| priežu mežs, smiltis un ūdens. |
[Dec. 2nd, 2007|06:47 am] |
man negribas atbrīvoties no atmiņām, iet pāri atmiņu līķiem pretim gaišai nākotnei un mūžīgām uzvarām. es pats esmu izvēlējies neizdzēst visus tos maģiskos mirkļus, vietas, cilvēkus, atgadījumus. kaut arī visa šī bagāža velk mani uz leju kā milzīgs laukakmens, un ar katru soli ir jāpieliek ar vien lielāks spēks, lai vilktu uz priekšu pieaugošo atmiņu kalnu. esmu potenciāls trakonama iemītnieks, vai arī HST sekotājs (nevarēju iedomāties citu piemēru, vispār sākuma es uzrakstīju kobeinu, bet visa tā fīča man diez ko nesimpatizē). es nemaz nevēlos būt kā tie dzīvespriecīgie un dzīvi izbaudošie cilvēki, kas attiecības, citus cilvēkus, sajūtas atstāj aiz muguras ik sekundi, un laimīgi skrien tālāk, iekšā jaunos piedzīvojumos. godīgi sakot es tādus cilvēkus uzskatu par vieglprātīgiem. viņi noteikti mani nosauktu par nīgru melanholiķi, kas nespēj baudīt šodienu.
man patīk šodiena, tikai laikam tā priekš manis nav tik maģiska, lai es to izvēlētos atmiņu vietā.
jā, es idealizēju atmiņas. tā jau tas notiek - cilvēks vairāk atceras visu labo, un tad jau vispār liekas, ka senāk tā bija īsta paradīze zemes virsū, ideālā pasaule. šitais drūmais laiks aiz loga mani piespiež ienirt iztēles pasaulē. dzīvot uz pašam-savas-ideālās-planētas.
aiziešu uz aptieku, un pēc tam uz mēģu telpu. |
|
|