| vakara storijs. |
Aug. 14th, 2006|03:19 pm |
- Tu man sastāstīji baigos melus.
- Tas bija ar nolūku...
- ... sajaukt visu vēl vairāk, sabiezināt manu neizpratnes miglu?...
- Nē, tas bija aizsardzības nolūkos.
- Kā aizsardzības - tevis vai manis?
- Abu.
Mazajā telpā iestājās auksts klusums. Tas spiedās iekšā pa visām spraugām, šķirbām un caurumiem. Tas pārņēma strīdīgos prātus, ietina mēbeles un apklāja sienas. Tam par šķērsli nebija nekas. Tas ielīda kabatās, drēbju atlokos, piedurknēs un bikšu starās. Stindzinošo dīkstāvi mazliet šķīdināja pa loga šķirbu ieplūstošās, dzīvelīgi sprēgājošās putnu orķestra partijas un koku lapu šņācošais pavadījums.
Trevors atvēra virtuves skapīti, kas atradās blakus ledusskapim, un, kā ierasts, izņēma divas šņabja glāzītes. Novietojis tās uz rūtainā galdauta apjoztā galda, viņš brīdi apdomājās un izklaidīgi vērās sienā, kuru rotāja glīts konservu attaisāmā radīts skrāpējums. Pēkšņi traka niknuma vadīts viņš paķēra vienu no glāzītēm - to, kura atradās galda pretējā pusē, un slaidi atvēzējies, trieca to pret sienu. Stikla lauskas jauku toņu pavadījumā sabira uz grīdas linoleja. Dažas trāpīja mobilajam telefonam, pa kuru Trevors nupat bija runaajis, un kuru, nespēdams izturēt spiedīgo klusumu, bija nometis uz grīdas. Savienojuma nebija.
Virtuve pēkšņi kļuva par šauru, sienas čīktēdamas spiedās virsū, trauki plīsa un veidoja milzīgas lausku grēdas, kas draudēja aprakt visu dzīvo, ledusskapis, deformējies kā platleņķa objektīva filmēts, draudīgi svērās virsū. Pat augļu grozs un iepriekš miermīlīgās pannas tagad izskatījās draudīgāki kā aptracis un izbadējies tīģeris tuksneša vidū. Grīda viļņojās un cēlās pretim griestiem. Telpa saruka, līdzīgi balonam, kas laiž gaisu. Griestu apmetums veidoja milzīgus stalaktītus naža asumā. Tie teju vai lūza sava svara vilkti. Krik - krak!!
Trevors trīcošām kājām izsteberēja koridorā un centās uzvilkt kedas. Tas neizdevās. Pirksti neklausīja un ķermenis trīcēja. Pārvietošanās vien sagādāja milzīgu piepūli un prasīja neizmērojamu koncentrēšanos. Kedu šņores plīvoja gaisā kā čūskas indiešu faķīra hipnozē un veikli vairījās rokas tvēriena. Kāju apaušanas centienus metis pie malas, Trevors neveikli norāva zeķes un izskrēja kāpņu telpā. Kedas palika mētājamies koridora stūrī.
Viņš skrēja cik jaudāja. Nu jau biedējošais stīvums bija zudis no muskuļu audiem; un varēja pielikt soli. Skrienot nometis bremzējošās drēbes, Trevors jau lidoja smaržīgā, nomierinoši vēsā atmosfērā, kas, miglas vāliem mutuļojot, cēla augšup uz mākoņu valstību. |
|