| panika, kā jau panika. |
[Jul. 7th, 2008|10:36 am] |
sūdīgi sapņi par nolādētu pasaules galu. zajebal jau.
freid, nāc palīgā!
P.S. laikam tāpēc, ka manai dzīvei nav satura. katrs savai dzīvei ir izdomājis vai pieņēmis cita izdomātu saturu. es to vēl īsti nesaskatu. ja tas būtu darbs, tad tikai vietā, kur strādājot 9 stundas dienā, pēc tam negribas sev pārgriezt rīkli ar virtuves nazi. katrā ziņā es nevēlos kontaktēties ar šo degradēto sabiedrību, kaut arī ir daži izņēmumi, eksemplāri, indivīdi, personas, kas izceļas ar intelekta un garīgās dzīves spožumu, vai vnk ir labi cilvēki. tomēr lielākā daļa (95%) tādi nav. tātad darbs apkalpošanas sfērā nav priekš manis. viens no iemesliem, kāpēc es regulāri nestrādāju ir - strādājot (sēžot pelēkās klaustrofobiskās vai cilvēku pārbāztās telpās) man rodas ļoti spēcīga sajūta, ka es laižu garām dzīvi, es padiršu laiku darot absurdas lietas, skatu dzīvi caur mazu, kvadrātveidīgu caurumu reģipša sienā. jā, es lielāko daļu "normālo" darbu uzskatu par absurdiem. kāds tolks, loģiski padomājot, ir sēdēt visu dienu pie datora un ievadīt datubāzē bezjēdzīgu informāciju, kāds tolks tirgot cilvēkiem kartona kotletes (makdonaldā). reklāma un PR, piemēram, ir viens no lielākajiem mēsliem uz pasaules, kas nenoliedzami ienes varen lielu piķi. par lielāko daļu mākslas arī man ir šaubas. tā lielākoties ir bezjēdzīga papīra un krāsu tērēšana, līdzīgi kā bakalaura darbi augstskolās. ar tiem 100-punkti katlumājās kurina krāsnis.
jā, strādājot (jebkādā amatā, jo pat sētnieks ir sabiedrības šūniņa) es itkā piedalos visas sabiedrības funkcionēšanā un tamlīdzīgi. bet man tiešām ir piekāst šo sabiedrību, kura man uzdzen riebumu ar savu egoismu, divkosību un liekulību. protams pastāv darbi, kuri nav bezjēdzīgi - ārsti, skolotāji, ugunsdzēsēji un daudzi citi vitāli nepieciešami amati. bet, lai strādātu tādos, vajag just aicinājumu ziedot savu dzīvi riktīgi grūtam darbam.
* * *
secinājums: es laikam esmu slinks un izlutināts.
* * *
šito visu es atkal rakstu, skatot dzīvi caur panikas un depresijas filtru, tādējādi redzot to varen izmainītu.
* * *
sakārtotības un kontroles vēlme.
man ir ļoti bail mirt.
* * *
(gundegai atkal būs par ko cepties. zini kāpēc? tāpēc, ka es runāju/domāju par to, no kā tu izvairies. un, ja tu gribi atkal rakstīt kaut ko "kas tev fckin' lēcies?" garā, tad pataupi savus pirkstus).
* * *
atbrauca egons. jāiziet ārā aprunāties. tā jau es šeit turpinātu dirst bez gala un malas... |
|
|