| Pārāk daudz Mtv + NATO samita tuvošanās = superīgi sapņi. |
Nov. 26th, 2006|12:28 pm |
Sākās viss ar to, ka es, mans brālis un pāris skeiteru bijām Salaspilī un devāmies kaut kādā nenosakāmā virzienā. Mēs nonācām pamestā industriālajā rajonā, kur bija daudz milzīgu ēku ar lieliem logiem un skursteņiem u.t.t. Vienam skeiterim salūza dēlis un viņš par to ļoti uzcepās. Tā mēs tur tusējām, līdz pienāca nakts.
Pēkšņi es tumšajās nakts debesīs līdz ar zvaigznēm pamanīju krītam divus meteorus, kas aiz sevis atstāja garas, gaišas astes. Tad sākās ekšens - parādījās arvien vairāk krītošo zvaigžņu, tās bija dažāda lieluma un pārvietojās ar dažādiem ātrumiem. Starp tām izcēlās viena sevišķi liela "zvaigzne". Es to parādīju citiem un mēs ar šausmām sapratām ,ka tas ir mēness, kas lielā ātrumā pārvietojas pāri debesīm pa savu trajektoriju. Pēc tam tas savu trajektoriju mainīja un sāka slīdēt pretējā virzienā. Laiks ritēja ātrāk.
Tad pie debesīm parādījās milzīgs jupītera disks, kurā varēja izšķirt visus tā atmosfēras veidojumus. Parādījās vēl citi lieli debesu ķermeņi un kļuva mazliet gaišāks. Pēc neilga laiciņa pie apvāršņa uzausa divas saules, kuras izskatījās, stilizētas, kā vecos komunistu plakātos un zīmētas fotošopā ar visādiem efektiem. "Tas jau galīgs fotošops," es visiem teicu.
Izdomājām, ka zeme varbūt novirzījusies no orbītas. Sākās panika, jo tādā gadījumā mēs vai nu sasaltu ledū vai arī sadegtu milzīgā saules karstumā. Es secināju, ka skaidrā prātā jau nu neies mirt (un galīgi sagruzīties), un no kabatas izvilku papīrā ietītas ripas. Ar vienu skeiteri (krishu) apēdām sirds formas cepīti uz pusēm. Pēc tam radās versija, ka varbūt saule uzsprāgusi. Mēs spriedām, pēc cik ilga laika mūs nonesīs un kā tas izskatīsies. Mani pārņēma diezgan reāla sajūta, ka pēc pāris minūtēm visiem būs jāmirst. Tomēr vēl nekas nenotika un kļuva gaišāks. Izdomāju skriet uz mājām atvadīties no vecākiem un pateicu to brālim. Viņš vēl vēroja visas tās parādības debesīs un manī īpaši neklausījās. Prātā iešāvās doma, ka uz mums varbūt izmēģina kādas psihotropās vielas, bet tādā gadījumā jau mēs neredzētu vienādas halucinācijas. Vai varbūt tomēr?
Pretim viaduktam, kuram skrēju pāri, debesīs uzausa milzīgs fraktālis.
Pa ceļam, gar šosejas malām no zemes pacēlās milzīgas mājas ar padomju laika zīmējumiem uz sienām - raķetēm, strādnieku portretiem un dažādiem lozungiem.
Nonācu mājās, tur iekšā atradās daudz cilvēku - ārsti zinātnieki, apsargi. Apjautu, ka te notiek kaut kādi izmēģinājumi, un ka esmu iesaistīts eksperimentā. To es neizrādīju, jo sapratu, ka mani arestēs, bet tobrīd es varēju brīvi pārvietoties pa māju. Satiku mammu, sasveicinājos un apskāvu viņu. Tad es kādai sievietei, kas izskatījās pēc ārstes teicu, ka man vajag tikt uz tualeti, vinja parādīja virzienu. Taču to izdzirdēja kāds pavecāks vīrietis, kas laikam bija militārists, un teica, ka aizvedīs līdz tualetei un uzmanīs izeju. Mans iepriekšējais bēgšanas plāns draudēja izgāzties, taču es nepadevos. Iegājis tualetē es aizslēdzu durvis un apskatīju telpu. Pretējās sienas augšpusē bija šaurs lodziņš. Pakāpies uz poda es logu atvēru un secināju, ka caur to var dabūt laukā galvu. "Ja galva iet cauri, tad pārējais ķermenis arī tiks," es nodomāju un akrobātiski izsvempos ārpusē un nonācu nelielā, māju ieskautā laukumiņā. Netālu bija izeja uz ielas.
Pa ielām pārvietojās militārtehnika un karavīri formās, kuras atkādināja otrā pasaules kara vācu armijas tērpus. Sveicinājās arī viņi līdzīgi, tikai sveicienam bija jāpaceļ abas rokas, nevis tikei viena. Un ja sveicināja civiliedzīvotājus ar bērniem, tad bija jāuzliek rokas uz gurniem un jāizdara šūpojošas kustības uz sāniem. Vairāk es neko neievēroju. Iemācījos šos sveicienus un tos veikli atdarināju, lai novērstu uzmanību no sava bēgļa statusa. Jautri bija tas, ka visi atbildēja manam sveicienam.
Klīstot pa pilsētu, centos atrast ceļu, pa kuru biju ieradies. Tas man arī izdevās. Kad biju nonācis līdz lielajam viaduktam, tālumā atskanēja sirēnas. Viņi bija pamanījuši manu bēgšanu. Es izlēmu pārvietoties zem viadukta. Nonācu platā, labi izgaismotā, taču zemu griestu tunelī. Sāku skriet, taču tad pamanīju apsargus un pārvērtu soli ikdienišķā un mierīgā gaitā. Nevienam laikam neradīju aizdomas. Tad es nonācu pie masīvām, automātiskām metāla durvīm, kuras atvērt varēja nospiežot dzeltenu pogu un vienlaicīgi paraujot blakus esošo sviru. Tikko tās bija pacēlušās līdz tā jau zemo griestu līmenim, tās uzreiz laidās lejā. Tā kā cauri izkļūt varēja tikai noguļoties zemē un ripojot uz priekšu (kā es to novēroju, kad no pretējās puses cauri vārtiem ieripoja daži cilvēki), man neatlika laika pašam spiest pogas un raustīt sviras. Par laimi blakus atradās viens no apsargiem, kas, uzrunāts, laipni piekrita lūkas atvēršanas procedūru veikt manā vietā. Kad pacēlās smagais metāla aizvars, es ātri izripoju tam pa apakšu un veiksmīgi nonācu otrā pusē. Tur es nolauzu durvis atverošo metāla sviru un paņēmu to līdzi kā pašaizsardzības ieroci. Biju ticis ārā.
Manī tikai nolūkojās bariņš cilvēku. |
|