| |
[Sep. 17th, 2006|07:21 pm] |
taapat kaa kobraa vienmeer mashiinas pa trampliiniem met salto un eksplodee, taa arii CSI vienmeer labie atrod matus un atmasko killerus.
paardevu savu veco un nostaljgjiski legjendaaro makintoshu, lai nopirkstu biljetes uz UNDERWORLD konci, kaa arii veltiitu dalju naudas liela daudzuma alkohola konsumeeshanai. |
|
|
| Diskutē speci. |
[Sep. 17th, 2006|08:44 pm] |
Par rakstu Tālrunim ir tāda dziesma žurnāla Mūzikas Saule 2006.gada 4. numurā.
Ar nelielu nokavēšanos iegādājos žurnālu MS un ar lielu interesi ķēros pie tā lasīšanas. Ļoti iepriecināja pievienotā burtnīca - Volfgangam Dārziņam 100, kas pretēji sākotnējiem un ļoti maldīgajiem pieņēmumiem izrādījās varen interesanta un izglītojoša (man noteikti) lasāmviela. Bet ne par to ir stāsts.
Raksta / diskusijas Tālrunim ir tāda dziesma ievadvārdi izraisīja lielu interesi un radīja priekšstatu, ka Latvijas mūzikas industrijas un informācijas / komunikāciju tehnoloģiju pārstāvji spēj risināt civilizētas un saprātīgas sarunas par muzikālā materiāla izmantojumu mobilajos tālruņos. Diemžēl, izlasot rakstu, nācās vilties - šie izvēlētie personāži, kā rakstā tika atainots, uzvedās sekli un bērnišķīgi, tadējadi izslēdzot konstruktīvas diskusijas iespējamību. Katrs atšķirīgās nozares pārstāvis apspriežamo jautājumu "segu" vilka uz savu pusi, vedot sarunas šauro interešu un savas neinformētības purvā. Prātā nāk sen dzirdēts teiciens, kas vēstī - latvietis latvietim ir labākais ēdiens. Visvairāk nekompetences mākonis bija sablīvējies ap Rača kungu, kurš, ieciklējies uz problemātiku par reālo dziesmu pārveidošanu polifonajās melodijās, ignorēja faktu, ka tagad jau tehnoloģiju topā parādījušies mp3 (un līdzīgu formātu) zvanu signāli.
Vēl viens novērojums - diskutētāji, runājot par atalgojuma problēmām, kļūdaini sauc pašreizējās populārās mūzikas darboņus par māksliniekiem. Tas vai nu norāda uz runātāju bezatbildību, vai arī peļņas aizmiglotu izpratni par cilvēka radošo darbību. Tas, kas tagad skan TV, radio un nu jau arī mobilo tālruņu skaņu kropļojošajās sistēmās par mākslu ir nosaucams tikai nodzerta prāta delīrija murgos.
Raksta noslēgumā sarunas grozās vairs tikai ap procentu zīmēm un peļņas aprēķiniem. Katrs grib pagrābt no lielās nākotnes solījumu zelta lades. Tehnoloģijas brīnumi sadarbībā ar atbilstošu likumdošanu pavērs iespējas ierakstu kompānijam un autortiesību aģentūrām pelnīt vēl vairāk, kā tas ir pierasts mūsdienu korporatīvajā pasaulē. |
|
|