Hypocritic critic

"Kamī vēršas pie prāta, bet grib uzrunāt arī sirdis. Viņš vēlas tikt klāt tam trauslajam punktam, kur sastopas sirds un prāts. Viņš grib, lai cilvēki sadzird atšķirīgu balsi "naida izkaltētā pasaulē". Viņš runā par mērenības drosmi. Viņš noraida māksliniekiem izteikto pamudinājumu: "No visām politiskās sabiedrības pusēm atskan skaļš mums adresēts sauciens, kurš pieprasa, lai mēs attaisnojamies." Viņš brīdina no ideoloģijām. Viņš izrāda piesardzību. Viņš saka: "Bez dialoga nav dzīves." Viņš pavēsta, ka šodien dialogu aizstāj polemika, ka "20. gadsimts ir polemikas un apvainojumu gadsimts". Viņš šaubās, skaļi domā, un viņa domas ir dzimušas sāpēs, tās gan ir pamatīgas, gan neviendabīgas, tās ir intensīvas apceres un skrupolozu novērojumu auglis: "Bet kāds tad ir polemikas mehānisms? Tās būtība ir uzskatīt pretinieku par ienaidnieku, tātad viņu vienkāršot un negribēt redzēt. Kad es kādu apvainoju, es vairs neredzu ne to, kādā krāsā ir viņa acis, ne arī to, vai viņš kādreiz smaida un, ja smaida, kāds ir viņa smaids. Ar polemikas palīdzību kļuvuši par trim ceturtdaļām akli, mēs vairs nedzīvojam starp cilvēkiem, bet apveidu pasaulē." Sirds un prāts, lai atrastu līdzsvaru. Kamī ir vienīgais, kurš šajos anatēmas un ekskomunikācijas laikos saka šādus vārdus; jaunatnei, kas sēž Pleyel zālē, viņš cenšas iestāstīt, ka nianses nenozīmē ne kompromisu, ne šmaukšanos. Tās liecina par drosmi augstākajā pakāpē."

Fragments no Ābela Kantēna grāmatas "Etampas gaišreģis"