| * * * |
[Dec. 2nd, 2011|02:02 am] |
kā jau to esmu rakstījis, man būtu žēl nomirt, jo tad nevarētu spēlēt un pats galvenais - klausīties mūziku. izdzīvot patiešām saspringtus koncertus, kuros tiek pārkāpta apātiskās ikdienas robeža un atklājas īstenais redzējums. tas ir biedējoši un eksistenciāli.
man pat tik daudz nepiedur tā cīņa pret kapitālismu vai militāro kontroli, kā brīnišķīgā, patiesā būtība un izmisums, kas laužas ārā no tiem mūziķiem.
varbūt, ka pēc tā visa būs tikai un vienīgi brīnišķīgums. tad lai tā ir mūzika! |
|
|