urn:lj:klab.lv:atom1:kochkaA thin grey line between black and whiteI'm the cat who lost its blackI'm the cat who lost its blackdebesskraapis@gmail.comKchK2026-07-21T08:47:04Z2026-07-21T08:47:04Ziespējasurn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4874982026-07-19T01:01:002026-07-19T01:01:002026-07-18T22:03:48Z2026-07-18T22:03:48Z<i>Ja mēs tiešām varam izdzīvot tikai mazu daļiņu no tā, kas ir mūsos, - kas notiek ar pārējo?</i>Pārcēlājsurn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4873762026-07-16T00:06:002026-07-16T00:06:002026-07-15T22:23:51Z2026-07-15T22:23:51Z<div>Šodien gadījās izlasīt dzejoli, kas tapis pēc brauciena taksometrā Ņujorkā, tā iemūžinot sarunu ar taksistu, kādu sīrieti, kas izstāsta savu stāstu. Tas ir drūms, taču beigas šķiet pārlaicīgas un nedaudz gaišas. Pats stāstītājs sevi raksturo kā taksometra vadītāju pasaules galā, tomēr pasažierei apsola drošu nokļūšanu galamērķī. Varbūt&nbsp; kaut kādā ziņā visi cilvēki ir kā hakeri, dzejnieki vai laivinieki, kas mēģina savu "taksometru" izstūrēt cauri tumsai līdz kādai drošai un stabilai vietai.<a name="cutid1"></a>
</div><div style="text-indent: -1em; padding-left: 1em;">We were thirty-one souls all, he said, on the gray-sick of sea<br></div><div style="text-indent: -1em; padding-left: 1em;">
in a cold rubber boat, rising and falling in our filth.<br></div><div style="text-indent: -1em; padding-left: 1em;">
By morning this didn’t matter, no land was in sight,<br></div><div style="text-indent: -1em; padding-left: 1em;">
all were soaked to the bone, living and dead.<br></div><div style="text-indent: -1em; padding-left: 1em;">
We could still float, we said, from war to war.<br></div><div style="text-indent: -1em; padding-left: 1em;">
What lay behind us but ruins of stone piled on ruins of stone?<br></div><div style="text-indent: -1em; padding-left: 1em;">
City called “mother of the poor” surrounded by fields<br></div><div style="text-indent: -1em; padding-left: 1em;">
of cotton and millet, city of jewelers and cloak-makers,<br></div><div style="text-indent: -1em; padding-left: 1em;">
with the oldest church in Christendom and the Sword of Allah.<br></div><div style="text-indent: -1em; padding-left: 1em;">
If anyone remains there now, he assures, they would be utterly alone.<br></div><div style="text-indent: -1em; padding-left: 1em;">
There is a hotel named for it in Rome two hundred meters<br></div><div style="text-indent: -1em; padding-left: 1em;">
from the Piazza di Spagna, where you can have breakfast under<br></div><div style="text-indent: -1em; padding-left: 1em;">
the portraits of film stars. There the staff cannot do enough for you.<br></div><div style="text-indent: -1em; padding-left: 1em;">
But I am talking nonsense again, as I have since that night<br></div><div style="text-indent: -1em; padding-left: 1em;">
we fetched a child, not ours, from the sea, drifting face-<br></div><div style="text-indent: -1em; padding-left: 1em;">
down in a life vest, its eyes taken by fish or the birds above us.<br></div><div style="text-indent: -1em; padding-left: 1em;">
After that, Aleppo went up in smoke, and Raqqa came under a rain<br></div><div style="text-indent: -1em; padding-left: 1em;">
of leaflets warning everyone to go. Leave, yes, but go where?<br></div><div style="text-indent: -1em; padding-left: 1em;">
We lived through the Americans and Russians, through Americans<br></div><div style="text-indent: -1em; padding-left: 1em;">
again, many nights of death from the clouds, mornings surprised<br></div><div style="text-indent: -1em; padding-left: 1em;">
to be waking from the sleep of death, still unburied and alive<br></div><div style="text-indent: -1em; padding-left: 1em;">
but with no safe place. Leave, yes, we obey the leaflets, but go where?<br></div><div style="text-indent: -1em; padding-left: 1em;">
To the sea to be eaten, to the shores of Europe to be caged?<br></div><div style="text-indent: -1em; padding-left: 1em;">
To <em>camp misery</em> and <em>camp remain</em> here. I ask you then, where?<br></div><div style="text-indent: -1em; padding-left: 1em;">
You tell me you are a poet. If so, our destination is the same.<br></div><div style="text-indent: -1em; padding-left: 1em;">
I find myself now the boatman, driving a taxi at the end of the world.<br></div><div style="text-indent: -1em; padding-left: 1em;">
I will see that you arrive safely, my friend, I will get you there</div><br>2016Sezonālā recidīva atslēga urn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4870202026-07-13T23:31:002026-07-13T23:31:002026-07-13T21:00:19Z2026-07-13T21:00:19Z"Noziedzies vien, noziedzies pati pret sevi un dari sev pāri, mana dvēsele; bet vēlāk tev vairs nebūs izdevības sevi cienīt un godāt. Jo ikkatram ir tikai viena dzīve, viena vienīga. Taču tev tā ir gandrīz beigusies, un tajā tu neesi gādājusi par sevi, bet gan rīkojusies tā, it kā tava laime būtu atkarīga no citām dvēselēm... Taču tie, kuri uzmanīgi neseko savas dvēseles tieksmēm, neizbēgami ir nelaimīgi."<br><br>Marks Aurēlijs - Meditācijas<br><div>Silvijas Brices tulkojums</div><div><br></div><div><a name="cutid1"></a></div><div>"Ņirgājies, ņirgājies par sevi, dvēsele! Tikai zini, tev vairs nebūs iespējas sev izrādīt cieņu, tāpēc ka katram ir tikai viņa dzīve – un viss. Tā dzīve, kas tev gandrīz jau ir pagājusi, nekaunējās tavas dvēseles priekšā, bet savu laimīgo likteni meklēja citu dvēselēs. (..) bet tie, kuri neapzinās paša dvēseles kustības, neizbēgami ir nelaimīgi."</div>Vai ir iespējams pārvietoties ātrāk par laiku, ja tas varbūt nemaz neeksistē? urn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4861782026-07-10T00:40:002026-07-10T00:40:002026-07-09T22:07:14Z2026-07-09T22:07:14ZŠovakar atkal gadījās nokļūt tādā grāmatā, kur viens no sižeta virzītājspēkiem ir cilvēka spēja izdarīt izvēli, kādu no neviens no viņa negaida (iespējams, arī pats stāsta varonis ne). Tā parādot, ka iespējams pārlekt pavisam citā dimensijā, jo tomēr brīvā griba eksistē. Lai gan varbūt arī iepriekš ir paredzams, ka cilvēks mainīs ierasto uzvedību un salauzīs it kā paredzamo nākotni. Uz brīdi iedomājos, kā būtu, ja varonis neko nemainītu un mūžīgo atkārtošanos neuzskatītu par sprostu, bet par iespēju?Nakts dzīveurn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4860472026-07-05T23:58:002026-07-05T23:58:002026-07-05T21:07:44Z2026-07-05T21:07:44ZTo nu gan negaidīju, ka vēlīnajās pastaigās ar suni varēs sastapt dažādas mazas radības. Pie ežiem jau pierasts, turklāt tos bieži sastapu arī Rīgā, kad ap pusnakti devos izmest bioatkritumus un izvēdināt galvu. Te meža tuvumā nav, bet vienu vakaru sastapu āpsi, bet šovakar caunu, kuru sākumā noturēju par ļoti tievu un garu kaķi. Interesanti, kādi vēl dzīvnieciņi gadīsies ceļā šovasar?Sameraurn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4857072026-07-03T23:22:002026-07-03T23:22:002026-07-03T20:38:30Z2026-07-03T20:38:30ZDivus vakarus pēc kārtas tik brīnišķīga saules gaisma! Pamazām sāku iemīļot šo pilsētiņu, kopš esmu atradusi jaunas vai senaizmirstas pastaigu vietas. Lai gan arī iepriekš dzīvoju ļoti zaļā vietā.<br /><br />Nesaprotu, kāpēc tik skaistā laikā izlasīju nelabumu uzdzenošu grāmatu. Varbūt tāpēc, ka tik ilgstoši biju atlikusi tās lasīšanu un iepriekš jau nevar nojaust, kurp lasīšana aizvedīs. Tā nu beidzot to atšķīru, jo man patika valoda un ūdens klātbūtne, līdz vairs nemanīju, kādā glumā un depresīvā pasaulē ieslīdu. Kamēr galvenais varonis runāja par sevi un vēl nebija sācis stāstīt par ģimeni, likās, ka viņa nomāktība palēnām pielīp arī man. Un sāku jau nožēlot, ka esmu izvēlējusies lasīt ko tādu. <br />Tā kā tur ir arī diezgan poētiski apraksti, sākumā nespēju izskaidrot jocīgo sajūtu, kāpēc lasīšanas brīdī ir tāds kā pretīgums. Protams, lasīt par ģimenes tumšiem noslēpumiem vienmēr ir diezgan mokoši, jo var taču būt arī laimīgas ģimenes. Tikai grāmatas beigās sapratu, kāpēc autorei vajadzēja novest lasītāju tādā pašā stāvoklī, kādā atradās galvenais varonis. Atrisinājumu uztvēru pavisam mierīgi, it kā tev pateiktu ko sen zināmu, jau iepriekš starp rindām izlasītu. Taču līdz pēdējam esi atsacījusies tam ticēt. Tieši tā bija ar šī cilvēka bērnības atmiņām, kuras bija pārāk baisas, lai atcerētos, taču ik pa laikam miglaini uzpeldēja brīžos, kad viņš gribēja saprast patiesību par atgadījumu ar māsu.<br /><br />Tagad līdzsvaram vajadzēs izlasīt kādu bērnu grāmatu.Robežasurn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4854012026-07-02T22:33:002026-07-02T22:33:002026-07-02T20:06:59Z2026-07-02T20:06:59ZPievakarē biju ielīdusi kaut kādos brikšņos pie dīķa, jo tur ir ļoti skaists skats. Kad nokļuvu atpakaļ uz taciņas, pamanīju, ka kājas iepinušās kaut kādos zilpelēkos diegos un tas apgrūtina iešanu. Pagāja vismaz pāris minūtes līdz tos atpiņķerēju. Varētu būt laba metafora par šo dienu, bet pēc brīža iedomājos, ka vajadzētu beigt nodarboties ar apofēniju, meklēt likumsakarības, kur to nemaz nav. Vai arī ar loģisko prātu mēģināt saprast lietas, kas ir pāri tam.Aliseurn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4848902026-06-27T20:07:002026-06-27T20:07:002026-06-27T17:12:13Z2026-06-27T17:12:13ZSuns ir izracis tik lielu bedri, kas jau sāk līdzināties alai. Tā kā cilvēki tur parasti nestaigā, neesmu to aizrakusi, pat ja varbūt vajadzētu, jo tumsā būtu bīstami tur aizķerties. Taču nedaudz žēl iznīcināt suņa milzu darbu. Kad viņa tur ielien kašāties, reizēm redzama tikai aste. Tādos brīžos viegli suni iztēloties kā grāmatas tēlu, kas pazūd neparastā pasaulē. Taču visticamāk sunim ir pavisam citi mērķi, vienkārši būt sunim un smiltīs atvēsināties. Varbūt pat īsti nenojauš, kādas asociācijas un stāstus viņai piešķīris šis grūti saprotamais divkājis.Zaļā gaismaurn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4847962026-06-21T21:08:002026-06-21T21:08:002026-07-09T22:07:53Z2026-07-09T22:07:53Z<div>Tik neierasti, ka pa ilgiem laikiem sestdiena bija brīvdiena. Un tā būs visu vasaru! Vairs nekādu agro rītu un vilcienu sestdienās! Nedaudz žēl, ka pārdevu savu riteni, šodien varētu braukt visu dienu.&nbsp;</div><div>Nu nekas.
LABOJUMS: Tā kā ziemā nosolījos sev izteikties precīzāk, tad varētu šo ieviest arī cibas ierakstos, jo reizēm rakstu tik haotiski, it kā ieraksti būt izlasāmi tikai man pašai, nevis publiski. Nedēļas nogalē izlasīju Dženas Andersones romānu "Demiurgs", jo mani interesēja, kā viņa risina šo universālā ļaunuma problēmu. Taču vairāk par ētiskām dilemmām uz mani iespaidu atstāja apraksts par varoņa spēju hipnotizēt cilvēkus un iekļūt viņu smadzenēs. Pat ja viņš kļuva par ārstu, lai darītu cilvēkiem labu, tomēr nevarēju tikt vaļā no domām, cik šāda iejaukšanās ir vajadzīga un ētiska, pat ja dziedinoša.
Pat ja interesanti, tomēr racionālajai pusei nedaudz baisi lasīt, kā grāmatas varonis var redzēt auras un hipnozes laikā iekļūt smadzenēs. Tehniskā puse tur varbūt nebija tik svarīga, taču radās jautājums par cilvēka autonomiju. Tātad vienkārši kāds citu vietā saliek sajukušos puzles gabaliņus, izdzēš pagātnes rēgus, atjauno iekšējo sauli utt. Un cilvēkam pašam nekas nav jādara. Vai tad tā drīkst un nav bīstami? Tas viss taču ir saistīts, visi pārdzīvojumi, bailes un atmiņas. Vai tā vienkārši izdzēšot kādu traumu, netiek izdzēsta arī kāda personības šķautne, kaut kas vajadzīgs, piemēram, empātija vai radošums? Man vienmēr ir licies, ka cilvēkam pašam ir jāiet cauri savai tumsai, jo tikai tā var kaut kas mainīties, lai gan grāmatā droši vien bija daudz smagāki gadījumi, ko parasti ārstē vai nomāc ar zālēm. Bet tad ir šī grūtā izvēle, ko dzēst un ko nē. Un galu galā arī sevi tā var iznīcināt, jo šī varoņa spējas nav bezgalīgas. Katra dziedināšana prasa atdot daļu no savas gaismas.</div><div><br></div><div>Taču man patika zaļās gaismas metafora, nomierinošās sarunas ar augiem un grāmatas neikdienišķā daļa.</div><div><br></div><div><br></div><a name="cutid1"></a>
<div>"Viņš jutās kā ieslodzīts stikla labirintā, milzīgā, caurspīdīgā kubā, kurā nav iespējams saprast, vai redzi īsto izeju, bet vienlaikus saskati tās visas, un katrs no risinājumiem pastāv pats par sevi, atsevišķi, it kā iekodēts citā plaknē, citā dimensijā. Taču tu apzinies, ka vienas dzīves nepietiks, lai pārbaudītu visas iespējamās kombinācijas.</div><div><br></div><div>Iekšā sevī viņš redzēja degam zaļu gaismu. Viņa apziņas telpa mirdzēja kā mitra meža biežņa saullēktā Tur neviena nebija, tikai klusums un trīsuļojošie rasas pilieni uz zāles stiebriem. Saulesstari krita dūmakaini balti, un kaut kur tālumā, tajā punktā, no kura zaļajā biezoknī ielauzās gaisma, bija kaut kas tāds, kas uzvēdīja nostalģisku māju sajūtu.</div><div><br></div><div>Damians skatījās tajā virzienā un saprata, ka šo sajūtu nerada ne viņa bērnības mājas, ne tagadējais mājoklis un pat ne tēvoča Jakova mājīgais miteklis. Nē, tā bija pavisam cita, atšķirīga sajūta, kas magnetizēja, uzdzenot ilgas un vieglas skumjas no savādās atskārtas, ka arī pašreizējais mirklis zudīs un kāda cita tevis versija nespēs to atminēties. Tieši tāpat kā tu nespēj atcerēties pagātnes pieskārienus šobrīd, kad stāvi zaļā meža norā un tiecies uz gaismu. Tev šķiet, ka esi tur bijis jau agrāk, bet neapjaut, vai visas tava mūža garumā glabātās ilgas pēc šīs gaismas bijušas tā vērtas."</div><div><br></div><div>Džena Andersone "Demiurgs"</div><div><br></div>Lido doma zelta spārniemurn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4845582026-06-19T23:14:002026-06-19T23:14:002026-07-09T22:08:26Z2026-07-09T22:08:26ZReizēm youtubē līdzās ierastajām veļaspulveru, kosmētikas, zobubirstu vai darbarīku reklāmām iznirst arī pa kādai smieklīgai. Piemēram, nesen parādījās viena tāda ar draudīgu mūziku fonā, kur dobja vīrieša balss saka: “Tā ir tikai ilūzija, ka tu domā”. Hmm, vai tiešām šeit viņi reklamē domāšanu? Saausos. “Īsta domāšana ir sāpīgs process atšķirībā no pārmantotu viedokļu atkārtošanas.” Jūtos ieinteresēta noskatīties līdz galam, nez, vai tur piedāvās īpašu vannu vai kaut kādu maģisku kasti, kur ielīst un domāt savas drūmās domas? Vai varbūt ierīci, kas rosinās izbāzt galvu no Platona alas? Beigās tomēr izrādījās, ka tā ir kaut kāda psiholoģijas pašpalīdzības grāmatu un raidījumu lapa. Tātad tur izlasītais būs manas oriģinālās domas, instrukcija lielajai patiesībai. Par šo naudu es beidzot būšu brīvs cilvēks!No noklausītām sarunāmurn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4840252026-06-15T14:51:002026-06-15T14:51:002026-06-15T11:57:36Z2026-06-15T11:57:36Z"Meita man vienmēr pārmet, kāpēc es nevaru atbildēt kā normāli cilvēki ar jā vai nē, bet vienmēr uzskaitu argumentus par, argumentus pret un tad vēl pasaku kopsavilkumu. Bet savādāk es nemāku."<br />Kaut kur lasīju, ka mūsdienu cilvēks spēj klausīties 6 sekundes, lai gan nereāli trīs vārdos pateikt galveno.Bērns vērsās pie suņa un suns atbildējaurn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4837562026-06-12T00:33:002026-06-12T00:33:002026-06-11T21:42:21Z2026-06-11T21:42:21ZŠovakar mazs zēns lūdza atļauju paglaudīt suni. Izskatījās, ka suņa apskaušana viņu ļoti nomierina. Kaut kas skaists šādā starpsugu draudzībā.Mazā apaļā bibliotēka Parīzes priekšpilsētā Klamārā urn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4832642026-06-09T21:55:002026-06-09T21:55:002026-06-09T20:13:15Z2026-06-09T20:13:15Z<div>"Liberāli noskaņoti cilvēki cerēja, ka pēc visu trūkumu novēršanas apkārtējā vidē sabiedrība kļūs labāka; kad visi cilvēki varēs izglītoties un viņiem tiks dotas vienādas iespējas, nabadzība un noziedzība izzudīs. Bet marksisti no jauna ienesa šajā stāstā konflikta un traģēdijas elementus."&nbsp;</div><div><br></div><div>Bet tas jau nenozīmē, ka visi mūsdienu lasītprieka un lasītveicināšanas centieni būtu jāuzskata par bezjēdzīgiem, pat ja bieži urda jautājums: no kurienes šī ticība, ka cilvēki kļūs labāki, ja lasīs un mīlēs grāmatas?&nbsp;&nbsp;</div><div><br></div><div>No nodarbības paliks prātā japāņu māksliniece Džjunko Nakamura. Viņas <a href="https://junkonakamura.net/chez_bergamote.html"><b>ilustrācijas</b></a>&nbsp;aicina iekšā grāmatā un saka: esi šeit, te ir ļoti nomierinoši, droši un skaisti.&nbsp; Ja viens mirklis ir kā vesels stāsts, laiks paplašinās. Grāmatiņa ir plāna, bet pēc tās aizvēršanas sajūta, ka esi piedzīvojusi veselu rudens dienu.</div><div>Protams digitalizētajās ilustrācijās šīs noskaņas ir grūtāk tvert.&nbsp;</div><div><br></div><div>Interesanti, ka mākslinieces nodarbībās pilnīgu klusumu viegli ievērot ir bērniem, bet pieaugušajiem profesionāļiem tas ir grūtāk. Varbūt tāda ir cilvēku daba, kad viņi "ar savu nebeidzamo steigu rada vairāk trokšņu nekā pasaulei nepieciešams"? Lai gan saka, ka Austrumāzijas kultūrā cilvēki prot cienīt klusumu, ja vien tas nav nedaudz idealizēts priekšstats.&nbsp; "Ja kāds vēro rīta gaismu vai ir iegrimis lūgšanā, japāņu izpratnē ieiet šajā telpā ar skaļu vārdu būtu kā sabradāt ziedu."</div><div><br></div><div><a href="https://www.lapetitebibliothequeronde.com/wp-content/uploads/2025/12/12_librarin.ll_.pbr_france_final_version_validated_by_stakeholder_liefooghe.pdf"><b>Mazā apaļā bibliotēka</b>&nbsp;</a></div>Apbrīnoju visus cilvēkus, kas spēj strādāt skolāurn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4830132026-06-07T19:36:002026-06-07T19:36:002026-06-07T17:05:01Z2026-06-07T17:05:01ZĻoti skaista vasaras diena. Marija teica, ka vislabākā metode angļu valodas stundās esot debates. Bērni tā aizraujas ar argumentiem, ka nevar vien beigt runāt. Tātad cilvēkam visvairāk gribas runāt tad, ja vajag pārliecinātu kādu vai iebilst pret kaut ko?<br />Vēl aizpildīju Latvijas personības aptauju. Rezultāti nepārsteidza, lai gan nedaudz izbrīnīja augstais rezultāts atklātības skalā, savukārt saticība un dzīvesprieks daudz zemāka nekā domāju. Diez vai pildītu, ja tas nebūtu obligāti, bet vismaz uzzināju, ka interesi par kultūru un mākslu ierindo pie atvērtības pieredzei.Pasaule un esurn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4826602026-06-05T01:16:002026-06-05T01:16:002026-06-08T10:45:43Z2026-06-08T10:45:43Z"Tverdams miesīgi, taustāmi ikkatru minūti,<br />pieņemu nelaimi un nelūdzu Dievu, lai laiž<br />man to garām, jo kādēļ lai viņš man to aiztaupītu, ja<br />citiem neaiztaupa?"<br /><br />Česlavs Milošs<br />Poētiskais stāvoklisMāksla ir vienīgais patiesais ceļojumsurn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4824332026-06-03T23:47:002026-06-03T23:47:002026-06-03T21:08:46Z2026-06-03T21:08:46ZMan arī bieži liekas, ka ikdienas valoda ir pārāk ierobežota, lai izteiktu realitāti pilnībā. Vai nav savādi, ka ir jāizkāpj no īstās pasaules un jādodas iekšā mūzikā, gleznā, filmā, izrādē vai labā grāmatā, lai pasauli piedzīvotu pa īstam?<br /><br />Vēl izņēmums varētu būt nokļūšana robežsituācijā. Piemēram, cilvēka dvēsele ir tik nogurusi, ka tā jau raujas laukā no ķermeņa. Pazūd laiks un telpa, bet pēc brīža viņu atsviež atpakaļ, jo viss vēl nav piepildīts. Pēc šāda pārdzīvojuma uztvere varētu būt daudz skaidrāka, it kā redzētu un domātu daudz intensīvāk. Iespējams, ka pēc paviesošanās mākslas darbā varētu būt līdzīgi, pat ja apstākļi ir pavisam citi. "Vienīgais patiesais ceļojums, vienīgā atjaunojošā pieredze nav došanās uz svešām zemēm, bet gan spēja skatīties citādi, ieraudzīt pasauli ar kāda cita acīm."No kurienes šī sajūta, ka kaut kā trūkst?urn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4819592026-05-29T00:15:002026-05-29T00:15:002026-06-08T08:25:21Z2026-06-08T08:25:21Z"jā, reizēm kāds vārds aizmirstas<br />it īpaši, kad nākas runāt publikas priekšā<br />kad tu stosties un bezpalīdzīgi <br />lūkojies kādā pazīstamā sejā<br />cerot, ka pamukušo vārdu<br />kāds pateiks priekšā<br />pēcāk mulsi nosaki<br />nē, nevaru atcerēties<br />un maini sarunas tematu<br /><br />bet parasti jau vārdu netrūkst<br />trūkst, ko teikt<br />trūkst kā tāda<br />ko patiešām būtu vērts pateikt<br />nemaz jau nerunājot par to<br />ko nedrīkstētu noklusēt<br />ļoti maz dzīvē tādu lietu<br />kuras nedrīkstētu noklusēt"<br /><br />Ilmārs ŠlāpinsNedzirdams dialogsurn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4811612026-05-27T23:19:002026-05-27T23:19:002026-05-27T20:25:41Z2026-05-27T20:25:41ZDodoties prom no bibliotēkas, vestibilā dzirdēju divu jauniešu sarunu. Aizķērās viena frāze: "Tomēr dzīvē pats galvenais ir kalpošana." Domās pie sevis noteicu: "Ļoti skaists redzējums, bet jābūt uzmanīgam, lai neizdegtu, jo īpaši, ja esi dzimis overachiever (maksimālists)." Ha, man jau pielipuši anglicismi. Tā nu labojumu atstāju iekavās, lai atcerētos šādu faktu.Grāmatu dārzsurn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4808942026-05-26T21:02:002026-05-26T21:02:002026-05-26T18:11:15Z2026-05-26T18:11:15Z<div>Labi, ka izdevniecība "Jānis Roze" katru mēnesi izdod nelielu jaunāko grāmatu apskatu, jo tā īsti citas alternatīvas jau nav, kur vienkopus būtu plašs un daudzveidīgs grāmatu klāsts. Ja profesija nebūtu saistīta ar grāmatām, tad kā lasītājai varbūt pietiktu arī ar medijos esošajiem apskatiem vai iegriešanos grāmatnīcā. Reizēm tur ir diezgan jaukas intervijas un apceres par lasīšanu, tāpēc Ziņnesis ir kaut kas nedaudz vairāk par vienkāršu reklāmas bukletu.
Man patika, kā Inga Pizāne savā jautājumā grāmatu plauktus salīdzināja ar dārzu. Kaut kas skaists šajā kopšanas metaforā, jo nesen pārkārtoju grāmatplauktu, lai vieglāk atrastu vajadzīgo. Un tagad miglaini atceros, ka arī cibā bija tāda komūna, kur cilvēki rakstīja par grāmatām.</div><div><br></div><div>"Kā Tev šķiet, vai dārzam un grāmatu plauktam ir kas kopīgs?
Gan dārzs, gan grāmatu plaukts ir saistāms ar kādu organizētu kārtību un kultūras sastāvdaļu kopumu –
plaukstošu vai izirstošu, secīgu vai nedaudz haotisku. Lai nu kā, abām šīm kārtībām ir robežas, kas ietver un
sargā pie tām esošos no kādas ārējas pasaules. Bet
tāpat kā dārzs var būt pat nelieli apstādījumi dažādās
pagalma vai pilsētas daļās, arī grāmatplaukti var būt kā
apstādījumi dažādās mājas daļās atkarībā no funkcionalitātes vai nejaušības. Dārzs un grāmatplaukts ir gan
patvērums, gan dekorācija, gan
liecība par laiku. Man ir atmiņa par
to, kā mana vecmamma, ierodoties ciemos pie mums bērnībā,
apstaigā mūsu dārzu un izpēta,
izspriež, kādi ziedi, sakņaugi,
ogulāji tajā aug un zied. Tāpat arī
es, dodoties ciemos pie draugiem,
pētu kādas grāmatas viņu grāmatu
plauktos “aug” un “zied”."</div><div><br></div><div>Sintija Kampāne-Štelmahere</div><div><br></div><div>https://www.janisroze.lv/lv/blog/post/fe<wbr />bruara-zinnesis-264_</div><div><br></div><div><br></div>Atvērtās durvis un dziedāšanas prieksurn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4806242026-05-24T16:00:002026-05-24T16:00:002026-07-21T08:47:04Z2026-07-21T08:47:04ZAizkustinošākā daļa koncertā bija strazda ielidošana telpā un dziedāšana līdzi mūziķei. Tātad putni var dziedāt arī savam "priekam". Uzreiz pazuda nogurums un nožēla, ka nepaliku mājās.Uzraksts nr. 19urn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4800522026-05-12T19:08:002026-05-12T19:08:002026-05-12T16:11:50Z2026-05-12T16:11:50Z<i>Vai es tiešām nezinu, vai arī man vienkārši ir slinkums meklēt atbildi?</i>Uzraksts nr. 18urn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4792742026-05-08T20:46:002026-05-08T20:46:002026-05-08T17:47:33Z2026-05-08T17:47:33Z<i>Failing</i>.Dienas joks (no noklausītas sarunas)urn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4787472026-05-05T20:29:002026-05-05T20:29:002026-05-05T17:34:12Z2026-05-05T17:34:12Z<i>Ja kāds visu šo iezubrīs, goda vārds, eksāmenu neieskaitīšu! Jūs taču vairs neesat prefilozofi, gribu redzēt, kā jūs domājat.</i>Lai redzētu kopainu, vispirms jāatkāpjasurn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4785192026-04-27T21:50:002026-04-27T21:50:002026-04-27T18:52:56Z2026-04-27T18:52:56ZSilti pasmaidīju par dejas horeogrāfes optimismu, trīs soļi uz priekšu, viens atpakaļ. Liekas, ka manā dzīvē viss ir otrādi. Un tas solis uz priekšu varbūt ir tikai labajās dienās.Gribu būt pasauleurn:lj:klab.lv:atom1:kochka:4784342026-04-25T01:26:002026-04-25T01:26:002026-04-24T23:34:13Z2026-04-24T23:34:13ZLaikam kādas trīs reizes atliku Rīkas Pulkinenas grāmatas "Burvība" lasīšanu, jo likās, ka mani tur gaida kaut kas biedējošs. Turklāt sākumā grāmata šķita par skaļu, košu un krāsainu. Taču, tā kā šogad esmu apņēmusies lasīt arī nekomfortablas grāmatas, metu prom savas bailes no depresijas un metos iekšā lasīšanā. Protams, ja grāmata sākas ar jaunas meitenes nāvi, saprotami, kas gribas mest līkumu, jo, vai es gribu lasīt par tuvinieku sērām? Lai tiku uz priekšu, izdarīju to, ko parasti nekad daiļliteratūras lasīšanā nedaru, izlaidu nodaļu, kurā bija līķa apraksts. Lai gan intuitīvi šķita, ka tam arī ir nozīme stāsta kopainā, taču labāk kaut ko izlaist nekā stāvēt uz vietas. Pat necerēju, ka grāmata mani tā pārsteigs labā nozīmē, jo varbūt man arī raksturīgi ieraudzīt pēc iespējas vairāk dzīvju, lai redzētu dažādus stāstus. Reizēm stāstītājs var būt arī fotokamera vai putna acs. Cilvēks var vairāk interesēties par citiem, stāstīt stāstus, bet pats sevi neatklāt. Un varbūt tā ir ar visiem, ka pilnībā cilvēka kopumu nekad neizzināsim, tikai fragmentāri? Un cilvēkus gribam ievietot savā stāstā? Taču īsti nepiekrītu, ka mēs nemaz nevarētu zināt kaut vai daļu patiesības, jo tas būtu pārāk jocīgi, ja katrs būtu ieslodzīts tikai savā redzējumā un dzīvotu tikai savos murgos.<div><br></div><div><br></div><a name="cutid1"></a><div><br></div><div>"Filipa stāsta kaut kur lasīto, ka nesen pirmo reizi PET attēlos saglabājies cilvēka&nbsp; smadzeņu nāves brīdis. Vārdā nenosaukts vecs cilvēks nejauši bija dabūjis sirdslēkmi, kamēr viņam tika skenētas smadzenes, un dažas sekundes pirms nāves smadzeņu darbība atgādināja milzīgu vētru. Pats dīvainākais, ka vētra bija turpinājusies arī kādu laiku pēc sirds apstāšanās.</div><div><br></div><div>- Vai tu tici tam, ko mēdz runāt: ka smadzenes nāves brīdī visu redz kā filmu?</div><div>- Noteikti.</div><div>- Pēc manām domām, būtu šausmīgi, ja vajadzētu vēlreiz redzēt tikai visu to, kas mans, visu, kas noticis ar mani! Vai nebūtu daudz aizraujošāk, ja nāves brīdī, tajās dažās sekundēs, smadzenes varētu pieredzēt, kā ir vērot pasauli bez patības važām.(..)</div><div>Ja es būtu tikai vērojums, ja būtu izkāpusi ārā no sevis, tad taču es atrastos vistuvāk <i>visiem citiem. </i>Savā ziņā tā būtu empātija. Es varētu būt citi cilvēki.</div><div>- Vienīgā nelaime, ka empātija visvairāk vajadzīga dzīvē. Neticu, ka to varētu kaut kā izmantot pēc nāves, - Sāga saka mazliet dzēlīgi. Tikai pašos pēdējos gados viņa iemācījusies nepiekrist Filipai. Viņa brīdi klusē, pēc tam piebilst:</div><div>- Un tava ideja noteikti nav pierādīta nevienā zinātniskā eksperimentā.</div><div>- Nav gan. Tīrā domu spēlīte. Bet vai tas nebūtu lieliski? Vismaz brīdi just citu jūtas, ieraudzīt realitāti no jebkāda skatpunkta vai varbūt vispār bez skatpunkta, ja sagribas?</div><div><br></div><div>***</div><div><br></div><div>Trešajā studiju gadā bērnsarbērnu saslima ar tumsu. Gadam izdziestot, melnais dažas dienas viņu aprija pavisam, taču, nākot pavasarim, viņa lēnām sāka atlabt. Viņas bērns rītos uz viņu nopietni skatījās no durvīm, bērnam tagad bija pieci, tūlīt seši gadi, mazs, bet apķērīgs. Meitene iemācījās pati sev pagatavot smejošos cīsiņus un no karsta ūdens un no pulvera samaisīt kartupeļu biezeni.</div><div><br></div><div>Bērns nesa ēdienu arī savai mātei uz guļamistabu, baroja viņu ar smejošajiem cīsiņiem, lai māte kļūtu priecīga. Meitene baroja māti kumosiņu pa kumosiņam, un māte, tagad kļuvusi par bērnu, ēda. Meitene teica: redzi, es tagad esmu <i>tava māte</i>, un māte uzspīlēja uz sejas smaidu kā žņaudzošu korseti.</div><div><br></div><div>Šajos mēnešos Filipa Lākso saprata, kā ar stāstiem var mierināt.</div><div><br></div><div>Viņa stāstīja mātei visu ko, tās bija viņu izklaides. Māte gulēja, Filipa stāstīja. Jo trakākus un jocīgākus, un bezjēdzīgākus stāstus Filipa stāstīja, jo ticamāk māte smējās. Filipa apguva ideālā stāstījuma recepti. Kā palielināt spriedzi? Kā bīstamības sajūtu? Kāds pavērsiens radītu sajūtu par kritisku izglābšanos pēdējā brīdī, lai pēc tam vieglāk varētu&nbsp; izturēt savu dzīvi, margarīna paciņu miskastē, miltu vaboli zem virtuves grīdlīstes.</div><div><br></div><div>Kad pienāca nākamā vasara, bērns ar bērnu bija atlabusi. Atkal atjaunojās vecās lomas. Meitene bija meitene, un māte bija māte. Tomēr māte redzēja, ka viņas mazā meitiņa ir mainījusies. Meitenē bija jaunas telpas, saloni, kur mātei nebija ko meklēt, un, kad viņa mājās kaut ko darīja, meitene reizēm uz viņu cieši skatījās, slepus, bet neatlaidīgi. Meitene bija apguvusi prasmi būt matrjoškai. Zem čaulas vienmēr bija jauna čaula, līksma, savāda, jocīga. Čaulas varēja uzģērbt un novilkt, un atkarībā no tā mainījās stāsti."</div><div><br></div><div>Rīka Pulkina "Burvība", no somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga</div>