| storijs |
Feb. 22nd, 2006|02:18 am |
gar labo ausi viņam aizsīca muša, sagriežot gaisā turbulentas, neredzemas vērpetes. zummīgā skaņa kairināja nervu galus un lika pievērst uzmanību vibrāciju avotam, kas lēnām virzījās irdenās gāzes telpā, kustinot savus spārnus neparasti lēni priekš tāda ātra radījuma, kā muša. spārni rēca un dārdēja, aumaļām izsviežot trīs dimensiju skaņas telpā, gluži ar ķermeni sajūtamas zemfrekvenču svārstības. Lipīgs Follijs pacēla roku un novietoja tieši mušai priekšā tā, ka tās iedomātā nākotnes trajektorija gāja cauri plaukstai. viņš pasmaidīja, pagrieza zaļo rotoru un mazliet nogaidīja, līdz viņa laiks plūstoši atgriezās normālā ritējumā, ja par normālu pieņem tādu, kāds ir sastopams vai sajūtams ikdienā. muša nespēja noreaģēt uz tik, no sava skata punkta, spējām pārmaiņām, atsitās pret Lipīga roku un apdullusi nokrita pie milzīgā radījuma (atkal skatoties no mušas viedokļa) kājām. "kāpēc gan man agrāk nebija ienācis prātā pieskaņot rotifona maiņkloda frekvenci Vestona kristāla dabīgajām svārstībām", sev domās jautāja Lipīgs. ja maiņklods strādā vienā takts frekvencē ar Vestona kristālu, tad nav vajadzības pēc papildus pozitronu plūsmas kontrolēšanas, kas savukārt noved pie mazāka tritāzija 789 izotopa patēriņa. cik loģiski. un tomēr, kā man uz galda nonāca šī interesantā zīmīte, kas lika man aizdomāties par aparāta noskaņošanu? "sazināšos ar Stinnu", šoreiz jau pusbalsī viņš nodomāja... tikai pēc pusdienām.
Lipīgs noņēma blāvi zilganmetālisko aproci un izgāja no kabineta. iegrimis plotiina cienīgās pārdomās, viņš raitā solī devās pa koridoru līdz liftam un nospieda pogu. brīdi nekas nenotika un viņam gandrīz jau sāka uzmākties garlaicība. viņš kreisajā vestes kabatā jau uztaustīja programmējamu zinātnisko kalkulatoru. tad pēkšņi no lifta šahtas atskanēja griezīga speldzoņa un lūstoša tērauda nedzīvie vaidi, kas lika saviebties pat cilvēkam, kas ir programmējis mašīnkodos. milzīgā atrumā, cik varēja noprast pēc skaņas, šahtā lejup aiztraucās lifta kabīne. pēc pāris sekundēm lejasgalā atskanēja neiedomājami skaļš sprādziena troksnis un lifta drošības durvis spēji izliecās uz āru, dodot iespēju triecienvilnim izlauzties pa radušos spraugu un aizlidināt Lipīgu pa gaiteni kā sīku, saņurcītu metro biļeti. lidojot Lipīgs uz mirkli sajutās kā muša, kuru viņš pirms brīža bija nejautājot iesaistījis savā eksperimentā. un sava līdzība jau bija ar', tikai Lipīga trajektoru plaukstas vietā aizšķērsoja betona siena, ar kuru sasveicinoties viņš uz brīdi zaudēja samaņu.
[izrāvums no storija "Lipīgs Follijs un laika kristāla planēta] |
|