|
Bezmiegs un saulesbrilles.
11.09.2007.
Alvis Birmanis stāsta par rokenrola un tā blakus novirzienu attīstību, kā arī interesantiem ierakstiem, kas izdoti dažādos laikos.
* * *
Šī intervija radās pierakstot un sakārtojot idejas no neformālas sarunas internetvidē ar Alvi Birmani, kas lielāko daļu laika dzīvo un strādā Līdsā, Anglijā. Viņš tur pārcēlies uz dzīvi pirms četriem gadiem, pēc tam, kad bija tur nostrādājis gadu brīvprātīgajā darbā. Viņš arī spēlē bungas pagrīdes rokenrola grupā ‘Furious Outguns,’ kas nav tikai hobijs, bet kā saka pats Alvis, viņa skābeklis mūslaiku korporatīvi piedūmotajā pasaulē. Šoreiz netika tik daudz runāts par tās puses jaunākajiem muzikālajiem notikumiem, kā par laika vērtējumi izturējušajām muzikālām vērtībām, kas mūziķiem ir iedvesmas avots vēl šodien.
- Iepriekš mēs runājām par Kīta Mūna (Keith Moon) vājprātīgo bungu dauzīšanu, un kā tas kopā ar visu The Who mūziku darīja traku modu subkultūru. The Who un viņiem līdzīgos sešdesmito gadu vidus (un beigu) mūziķus nereti pieskaita proto-panka virzienam – tādam rokenrola novirzienam, kas īstenībā savā attieksmē un skanējumā radīja pamatu 70-to gadu beigu pankiem.
- Tad parunāsim par 70-to beigām. Tātad - Stjuarts Kouplends! Es nesaku, ka viņš viens pats vilka The Police, Stings jau tur lielāko daļu ideju bīdīja - vēlāk jau gandrīz visu tur noteica. Bet Kouplendam ir iekšā – tāpēc jau viņi abi ar Stingu tā strīdējās. Liekas, ka šie bija pat sakāvušies. Es saku, šis ir viens inovatīvs bundzinieks. Ja Ringo Stārs izdomāja bum-bum-tča, nu, labi ne jau gluži izgudroja, bet ienesa slavas gaismā šo vienkāršo bītu, tad Kouplends savukārt pievienoja vēl vienu ‘bum’ veiksmīgi utilizēja bum-bum-tča-bum-bum-bum-tča, tādējādi aizpildot visu četru ceturtdaļu laiku ar pulsējošu vilciena ritmu. Šī pieeja labi dzirdama iekš ‘Next to You,’ ‘Peanuts,’ ‘Landlord.’ Šīs dziesmas savukārt interesanti kontrastē ar vēlākajiem regejiskajiem darbiem, kuros ir daudz paužu un aritmisku iespēļu.
Nevarētu teikt, ka viņi spēlēja tīru regeju. To atzīst arī paši grupas dalībnieki, sakot, ka tā drīzāk bija regeja emulācija. Tāds kā sajaukums ar panku un rokenrolu. Vispār interesanti, kā septiņdesmito nogalē Kouplends pievērsās pankam un regejam. Iepriekš viņš bija spēlējis iekš Curved Air – grupas, kas sliecās sarežģītā progresīvā roka virzienā. Liekas, tādas radikālas pārmaiņas, bet īstenībā jau viņa darbs, spēlējot The Police, arī ir tehniski sarežģīts.
- Runājot par panku un regeju apvienojošiem māksliniekiem gribētos pieminēt sirdij tuvos Beastie Boys, kas sevi pieteica, jau pēc panka atnākušajā, hardcore scēnā. Šobrīd jau to gan būtu precīzāk dēvēt par oldskool hardcore, jo arī šis panka novirziens ir attīstījies, dalījies, modificējies un visbeidzot, kā jau viss, agrāk vai vēlāk, pārdevies tirgum.
- Jā, Beastie Boys un, kas vēl svarīgāk, viņu priekšgājēji, un vēlāk līdzgaitnieki, Bad Brains, bija iekš tās psihās hardcore būšanas. Vēlāk Beastie Boys Rika Rubīna vadībā aizgāja hiphopā, tomēr nezaudējot savus instrumentālistu skillus, kurus izmantoja debijas albumam sekojošajās platēs. Jūnija beigās viņi izdeva, sev vien raksturīgās, instrumentālās mūzikas ierakstu ‘The Mix Up,’ kurā gan nav hardcore punk ietekmes. Tas drīzāk būtu raksturojams kā alternatīvs bīstī-fanks ar pāris džeza akordiem. Šādu mūziku no viņiem es gaidīju jau sen, un tas tak ir loģisks turpinājums viņu iepriekšējai darbībai! Bet ja kāds vēlas iepazīties ar Beastie Boys hārdkor-panka pirmssākumiem, tad iesaku noklausīties ‘Some Old Bullshit,’ kurā vēl dzirdama viņu bundziniece Keita Šellenbaha (Kate Schellenbach). Viņu vēlāk negaidot izslēdza no apvienības, kad Riks Rubins pārvērta Beastie Boys par hip-hopa lielmeistariem. ‘Aglio E Olio’ arī ir spēcīga izlase – vairāk jau 90-to sākuma alt/hc skanējumā.
Starp citu Bad Brains, pēc ilgāka pārtraukuma, 25.jūnijā izdeva viena no bīstiju trijotnes - Adam Yauch jeb MCA, - producēto albumu ar nosaukumu ‘Build a Nation’. Tā saturs ir patiešām patīkams – vecais hārdkors, ko mūsdienās laikam tomēr kategorizētu panka plauktiņā, apvienots ar speisīgiem regeja un dub gabaliem. MCA uzproducētā skaņa ir varen’ līdzīga Iggy and The Stooges, arī šogad iznākušajam, albumam ‘The Weirdness’ (2007. vispār ir traki labs gads foršu ierakstu izdošanas ziņā). Atmosfēra tāda, it kā klausītājs atrastos piedūmotā garāžā, kopā ar spēlējošo grupu, sēdētu uz veca, cigarešu sadedzināta dīvāna un alus dzeršanas pārtraukumos piebiedrotos psihajam mošam nelielajā laukumiņā garāžas vidū. Bīstijs MCA esot vēlējies reproducēt tādu skanējumu, kādu viņš esot baudījis Bad Brains sākotnējos koncertos, kuros viņš varējis pamatīgi iztrakoties. Vispār šis nepārproducētais un pseido-amatieriskais skanējums veido arī iepriekšminētā Beastie Boys alt-funk ieraksta ‘The Mix Up’ sajūtu paleti. Iespējams, ka tas tagad tāds kārtējais trends. Tā nav konspirācijas teorija, bet realitāte – arī Pearl Jam pagājušā gada plate vēstīja par neapstrādātā right-in-your-face roka uzvaras gājienu. Rokam piestāv tas pirmatnīgais un robustais skanējums.
- Vēl manu prātu nodarbina domas par mazliet psihodēliskākām lietām, precīzāk - atmosfērisko un melodisko power-pop septiņdesmito beigās. Nesen klausījos The Shoes – ‘Black Vinyl Shoes’. Viņu mūzikā arī es saskatīju turpinājumu 60-to gadu psihodēliskā popa turpinājumu veselu desmitgadi vēlāk. Līdzīgi kā panki apzināti vai neapzināti, taču izcēla no vēstures plauktiem un attīstīja to „veco” modu rokenrolu (proto-panku). Vēsture atkārtojas, tā teikt...
- Es pat teiktu – vēsture atkārtojas spirālveidā, cikliski nonākot pie iepriekš aktuālām idejām, tās modificējot un uzlabojot, paceļas augstākā līmenī. Man vispār ir teorija, ka populārajā mūzikā ideju atgriešanās un uzplaukums notiek aptuveni ik pēc 12 gadiem. Kaut gan pēdējos gados tas viss ir diezgan izplūdis un fragmentizējies – tagad viss pastāv līdztekus visam citam un vienlaicīgi mijiedarbojas ar lietām, kas loģiski nāktu tikai pēc noteikta laika. Tas ir apmēram, kā Napoleons tagad sēdētu pie datora un pats par sevi Vikipēdijā rakstītu vēsturiskus faktus.
Bet par The Shoes – jā, viņu darbībā tiešām var saklausīt Bītlu, The Kinks, un to pašu The Who sākotnējo popmūzikas spektru, tikai ne tik daudz šī blūza un r’n’b, kā panka taisno ritmu un pozitīvākas attieksmes piedevu. Viņi pārstāvēja tā saukto power pop stilu, kas radās apmēram septiņdesmito vidū un eksistēja līdz astoņdesmito sākumam, kad lielākā daļa šo darboņu sāka transformēties uz synth pop un new wave. Lai arī The Shoes varbūt nebija tik zināmi, kā viņu līdzgaitnieki The Knack ar savu hītu ‘My Sharona,’ The Buggles ar ‘Video Killed the Radio Star’ un The Vapors ar ‘Turning Japanese,’ tomēr arī viņi bija spējīgi radīt spēcīgas un lipīgas pop melodijas. Grūti jau to saukt par „pop”, jo tas nav salīdzināms ar to mūziku, ko mūsdienās sauc par „pop”, precīzāk būtu to apzīmēt kā pozitīvu ģitār-popu. Vēl kāds interesants novērojums – es uzskatu, ka šī power pop kustība bija kā pārejas punkts no 60-to idealizētās un psihodēliskās ģitārmūzikas uz 80-to vidus un beigu jau mazliet tumšāko psihodēlismu, kuru pārstāveja Echo & The Bunnymen, Chameleons UK un vēlāk attīstīja leģendārie The Stone Roses. Tilts, kas spēja iznest melodisko ģitārspēli cauri spoži nāvējošajam 70-to disko drudzim. Es jau nerunāju par 70-to gadu fusion un jazz, kur protams darbojās ģitārspēles virtuozi, es ar to biju domājis meinstrīmam tuvāko mūziku un tā saucamo ‘radio-friendly music’. The Shoes dziesmās ‘Boys Don’t Lie,’ ‘Not Me’ un ‘Writing A Postcard’ bez īpašiem tehniskiem brīnumiem uzbur tik pat saulaini pozitīvu un harmonisku noskaņu kā J.J.Cale ar savu meistarīgo ģitārspēli. Šie skaņdarbi lieliski iederas siltas vasaras svētdienas meditācijai šūpuļtīklā, dzerot aukstu alu un debesīs skaitot putnus. Savā vienkāršībā spēcīgie bungu ritmi lieliski sadarbojas ar melodiskajiem ģitāru un basa rifiem, kas kopā veido spēcīgu pamatu interesantajam, izplatījumā peldošajam vokālam. Tik tiešām var manīt seno psihodēlijas tradīciju atjaunošanu.
- Jā, pilnīgi piekrītu – pat bez īpašas producēšanas un dažādu īpatnēju skaņu sintezēšanas iekārtu palīdzības, tiek radīta psihodēliska gaisotne. Tomēr - ne narkotiski psihodēliska, bet rokenroliski psihodēliska. Ar modu ķīmiskās enerģijas piesitienu.
- Izskatās, ka šeit laikam lietas nevar saukt īstajos vārdos – cenzēta literatūra, kā nekā (pievienots smailijs). Tomēr tavs apraksts ir diezgan precīzs. Es domāju, ka mums vajadzētu atsevišķu sarunu par modu kultūru, kurā apskatītu tās dažādās izpausmes un inkarnācijas laika gaitā. Ar visu to interesanto ģērbšanās stilu, muzikālo gaumi un dzīvesveidu. Bet šoreiz, lai saruna paliek sirreālas vasaras saules apspīdēta.
- Galvenais - neaizmirsti mājās saulesbrilles!
|