| ha! speciāli vikai. |
[Apr. 22nd, 2009|11:01 pm] |
šito raksta sieviete. pilnīgi izklāsta manas domas. un cerams, ka vika mēģinās kaut mazliet iedziļināties situācijā, nevis tikai skaldīt savu sakāmo. ideja ir tāda, ka, nevis sievietes ir kaut kādi radījumi, kurus nevajag cienīt, bet viņām vajadzētu mazliet attapties no šīs "man viss pienākas, jo es esmu skaista" ideoloģijas un sākt cienīt citus cilvēkus, nevis vienu pēc otra mainīt džekus, kas pērk ziedus, pusdienas, mašīnas (tādējādi pierodot pie seklas dzīves, un vēlāk izaudzinot amorālus un degradētus bērnus).
Par sievišķību
Līga Krūmale
Pēdējā laikā, pēc vispārējiem novērojumiem un arīdzan pašas pieredzes, esmu nonākusi pie vairākiem secinājumiem...
Gan dzīvē, gan masu medijos arvien vairāk atspoguļojas pieaugošās problēmas attiecībās starp vīrieti un sievieti- ģimenēs, laulāto starpā vai vienkārši šo attiecību veidošanā un kopšanā. Attiecību sākumā, kamēr pāris ir iemīlējies, viss ir samērā jauki un skaisti- ziedi, romantiskas pastaigas un tikšanās, vakariņas sveču gaismā, divvientulība pie jūras zem zvaigžņotām debesīm utt. Tieši šis ir attiecību vilinošākais posms, kas īslaicīgi dod spēku un dzīvesprieku sievietēm un vīriešiem praktiski jebkurā vecumā. Bet vienmēr pienāk tāds brīdis, kad saprotam, ka aizvien biežāk nākas pieņemt sadzīviskus lēmumus, vienoties ikdienišķos jautājumos, un, jo tālāk, jo aizvien grūtāki lēmumi un attiecīgi lielākas grūtības un domstarpības rodas abu starpā. Pienāk kāda kritiska apstākļu sakritība, rodas problēmas, kuras nerisinot, veidojas atsvešinātība, agresija, varmācība vai sānsoļi... Cik mūsdienās ir patiešām patiesi veiksmīgu ģimeņu un laulību??? Gada laikā izšķiras gandrīz tikpat, cik apprecas! Un tā ir tikai statistika.
Es pati arī esmu visai straujas dabas, mute man liela- nekad nevaru paklusēt, kad vajag, un brīžiem mans straujais temperaments ir mans lielākais ienaidnieks. Taču, ja paskatās apkārt, tad var novērot, ka mūsdienās ļoti daudz ir tādu sieviešu ar visai strauju raksturu vai vismaz tādu uzvedību. Retāk taču sanāk redzēt pacietīgas, lēnprātīgas [labā nozīmē] un klusas meitenes? Un kas notiek skolās? Jau pirmajās klasītēs meitenes, kad zēni viņas rausta aiz matiem vai arī sāk bukņīties, skaļi sauc: Hei, ko tu dari, tinies prom... vai nedod Dies` skaļi nolamājās, sāk vicināties ar rokām, spārdīties, skriet pakaļ ar grāmatu... Nedomājiet, ka tas ir tāds vecums- proti, ka visi bērni skrien un bļaustās, un ir aktīvi,- tādas lietas var novērot arī 7., 8., 9., un pat visās vidusskolas klasēs. Un tā arī veidojās tās saskarsmes māksla starp puišiem un meitenēm. Mūsdienās meitenes bļaustās, reizēm nolamājās, reizēm paklapē kādam apcēlājam pa muguru vai sola sadot pa muti, ja vēl daudz izrunāsies...
Izanalizējot visus tos sīkos strīdus un domstarpības savās attiecībās, es sapratu, ka, ja es būtu tikai paklusējusi, neko neatbildējusi, ja es būtu kaut nedaudz pacietīgāka un lēnprātīgāka, tad viss būtu noritējis gludi un saruna netiktu izbojāta, būtu konstruktīvāka un attiecības būtu harmoniskākas! Diemžēl es neesmu pacietīga. Nemāku arī noslēpt savu īgnumu vai aizkaitinājumu [tā patiesi ir māksla]. Esmu straujas dabas. Un manā gadījumā tā tas ir paaudzēs.... Brīžiem tiešām vēlētos, kaut es būtu audzināta 17. gs. stilā, kad meitenēm jau kopš bērna kājas mācīja būt pacietīgām, laipnām, pieklājīgām utt. Tad droši vien nevarēja iedomāties, ka normāla, sabiedriska sieviete varētu nesavaldīties un sākt izkliegt apvainojumus, draudēt, kauties, lamāties un nez` ko vēl.. Tajos laikos "labais tonis" bija ieaudzināts pret visiem, arī pret pašiem tuvākajiem, un pareizi jau laikam bija- apbrīnojami vērot galma dāmas, kas ārkārtīgi sarežģītās situācijās spēj saglabāt mieru, nosvērtību un ar vēsu, šķietamu vienaldzību vien spēj novērst konfliktu vai rast kompromisu.
Arvien biežāk lasu gan preses izdevumos, gan grāmatās viedokli par to, ka tieši no sievietes sievišķības atkarīga pāra laime un saskaņa. Dr. Loras Slesindžeres grāmatā "Kā aprūpēt un pabarot savu vīru", kas nu jau labu laiku ir redzama visās grāmatnīcās, arī praktiski visās situācijās un gadījumos konstatēts, ka sievietes nenovērtē savus vīriešus, ir pārāk nepacietīgas, un gandrīz vienmēr domā, ka vīriem viņas vajadzētu lutināt un mīlēt vairāk, kaut gan pašas tajā laikā aizmirst pat elementāru cieņu, mēģinot vienoties kādā jautājumā. Sevišķi tas raksturīgs jaunās, nesen uzsāktās attiecībās vai laulībās, kurās, kā novērojis Arkādijs Egidess savā grāmatā "Saskarsmes labirinti", jaunajai sievai ir daudz lielākas priekšrocības, kas savā ziņā viņai liek justies pārākai par savu vīru, un daudzas sievietes to arī ļoti neapdomīgi izmanto. Nupat, pēdējā "Mājas Vieša" numurā bija kādas 40-gadīgas sievietes stāsts, kura izšķīrās pēc ilgas, taču smagas laulības un apprecējās otrreiz ar rūdītu alkaholiķi, piedzīvoja tādus pašus strīdus, kā pirmajā laulībā un pat varmācību, līdz pievērsās vēdu filosofijai un saprata, ka vajadzētu mainīt pašai sevi. Līdz ko viņa to sāka darīt - veidot savu sievišķību, arī viņas vīrs palika vīrišķīgāks, viņu attiecības uzlabojās, pēc pusgada un gada tās ir krietni mainījušās. Turklāt vīrietis arī atrisināja savas problēmas ar alkaholu! Arī 80.tajos gados sarakstītajās grāmatās ir teikta šī vienkāršā veiksmīgu attiecību atslēga- sievišķīgai sievietei blakus esošs vīrietis kļūs vīrišķīgāks, kļūs par tādu, kādu viņas pašas sapņojušas, atliek tikai mainīties pašām un kļūt sievišķīgākām.
Bet kas tad īsti ir sievišķība? Kā tā izpaužas? Kas konkrēti liecina par to sievišķību, kas palīdz vīrietim kļūt vīrišķīgākam? Un pavisam konkrēti- ko noteikti nevajag darīt, mēģinot pārrunāt kādus sasāpējušus jautājumus ar savu mīļoto? Man nav nedz veiksmes, nedz lielas pieredzes šajā svarīgajā lietā. Sievietes, kuras ir veiksmīgi atrisinājušas vai risina šo jautājumu, lūdzu, iesakiet ko vai padalieties šajā pieredzē! ;) Un, protams, vīrieši- izsakiet arī savas domas un pieredzi! |
|
|