| riita sapnis. |
Apr. 10th, 2006|12:33 pm |
sapņoju, ka esmu mikijs (jā, tas no disneja multenēm). mēs ar kautkādu keksu vienā mājā pūtām plakātiem virsū krāsu no flakoniņiem un pēc tam tos zagām. es skrēju ārā no šīs mājas (kas ārpusē izrādījās manējā), turot rokās vairākus plakātus. man pakaļ dzinās saimnieks, kurš tūlīt pat pārvērtās par slapju un drausmīgi niknu kaķi ar sarkani gailošām acīm un gariem ilkņiem. es, kā jau tas bieži notiek, pacēlos gaisā un sāku bēgt lidojot. tagad biju pieņēmis cilvēka veidolu. arī kaķim nebija sveša lidošanas māksla, un tas sekoja man gaisā, ar vien tuvojoties un nikni šņācot. pēkšņi vēl viņam piebiedrojās kollija sugas suns. tas nemācēja lidot un tādēļ veica ļoti augstus palēcienus manā virzienā. es, cīnoties ar kaķi, pēkšņi mainīju lidošanas virzienu uz pretējo un ar mazu domu piepūli (laikam jau tas bija semi-lucid dream) iedarbināju ātro lidošanas režīmu.
lidoju virs ielas, kuras malā atrodas mana māja. apakšā varēja redzēt kā asfalta akmentiņi, bedres un pleķi izstiepjas garās svītrās. garām aizzibēja pāris cilvēku stāvi. naksnīga sajūta. tālumā stauji tuvojās labi apgaismota vieta, kas izskatījās kā benzīna uzpildes stacija. šī milzīgā, slīpā nojume bija veidota no koka dēlīšiem, un balstījās uz daudzām kantainām kolonnām, kuras arī bija veidotas no slīpiem dēlīšiem. blakus, savienota ar nojumi, bija liela koka ēka, kas laikam bija veikals. apkārt bija daudz smago automašīnu un pie tām bariņos sarunājās šoferi. zem šīs nojumes, brīvā dabā bija iekārtots vēl viens, mazāks, veikals. es plauktā atradu un paņēmu divus buljona pīrādziņus un negāzētu minerālūdeni. stāvēju rindā pie kases. pārdevējs bija tāds pavecs, maza auguma vīrietis, ļaunā un viltīgā veikalnieka paskatā. rindā, man garām grūstīdamās aizspraucās nikna meitene ar sprogainiem matiem (kuri vēlāk gan iztaisnojās). viņa maksāja par tādiem pašiem pīrādziņiem, kādi bija man. tūdaļ, grūstīdamies un lamādamies, meitenei piebiedrojās viņas draugs. es iebildu, ka nevajadzētu rindā līst citiem priekšā. abi kaut ko pārskaitušies nolamājās un devās prom.
piegāju pie kases un gaidīju, kad varēšu samaksāt. pārdevējs bija ļoti aizņemts ar dokumentu kārtošanu. no kreisās puses man uzgrūdās būdīgs vīrietis, kas izskatījās pēc skinheda (atbilstošā ietērpā). viņš dusmīgs teica, lai nestāvot tik tālu no kases un pagrūda mani tuvāk tai. tagad visa cilvēku rinda, ar mani un skinhedu priekshgalā, bija cieši sablīvējusies. visi gaidīja. es jau iepriekš biju ievērojis, ka nauda glabājas milzīgā atvilknē, kura, pavelkot, atveras gan uz pārdevēja, gan pircēja pusi (lai pircēji varētu paņemt atlikumu). turklāt pircēju pusē bija arī diezgan liela sprauga, tieši virs atvilknes. tā nu man radās plāns nospert naudu biļetei uz werchteras roka festivālu. uzsāku sarunu ar dusmīgo skinhedu, kas, stāstot par savām vieglās mašīnas šofera gaitām (viņš piegādājot dažādas preces), nomierinājās. tad pārdevējam prasīju vai nevaru samaksāt, jo runājot biju izdzēris vairāk, kā pusi minerālūdens. pārdevējs nopētīja pīrādziņus un teica, ka par šiem nevar samaksāt, jo tie esot jēlgaļas pīrāgi. zināju, ka viņš ir ļauns, un vēlas man pārdot kādu dārgāku ēdienu. neko neteicu un gaidīju, kamēr viņš, uzkāpis pa garām trepēm, rakņājās milzīgā plauktā, kas bija piekrauts ar ēdieniem un citām lietām. skinheds vēroja viltīgā pārdevēja darbības. tā bija mana izdevība. es ļoti neuzkrītoši sataustīju atvilkni un mēģināju klusām no turienes izvilkt naudu. čabēja kaut kāda plēve, kas bija pienaglota letei. domāju, ka skinheds tūlīt pamanīs, bet, nē - šis tik' blenž uz pārdevēju. man izdevās izvilkt no ar-naudu-pārbāztās atvilknes, salocīt un ielikt kabatā krietnu žūksnīti, pirms sāka zvanīt modinātājs.
P.S. nee, man nav žēl ka pamostoties naudas vairs nebija :P |
|