| Šodiena ir vakardienas ābols. |
[Feb. 15th, 2008|05:26 pm] |
| [ | muziik |
| | The Beatles - I Am The Walrus. | ] |
Saules gaisma iespīdēja caur plakstiņiem un pamodināja mani ar uzmācīgu spozmi. Piecēlos no gultas, precīzāk, matrača un lēnām apģērbos. Istaba bija tāda kā nekārtīga - ne īsti haoss, ne arī patiesā sakārtotība. Staipīdamies piegāju pie loga, aiz kura spīdēja krāsaina un dzīva pasaule. Viss atklājās pārspēcīgi kontrastaini un sprigani krāsots. Svaigās kontūras skaidri iezīmēja pazīstamas formas gan aizraujoši zilajās debesīs, gan shematiskajā pasaulē zem tām. Kaut kur blakus, netveramā skatā, bija jūtama tumšā NEKĀ klātbūtne. Taču ne jau tumšums un nekādība to padarīja biedējošu, bet gan nesagatavotība ar to tikties. "Ar tevi es vēl parunāšu," nodomāju...
Tikai pēc samērā ilga pārdomu brīža es apjēdzu, ka neesmu uzlicis brilles. Kāpēc es tik skaidri spēju saskatīt pat vissīkākās ārpasaules detaļas? Istaba izskatījās diezgan miglaina, puķupods uz palodzes bija šļurīgs dūmakas sabiezējums. Vēlreiz pacēlu skatienu, taču šoreiz koncentrēju uzmanību uz logu stiklu. Ar pirkstu galiem pieskāros violeti šņācošajai virsmai - tā bija izliekta. Pēc nelielas izpētes atklājās, ka tās ir milzīgas lēcas. Manas istabas logi ir milzīgas brilles! Lēcas loga rāmī. Vai es esmu pats savā galvā?
Viegli noskurinājos no šīs biedējošās domas un, uzlicis savas brilles, devos uz virtuvi vārīt tēju. Zaļo tēju. Ātri paēdu brokastis un saģērbos siltās drēbēs, lai dotos uz veiklu. Vēlreiz izmetu skatienu pa logu (protams pēc tam savācot to atpakaļ). Ārā bija produkts, ko varētu saukt par ziemas un pavasara krustojumu, ar nelielu mākoņu piedevu. Ārs vispār ir liels produkts, kas mums visu laiku jāpērk. Taču pie šīs domas daudz nekavējos, man gribējās pēc iespējas ātrāk tikt ārā no dzīvokļa. Reizēm ir traki grūti nosēdēt telpās. Noteikti pārāk daudz tur uzturos. Aizbraukšu uz veikalu, un pie reizes apskatīšos, kas notiek centrā. Velosipēds ir piemērots pārvietošanās līdzeklis šeitan.
Kad biju nonesis riteni divus stāvus zemāk (es dzīvoju ceturtajā stāvā), kāpņutelpā pamanīju kādu zēnu. Apmēram sešus gadus vecu. Viņš stāvēja pie kāda dzīvokļa atvērtajām durvīm un klausījās dusmīgā sievietē. Varbūt tā bija viņa māte, taču drīzāk izskatījās pēc kaimiņienes. Šī sieviete zēnu bāra. Viņas acis meta zibeņus. Es īsti nevarēju saprast to ātro murdoņu, taču negatīvās vibrācijas bija spēcīgas. Stāvēju kā zemē iemiets un vēroju šo šarādi. Pats nepamanīju, ka biju palicis trepju vidū, ar velosipēdu pie sāniem. Sieviete, turpinot aktīvi rāties, brīžiem paliecās zēnam tuvāk, brīžiem vicināja rokas, it kā censtos uzburt ainavu ar diriģenta cienīgām kustībām. Šīs darbības necik nemazināja viņas dusmu lavīnu. Viņa bēra savu sakāmo gluži kā ar kalašņikova automātu. Vārdu lodes cauršāva bungādiņas.
Tomēr izskatījās, ka zēns neuztver ne desmito daļu šīs trakās vārīšanās. Viņš neizrādīja nekādu interesi un dīkdienīgi mīņājās. Tad viņš pārlaida skatienu kāpņutelpai, pagrieza sievietei muguru un lēnā gaitā devās lejup pa trepēm. Nobrīnījos, ka zēns nepamanīja mani. Vispār neviens no viņiem nebija mani ievērojis. Sieviete, sašutusi par negaidīto situācijas pavērsienu, kļuva vēl niknāka. Viņa brīdi šņāca un bolīja acis. Un tad pēkšņi ieraudzīja mani neveikli stāvam trepēs ar velosipēdu rokās. Tagad viņa bija atradusi jaunu mērķi, uz kuru pavērst savu sašutuma uguni. Niknā sieviete panācās ārā no sava dzīvokļa un ar jaunu sparu metās uzbrukumā savam jaunajam upurim - man. Es daudz nedomādams sekoju mazā zēna piemēram un devos tālāk, lejup pa trepēm. Tikai es to darīju paniskā steigā, pūsdams un elsdams, stiepjot savu ne-vieglo velosipēdu.
Beidzot es izkļuvu no tās tumšās daudzšūnu kastes. No ārpuses gan tā izskatījās ļoti saulaina. Par to parūpējās milzīgā zvaigzne, kas spīdēja cauri multikrāsu varavīksnei.
Pilsēta gan bija pamesta. |
|
|