| par mūziku. |
May. 8th, 2012|07:51 pm |
es mēdzu atkārtoties.
P.S.
I
bet, man patīk skatīties mākslinieku/spēlētāju/izpildītāju(?) uzstāšanos arī ja viņi nemāk spēlēt. ja var redzēt, ka viņiem pašiem ir riktīgais pārdzīvojums. jā, man patīk redzēt, kā mūzika nāk ārā no cilvēka, vienalga cikt tas "kvalitatīvi" izskatās, galvenais, lai viņš pārdzīvo to procesu. nedaudz ciešanu arī par skādi nenāk :)
un, kā dabisku pretdarbību visam tam "skaistajam", kas visur IR (bet īstenībā ir beigts izbāzenis), es redzu nedaudz caururbjošu troksni. mazu disonansīti... hehe, overdrarivā un bļerkstošā tumbā.
II
jo viss taču agrāk vai vēlāk izskaņojas, sarūsē, nodrūp, izšķīst... olimpiskais čempions zaudē fizisko formu, matemātikas ģēnijs aizmirst loģiku, snaiperis sabeidz redzi. ķermenis kļūst vecs.
vienīgais, kas nenolietojas ir tas spēks, kas izpaužas caur ķermeni.
tam katru reizi vajag jaunu instrumentu.
III
arī caur riktīgi griezīgu troksni var redzēt īstenību. es teiktu, ka tieši caur to. nu, labi - cilvēki ir dažādi. izeja ir vienmēr, vajag tik meklēt, tad var atrast. |
|