisnība ir Annas Kvindlenas apgalvojumam, ka cilvēki izvēlas lasīt savās guļvietās, jo lasīšana ir kā starpstāvoklis starp dzīvi un sapņošanu, un mūsu apziņa turpina dzīvi kāda cita prātā. Lai gan es līdz galam nepiekrītu, ka lasīšanas brīdī pazūd prāts, tomēr iztēles robežas gan. Un tad jau prāts tiešām mainās. urn:lj:klab.lv:atom1:kochka:492970 2026-09-21T23:38:00 2026-09-21T23:38:00 2026-09-21T20:56:58Z 2026-09-21T20:56:58Z <div>- Vai kristieši arī tur drīkst nākt? </div><div>- Ja nesāksi sludināt, tad jā.</div><div><br></div><div><br></div><div><a name="cutid1"></a></div><div><div class="ChapterContent-module__cat7xG__p"><span class="ChapterContent-module__cat7xG__verse"><span class="ChapterContent-module__cat7xG__content">Viņam tā aizstāvoties, Fēsts sacīja skaļā balsi: „Pāvil, tu esi traks, tavas pārlieku lielās rakstu zināšanas tevi padara traku!“ Bet Pāvils atbildēja: „Es neesmu traks, augsti cienījamais Fēst, bet paužu patiesības un saprāta vārdus. Arī ķēniņš, kuram atklāti to stāstīju,  to zina. Es neticu, ka viņam ir palicis kaut kas apslēpts, jo tas taču nav darīts kādā nomaļā kaktā. Vai tu tici praviešiem, </span></span><span class="ChapterContent-module__cat7xG__verse"><span class="ChapterContent-module__cat7xG__content">ķēniņ Agripa? Es zinu, ka tu tici.“ Bet Agripa sacīja Pāvilam:<b> „Ātri gan tu mani pataisi par kristieti!" </b>Tad Pāvils atbildēja: „Lai Dievs dod, ka agrāk vai vēlāk nevien tu, bet arī visi pārējie, kas manī klausās, kļūtu tādi, kāds es esmu, tikai bez šīm važām.“</span></span></div><br></div> urn:lj:klab.lv:atom1:kochka:492519 2026-09-12T23:52:00 2026-09-12T23:52:00 2026-09-16T20:29:17Z 2026-09-16T20:29:17Z Divus vakarus pēc kārtas pļavā redzēju stārķus. Kāpēc neviens viņiem nepateica, ka jālido prom? urn:lj:klab.lv:atom1:kochka:492132 2026-09-08T18:02:00 2026-09-08T18:02:00 2026-09-08T15:03:31Z 2026-09-08T15:03:31Z <i>Vienmēr meklē arī otru pareizo atbildi.</i> urn:lj:klab.lv:atom1:kochka:492000 2026-09-06T20:19:00 2026-09-06T20:19:00 2026-09-06T17:25:01Z 2026-09-06T17:25:01Z Vakar gāju garām diviem jauniem cilvēkiem, kuri slēptuvi no lietus bija atraduši zem milzu koka. Dzirdēju tikai puiša teikto: "Tas lietus ir apnicīgs... Es tiešām kādu nolādēšu!"<br /><br />Nez, vai to kādu viņš izvēlēsies apzināti vai nejauši kādu garāmgājēju? urn:lj:klab.lv:atom1:kochka:491499 2026-08-31T22:40:00 2026-08-31T22:40:00 2026-09-16T20:30:14Z 2026-09-16T20:30:14Z Ļoti iepatikās R. Brieža izteikums, ka dzeja var aizvest uz vietām, kur vēl neesi bijis. Taču nav jābēdā, ja dzeja nepatīk vai ir vienaldzīga, jo tad uz šīm neparastajām vietām var aizvest kas cits. Un tādā gadījumā var saprast, kā var rasties nostalģija vai ilgas pēc pavisam nezināmas pasaules vai neiepazītas zemes. urn:lj:klab.lv:atom1:kochka:490705 2026-08-21T17:17:00 2026-08-21T17:17:00 2026-08-21T14:26:04Z 2026-08-21T14:26:04Z Lai gan pagājis gads kopš darba failiem priekšā numuram jāpievieno vārda pirmais burts un uzvārda pirmie divi burti, joprojām pasmaidu, ka man gandrīz katru dienu kā atpazīšanas zīme jāraksta SIN. Šodien iedomājos, ja mani sauktu Bārbala Ugunspuķe, tad būtu jāraksta BUG. urn:lj:klab.lv:atom1:kochka:490475 2026-08-15T14:17:00 2026-08-15T14:17:00 2026-08-15T11:18:48Z 2026-08-15T11:18:48Z "But why does God do it?"<br><br>"Do what?"<br><br>"Crumble the moon into stars. Why?"<br><br>"Well, can't you understand?" said Shukhov. "The stars fall down now and then. The gaps have to be filled."<br><br><a href="https://esl-bits.eu/ESL.English.Learning.Audiobooks/One.Day/07/text.html"><b>One Day in the Life of Ivan Denisovich by Aleksandr Solzhenitsyn</b></a> urn:lj:klab.lv:atom1:kochka:490015 2026-08-13T00:39:00 2026-08-13T00:39:00 2026-09-16T21:27:23Z 2026-09-16T21:27:23Z Nesaprotu, kāpēc visu dienu tik neciešamas galvassāpes. Vai tas būtu jauns melanholijas paveids, kam šodien nebija vietas, kur izpausties? Lai gan patiesībā tas nav nekas jauns, kad apzinies visu nepareizo, visas kļūdas, visas paveiktās muļķības, bet labākais, ko vari darīt, ir ļaušanās šīm skumjām, jo jebkādai citai rīcībai vairs nebūs nozīmes,neko tā nemainīs, varbūt pat visu padarīs tikai vēl sliktāku.<br /><br />Bet varbūt šis noskaņojums kaut ko pasaka par manām problēmu risināšanas prasmēm un tieksmi aizpeldēt no tām? urn:lj:klab.lv:atom1:kochka:489939 2026-08-10T22:09:00 2026-08-10T22:09:00 2026-08-10T19:27:08Z 2026-08-10T19:27:08Z <div>"Tāpēc bailes no nāves varētu aprakstīt kā bailes no tā, ka neizdosies kļūt tādam, par kādu esi plānojis kļūt."</div><div><br></div><div>Paskāls Mersjē "Nakts vilciens uz Lisabonu"</div><div><br></div><div><br></div><div><a name="cutid1"></a></div><div><br></div><div><br></div><div>"Vai galu galā visu nosaka paštēls, izšķirošais, sen izveidotais priekšstats par to, kas jāsasniedz un jāpiedzīvo, lai dzīve izveidotos tāda, ka tai varētu piekrist? Bailes no nāves kā bailes no nepiepildītā tad - kā šķiet - pilnībā būtu manās rokās, jo tieši es esmu tas, kurš skicē ainu par to, kā būtu jāpiepildās manai dzīvei. Kas varētu būt dabiskāks par domu: tādā gadījumā es mainīšu šo ainu, lai mana dzīve atbilstu tai jau tagad - un nāves bailēm tūdaļ būtu jāizgaist. Bet, ja tās tomēr nelaiž mani vaļā, tad tāpēc: aina, kaut gan manis un neviena cita veidota, nav radusies no patvaļīga untuma un nepakļaujas nekādām izmaiņām, bet gan ir noenkurota manī un izaug no manu sajūtu un domu spēku spēles, kura esmu es pats. Tāpēc bailes no nāves varētu aprakstīt kā bailes no tā, ka neizdosies kļūt tādam, par kādu esi plānojis kļūt."</div> urn:lj:klab.lv:atom1:kochka:489721 2026-08-10T00:41:00 2026-08-10T00:41:00 2026-08-09T21:51:00Z 2026-08-09T21:51:00Z Mēģināšu vispirms saprast, ko cilvēki grib pateikt, nevis maukšos virsū ar savu izpratni. Daļēji tas ir sanācis, lasot grāmatas vai skatoties kino, bet arī ne vienmēr. Steiga, nogurums, izklaidība varētu būt lielākie traucēkļi šai iecerei. urn:lj:klab.lv:atom1:kochka:489384 2026-08-03T19:25:00 2026-08-03T19:25:00 2026-08-03T16:29:01Z 2026-08-03T16:29:01Z - Kā var nevarēt, ja reiz vajag?<br /> - Tad nu tomēr kaut kā var. urn:lj:klab.lv:atom1:kochka:489000 2026-08-01T23:42:00 2026-08-01T23:42:00 2026-08-01T20:54:49Z 2026-08-01T20:54:49Z Kad runājām, kādas skaņas asocējas ar vasaru, nācās paskaidrot, kas ir cikādes, jo man teica, ka pirmo reizi dzirdot tādu vārdu. Sāku jau sevi apšaubīt, ka esmu šādu vārdu izdomājusi, lai gan šo kukaiņu dūkšana spilgti atgādināja vasaru Rumānijā un Francijas dienvidos. Bet, kā lai paskaidro ko tādu, kura attēla citu priekšstatos nav? Mani izglāba ļoti banāls risinājums, yt video, jo dabas skaņu atdarināšana nav mana stiprā puse. urn:lj:klab.lv:atom1:kochka:488859 2026-07-31T23:32:00 2026-07-31T23:32:00 2026-07-31T20:34:22Z 2026-07-31T20:34:22Z <div>Varētu atsākt šeit pierakstīt naktī redzētos sapņus. Bet tikai ar šādu nosacījumu: ja tos spēju atcerēties, kad diena jau ir gandrīz beigusies. Turklāt šis varētu būt labs izaicinājums prātam, spēt tēlus pārkodēt vārdos, pat ja visticamāk līdz dienas beigām būs saglabājušās tikai kaut kādas sapņa driskas.</div><div><br></div><div><a name="cutid1"></a></div><div>Es gāju uz darba medicīnisko pārbaudi, bet nez kāpēc mani kabinetā sagaidīja ekstravaganta dziedniece. Gribēju iet prom, bet nespēju pakustēties, jo viņa mani vēroja ar ļoti hipnotizējošu skatienu. Dusmojos uz sevi, ka ļauju sevi tā pētīt, jo pat fiziski jutu lielu diskomfortu, it kā visi sargājošie prāta labirinti būtu sabrukuši, un es vairs neesmu drošībā. Bija jāskatās uz milzu ziedu lampas lielumā, zili violetu zvaniņu, kas likās vienīgais skaistais šajā visā. Tad nu beigās dzirdēju slēdzienu: "Nē, spēka tev nepietiks, taču tu to paveiksi, jo tev ir spēcīga iztēle." Kad sāku uzdot jautājumus, kas ar to vispār domāts, viņa  kopā ar savu asistentu vienkārši aizgāja prom. </div><div>Varbūt šī sapņa epizode attēlo ikdienas troksni, ka ir interesantāk dzīvot, ja piešķir sev kādu svarīgu lomu un centies to uztvert nopietni. </div><div><br></div> urn:lj:klab.lv:atom1:kochka:488468 2026-07-28T17:22:00 2026-07-28T17:22:00 2026-07-28T14:23:56Z 2026-07-28T14:23:56Z <i>Vairs nevaru atgriezties.</i> urn:lj:klab.lv:atom1:kochka:488272 2026-07-27T20:00:00 2026-07-27T20:00:00 2026-07-27T17:22:35Z 2026-07-27T17:22:35Z Šovakar mani iepriecināja skats, kā maza meitenīte ar savu tēti lēkā pa milzu peļķi, kas parasti lietus laikā izveidojas netālu no manas mājas. Vēl viena drusku lielāka meitene sasmēla no šīs peļķes gumijniekos ūdeni un aiznesa savām draudzenēm. Nav ne jausmas, ko viņas ar to ūdeni darīja, bet dažas lietas pēc vasaras lietus šķiet nemainīgas. urn:lj:klab.lv:atom1:kochka:488042 2026-07-25T11:05:00 2026-07-25T11:05:00 2026-07-25T08:19:43Z 2026-07-25T08:19:43Z Reizēm šķiet, ka no rītiem nav līksmāka radījuma par labradoru. Pat ja vēl neesi pa īstam pamodusies, tomēr aizkustina, kā suns tev atnes mīksto mantiņu un, asti luncinādams, "dejo" apkārt, sakot: "Cik brīnišķīgs rīts!" (un tāds tas parasti arī ir, pat ja bieži vien tam ir grūti noticēt). Jā, pat nīgrākajos rītos nav iespējams īgņoties par suņa prieku.