| pārslēdziet kanālu. |
Oct. 13th, 2010|01:42 am |
viss rakstītais ir izrāvums no romāna "pārslēdz kanālu". personāži, notikumi un sarunas ir izdomātas un sakritība ar realitāti ir nejauša.
[..]
- šitas viss, bļe, nolādētais cirks, ja?...
-...es rakstīšu grāmatu.
- jā, kā tad! par ko tā būs?
- par dzīvi, zin'kā...
- tev nav dzīves.
- es to varu izdomāt. tāpat kā to dara visi cilvēki. gandrīz visi. dažiem patiešām ir dzīve, tikai no malas to nevar redzēt.
- es tavējo toč neredzu. dabū labāk darbu.
- jā.
- ko, jā? tu esi slinks pediņš, kas dzīvo uz citu rēķina.
- es nespēju pieslēgties visam šitajam sūda ārprātam. reiz divas dienas strādāju tipogrāfijā. vienā no tiem vakariem gribēju pats sev ar nazi rīkli pārgriezt. es saprotu, ka tam īpašniekam, kas pats tur arī strādāja, tā ir sirdslieta - viņš man izstāstīja īsu uzņēmuma vēsturi un izskaidroja savu pieredzi. bet man tā nav sirdslieta. īsti nezinu vai man maz tāda ir. sirdslieta.
man liekas, ka liela daļa cilvēku strādā - un ar to es domāju, strādā citu pakļautībā - kauna un baiļu vadīti. lai citu acīs izskatītos cienījami.
es laikam pamazām zaudēju šo prestižu. iespējams tas jau sen ir zudis. dzīvs mironis. viltus bomzis.
- tu par daudz runā. tu aizmālē sev un citiem acis ar šitajiem sūdiem. tu pats to visu varētu klausīties?
- ...saproti, cilvēki no vecāku aizgādības nonāk uzņēmuma vai valsts aizgādībā. nenotiek nekādas pārmaiņas. pirms tam gāji skolā, tagad ej darbā. pēc tam ej bojā.
patstāvīgi un pieauguši cilvēki ir uzņēmēji. viņi vada savu dzīvi. tikai dara to brienot pār citu cilvēku galvām.
mākslinieki ir liekēži. aklās zarnas. daži varbūt ražo kultūru un izklaidi, bet reti kurš.
vēl ķīmiķi ražo narkotikas. tas ir produkts.
- tev vajadzētu mazāk pīpēt.
- es tagad atlaižu dažas dienas. savādāk neko nejūt.
vēl es domāju, vai varētu mierīgi atvadīties no šīs realitātes. nu, tad, kad vajadzētu aiziet. esmu ļoti pieķeries pilnīgi visam. pat sliktajām atmiņām. vai arī labajām atmiņām, bet sliktajām sajūtām. tas ir kā skatīties filmu un negribēt, lai tā beidzas. man patīk visi šie aktieri. es gribu to redzēt vēlreiz. nē, es gribu lai tā iet uz riņķi un nebeidzas. vai arī uztaisīt seriālu par noteiktu laika posmu, kas izstiepts daudz ilgāks, nekā īstenībā.
tas ir galīgi jocīgi, mēs daram visu to pašu, ko pirms mums ir darījuši citi cilvēki. atkārtojam tās pašas kļūdas. kāds tam visam sakars? kur tad ir kolektīvā zemapziņa, kur ir progress? kāpec mēs nepiedzimām ideāli un nedaram tikai ideālas lietas? kāpēc mums nav šo superzināšanu?
- vienmēr, kad tu esi nomākts, tu raksti. kas tev ir, kaut kāds mākslinieks esi? uztaisi man balādi par mīlestību, hipij!
- tev bail, ka esi tāds pats. tikai sevi piespied darīt to, kas nepatīk.
- tu vienkārši esi izlaists un degradēts cilvēks, tev tikai liekas, ka tev nekas nepatīk.
- man kaut kas nav kārtībā ar ķīmisko līdzsvaru smadzenēs. visu laiku esmu apātisks un neieinteresēts. es jau protams uz pāris dienām varu sev iestāstīt, ka man ir cēls mērķis. bet tas ir uz pāris dienām. visu laiku kaut kur aizmugurē, tālumā, kliedz balss: "dodiet man kaut ko īstu, pārslēdziet kanālu!"
vienīgais, ko es varu darīt bez speciālas piepūles ir audzēt kaņepes* un spēlēt mūziku. tam man ir dabiska motivācija.
- - - - - - - - - - - - - - -
*lauksaimniecībā atļautās kaņepes šķiedras ieguvei. virvēm un tamlīdzīgi, zin'kā... |
|