Te ir kaut kas teikts

Jaunākais

4.9.19 13:16

Īstenībā viss ir vienkārši. (Tikai sarežģīti risināms.) Neparādās man terapijā jauni simt un viens slāņi, drīzāk notiek atgriešanās pie tām pašām vecajām idejām, bet no jauna skatu punkta. Tas labi. Tā pa kripatai vien noēdīsim to visu.

Pirmais gribu atzīmēt, ka nekavēju. Un es kavēju nevis tāpēc, ka man nepatīk iet uz terapijām, bet tāpēc, ka kavēšana (un atlikšana) ir mani defaultie darbības mehānismi gribot, negribot. Un ja nepiespiežoties sanāk būt tiešām laikā, tas ir uzslavas vērts moments (manai zemapziņai un man, jo acīmredzot kaut kas iet uz labo pusi un esmu izdarījusi kaut ko pareizi, man šķiet šoreiz tas bija krav maga treniņš, būs laikam jāsāk uz turieni iet).

Runājām par prokrastināciju un to, ka ļoti baidos (grūti teikt to skaļi, bet mācos atzīt, ka baidos) iet nokārtot iepriekšējā augstskolā to, lai uzrādās akadēmiskajā izziņā tie divi nokārtotie kursi, kuri tur nav. Man bail, ka es nonākšu situācijā, kur būšu bezpalīdzīga, nezināšu kā rīkoties un situācija nebūs atrisināma. Un rakstot šeit es biju pamanījusi, tāpēc varēju terapeitam konkrēti nodefinēt, ka es izvairos no situācijām, kur varētu justies kā upuris.

Bet kā tad es jūtos, kad es esmu upuris? (Nekad nebiju par to domājusi!) Un kas man stāv pretīm, kāds cilvēks? Tas nav cilvēks, tas ir briesmonis ar astoņkājveidīgiem locekļiem, brūnā pretīgā krāsā. Un es jūtos pretīgi, tā ka uz vēmienu velk. Nevarēju nedomāt, ka viens no cilvēka tēliem, kas ir šajā briesmonī, ir Leons, bet noteikti ne vienīgai, varbūt gan svarīgākais. Ko iesākt ar šo tēlu? Instinktīvā rīcība būtu viņu sacirst gabalos, bet es saprotu, ka tas nav labākais risinājuma veids. Un es nezinu, ko darīt, tas darbs nākamajām reizēm. Šobrīd - nogaidīt, skatīties. (Jau pēc sesijas es novilku robežu un pateicu, lai nenāk klāt, tas ļoti deva atelpas sajūtu, bet pretīgumu nemazina.) Kaut kā jātiek galā ar savu neapzināto naidu pret šo tēlu.

Atgriezāmies pie tā, ka nav pamata drošības sajūtas. Kā lai es jūtos droši, ja dzīvē man kaut kur blakus ir šis briesmonis? Un vai es esmu viena pret šo briesmoni? Jā! Viena! Izsaucos pat - ko var no manis gribēt! Jo es biju viena, kad man patēvs darīja pāri, tad es biju emocionāli viena pamatskolā, jo oma bija vēsa, onkulis iemācīja apspiest emocijas, tēvs manā dzīvē neskaitās, pat kad atkal atsāku dzīvot kopā ar mammu, reālu emocionālu atbalstu uz savām problēmām es nesaņēmu (un jau tajā laikā es biju norobežojusies, ka vienu reizi apjautāties vai neiet pie skolas psihologa, neskaitās baigais atbalsts, un nē, pie tās kazas es neiešu), draugu man pamatskolā nebija, pēc vidusskolas arī bija nereti brīži, kad draugu man nebija, attiecības līdz 28 gadu vecumam man praktiski arī nebija. Protams, es savā prātā esmu viena pret to briesmoni! Es lielāko daļu savas dzīves esmu bijusi viena. Tagad tas ir mainījies pamazām ārējā dzīvē, bet iekšā tas tik ātri vēl nemainās.

12.8.19 14:33

Boomers: I heard she went to *looks around nervously* *whispers* ᵀʰᵉʳᵃᵖʸ

Millennials/Gen Z: LMAOOOO YALL GUESS WHAT MY THERAPIST TOLD ME TODAY

---------------
Joks, ta joks, bet tā ir. XD Pēdējā laika mīļākais twīts. :D

Bija vasaras lietu dēļ pārtraukums ar terapeitu. Atsākām uz produktīvas nots un par tēmu. Man vispār iet ļoti labi. Nu tā, ka tiešām. Mana dzīve ir mazs sapņu piepildījums. Bet tikai tad, ja skatās uz perifēriju, jo centrā, kur esmu es un es, joprojām ir nenormāla prokrastinēšana, braukšana ar nospiestām bremzēm, izvairīšanās. Es nedaru savas lietas. Es nebīdu savu dzīvi sev vēlamā virzienā. Es prokrastinēju uz saviem lielajiem dzīves mērķiem, nemaz nerunājot par mazajiem sevis piepildījuma niansītēm vai sakārtotu istabu. Ir jau pieminētā pretestība. Tas viens. Otrs, aizrunājāmies par to, kas tad man traucē, kāda ir sajūta. Sajūta ir pilnīgi konkrēti tāda, ka, ja es ar pašiniciatīvu darīšu, tad man nodarīs sāpīgi. Un tas ir tieši tad, kad esmu es viena pati, kad ir citi cilvēki, tad tas nav tā. Un no vienas puses absurdi, kas tad mani spīdzinās, ja esmu tikai es. Un tad ir tāda sajūta, ka ir kāds rēgs, kas ir tuvumā. Un es atteicos to mēģināt zīmēt. No vienas puses es neredzu jēgu to darīt. No otras puses - bail, tā konkrēti bail. Bail paskatīties acīs tam visam. Kad es to sapratu, es tik un tā attiecos, jo man nebija sajūtas, ka to varēs pacelt (un nolikt!! pacelt ta es visu varu!) šīs pusstundas laikā. Nav tā, ka es neuzticos terapeitam, bet ar viņa metodēm es neredzu to atrisināmu. Pateicu, ka iešu uz Helingera izkārtojumiem ar šo tēmu. Par to arī parunājām.

Es par došanos uz Heligeru domāju jau kādus divus, trīs mēnešus. (Vispār es gribu atrast citu grupu.) Bet tad nu vairs nevarēja atlikt. Devos vēlreiz pie tā paša Gļeba. Tās bija mocības pārlaist viņa runāšanu un divus pirmos izkārtojumus citiem cilvēkiem (ja es nepiedalos, man ir drausmīgi garlaicīgi), biju gandrīz gatava doties mājās neko nedabūjusi.

Un šeit es pamatīgi iesprūdu savā rakstīšanā. Varbūt vispirms jādod konteksts pirms rakstu tālāk. Varbūt man pašai vajag vēlreiz izstāstīt kontekstu, lai to visu es varētu nolikt nost. Es jau vairāk kā desmit gadus strādāju, lai sevi uzlabotu/salabotu. Pirms kādiem septiņiem sāku to darīt ar psihoterapeitu. (Piezīme - ļoti iesaku, progress ir daudz ātrāks, man liekas cilvēki, kas emocionāli var sakārtot ātri un efektīvi sevi vieni paši, ir milzīgs retums. Ja nu kāds šo teksta blāķi lasa.) Terapeits gan neregulāri man bija. Kaut kad pieslēdzās arī Helingera metode, vispirms brīvā formā ar ezotēriķiem, pēc tam jau pie Gļeba. Varbūt šobrīd man pašai vajag sevi pārliecināt, ka esmu strādājusi dahuja. Nebija jau tā, ka no labas dzīves arī sāku mēģināt kļūt labāka, laimīgāka un ar spēju sakomunicēt ar cilvēkiem. Es sākumā pilnīgi noteikti nezināju kāpēc man nav labi. Jo nekas Tāds manā dzīvē nebija noticis. Strādājot ar sevi atradu daudz sāpīgu momentu, bet viens atkārtojās ļoti un daudz. Viens konkrēts cilvēks, viens konkrēts vecuma posms, turklāt pārāk ļoti bērnībā, neatceros es NEKO. Un pat ja atcerētos, atmiņas, it īpaši tik senas, ir neuzticamas. Bet... es nevaru noliegt, ka kaut kas notika, jo tas ir peldējis augšā tik daudzas reizes. (Un te seko stundu ilga minstināšanās un saruna ar draugu, lai atzītu, ka:) Mans patēvs man darīja pāri. Pirmskolas vecums. Nezinu, kāpēc man ir to tik grūti atzīt. It kā tas iegūtu lielāku spēku. Tas dara to reālāku. Un jā, es ne sūda neatceros ar savām atmiņām. Tas ir izdzēsts. Sekas gan ne. Tas ir tik bieži uzpeldējis dažāda veida terapijās, ka paliek vien variants "if it walks like a duck..." . Un man nav pamata to apšaubīt, kaut es joprojām apšaubu. Man laikam vajadzētu kārtīgi pieņemt, ka tas ir noticis, lai varētu atlaist.

Helingera izkārtojumu vispirms sāka ar diagnostiku, lai noskaidrotu, kur ķerties klāt. Man jau bija emocijas sakāpušas, pastāstīju vēl par psihoterapijā atklātajām lietām. Kad es esmu tajās emocijās, kad nevaru padarīt, baidos, tad man ir sajūta, ka man ir pieci gadi. Pakāpāmies laikā atpakaļ, trīs ar pus gados jau kaut kas bija mazliet, divos gados gan es jutos kā... nu tā, ka es varu iet un darīt! Mani nekas netur! Es gribu paveikt lietas un man ir spēks un jauda to darīt. Pieci gadi - nelaimes čupiņa. Tad nu pēc laika līnijas bija skaidrs, ka mans rēgs atkal ir patēvs. Mani nofascinēja, cik precīzi laiki tika noteikti. Jo loģiski padomājot, kaut kā tā arī sanāca - māsa piedzima, kad man bija 4,5 gadi. Izlika izkārtojumu ar mani iekšā izkārtojumā un patēvu pretī. Nevarēju pieņemt, daudz naida, daudz. Izlika naidu kā atsevišķu tēlu. Es ilgi biju sargājusies aiz naida (neapzināta naida pat!) no patēva tēla. To arī vajdzēja palaist vaļā. Grūti, bet pamazām procesu novedām līdz galam. Apklāju mirušos (viņš jau ir miris) un pagriezu tam visam muguru. Vēl vajag laiku, lai izmaiņas ieintegrētos, bet daudz bija ar šo strādāts, daudz, bet līdz šim palaists vaļā nebija.

Tfū... un es esmu šo pierakstījusi. Un kāpēc tas bija tik grūti? Kāpēc es esmu emocionāli nogurusi tagad? (Bet tā labi nogurusi.)

15.7.19 13:01

Es gan tā arī kaut kā gribēju, bet man terapeits ir tādā tēvišķā/autoratīvā lomā. Mēs joprojām uzrunājam viens otru ar jūs. Man liekas vienīgais tāds cilvēks manā dzīvē pašlaik. Bet nu lūk, es nezinu, vai ar viņu varēs pārrunāt tēmas, kur konteksts ir sekss. Piemēram tagad man pa spraugām lien ārā visi tarakāni ar nepārliecinātību un nepārliecinātību par savu performanci (cilvēki gan saka, ka viss esot lieliski, bet ticēt man grūti, nu varbūt par bj, kur es jau to pietiekami bieži esmu dzirdējusi, bet tad atkal man liekas, ka es pēdējā laikā nedodu visus 100%, lai būtu tik labi kā sākumā.... un izmēģināt jaunas lietas, kuras es nemāku?? argh!). Protams, tas ir arī par pārējo ikdienas dzīvi, bet šobrīd tas ir seksuālais konteksts.

Toties par attiecībām gan mazliet parunājām. Bija izlīdis viens negludums tieši pirms iešanas pie viņa un man sanāca maza drāmiņa. Terapeits gan ieņēma atbalstošo pozīciju un norādīja, ka mana reakcija bija visai adekvāta. Es gan domāju, ka mazliet emocionāli saasināta, bet jā, viņam taisnība - adekvāta. Esmu ļoti smalki jūtīga. (Es to nesaku lai plātītos, tā ir viena no iezīmēm sevī, kuru sevī man ir grūti pieņemt un gribētu vienkāršāk. No otras puses - nenovērtējami nākotnes profesijā.) Es redzu ļoti daudzās niansēs, ka es esmu augusi savā attīstībā, bet viņam nav šādas izaugsmes aiz muguras. Tik daudz uzbraucienu sev pašam! Daudz joku, kas ir mazliet pasīvagresīvi. Daudz pretrunīgas komunikācijas. Es tiešām jūtos izaugusi no tā līmeņa, tik daudz izravējusi no sevis ārā. Man nepatīk, ka es arī sāku pielāgoties un ieviest tādus jokus savā komunikācijā ar viņu. Viņš ir pretrunīgs cilvēks. Viņš ir labs un jauks, tiešām. Man tikai ir regulāri "jāizpako" tas, ko viņš saka un jāatceras, ka viņš mani mīl un grib labu (un tam es tiešām ticu un tas ir redzams viņa darbos). Viņš pats ir teicis no kurienes viņam ir ieviesies tāds komunicēšanas stils, nav tā, ka man ir tiesības prasīt, lai cilvēks tagad un tulīt atmet visus savus koupošanas mehānismus.

Turklāt viņš neatbilst maniem "standartiem"/vēlmēm. Tas man spridzina smadzeni. Jo otrs čalis man ir ~tāds, kas atbilstu, bet tur atkal nav tādu jūtu. Bet tur es domāju cik ļoti tas ir tikai manas iedomas, ka man vajag un cik reāli ir tas, kas tiešām ir nepieciešams. Izrunājām, ka vispār visas prasības, kas tiešām būtu svarīgas (es tos dēvēju par dīlbreikeriem) ir. Nekā tāda, kas tiešām būtu svarīgi, bet nebūtu. Nu tur labs, laipns, spēj sevi finansiāli nodrošināt, nesmird pēc pelnutrauka, tur savus tarakānus zem kontroles, gudrs, liberāli tendēts, gultā labi... Tās ir tādas pamatprasības, kas pat bieži piemirstas, tik pašsaprotamas.

Vispār tas, ko nepārrunājām, bet ko es pie sevis pēdējā laikā domāju - kāpēc? Kāpēc šīs attiecības? Ko tas viss nozīmē? Ir pagājuši divarpus mēneši, iemīlēšanās sajūta nav pārgājusi. Varētu teikt pat gluži otrādi. Laikam jau es uzskatu, ka ir jāmācās no tā, ko pasaule piedāvā un šis piedāvājums ir kaut kas ekstraordinārs. Ar prātu šis saprotami nav.

10.7.19 20:03

Pagājušajā nedēļā te nepierakstīju un jau visu aizmirsu. Nu tā, ka tiešām aizmirsu, atceros tikai, ka bija vērtīgi. Labi, ka mazliet ar draugu par tēmu parunājām čatā. Tagad sameklēju un varu atcerēties.

Sāku šaubīties, ka spēs man šis terapeits palīdzēt, bet atkal parunājām par pamattēmu - trauksmi un augstskolu. Atkal nodefinēju to pašu, ko ar iepriekšējo terapeiti pirms diviem gadiem. Tas kā man trūkst ir drošības sajūta. Tā ir nepiepildītā pamatvajadzība. (Viņa gan nesaprata, ex-puisis arī ne. Šis gan uzreiz uzķēra.) Un tāda drošības sajūta, ka viss būs ok, pat tad, kad nebūs, un es (aktīvi) tikšu galā. Nekāda sakara ar drosmi. Nekāda sakara reaģēšanai uz lietām. Tā ir drošība pati par sevi nevis kad saņemas un tiek galā ar lietām. Mana trauksme jau ir par lietām, kad man kaut kas pašai ir jādara, tāda sava veida atbildības uzņemšanās, lietu nokārtošana, izdarīšana un KAS TAD BŪS MANAI RĪCĪBA SEKAS. Man nav tās drošības sajūtas, ka būs ok. Ka sliktās lietas nebūs sliktas, bet es spēju ietekmēt situāciju un viss būs labi, jo kā minimums 90% no sliktajām lietām ir vienkārši tādas, ar kurām jādīlo un jādara sev situācija labāka.

31.5.19 11:52

Es varētu visu savu žurnālu pārsaukt par terapijas piezīmēm, jo tas ir vienīgais, ko šeit vairs rakstu. Bet pilnīgi nejūtu nekādu aicinājumu rakstīt par ko citu. Varbūt kādā brīdī. Kaut gan privātā dzīve arī šeit spraucās cauri. Piemēram:

Šis mēnesis ir interesants - es sen neesmu bijusi iemīlējusies. Gadi. (Pirmā un pēdējā reize nebeidzās labi, pēc tam gan ir bijis mīlēts, bet ne šīs izteiktās iemīlēšanās sajūtas.) Turklāt man ir pat divas attiecības nevis vienas + draugi arī jāsatiek. Un darbs, to arī neviens nav atcēlis. Tā visa rezultātā es esmu tādā hajā visu laiku, katru vakaru neesmu mājās un pirms divām nedēļām gāju jau pie terapeita krietni izmisusi, jo tas TĀ nogurdināja. No vienas puses ļoti patīk. Bet no otras puses liekas, ka tulīt lūzīšu un kad nolūztu, tad neproduktīvi atrubos no realitātes uz vismaz diennakti pat neko jēdzīgu nedarot, bet prokrastinējot dzīvi un tādā stulbā trulumā. Pat kaifīgi atpūsties nesanāk.

Protams, sākumā terapeits par to, ka es visu laiku skienu un vajag atpūsties, bet tur gluži nav tā problēma - man nesanāk atpūsties, kad es to daru. Nav tās viļveidīgās pārejas no atslābuma uz aktivitāti. Ir kritieni. (Te iespraužam manu kārtējo sajūsmu, cik viņš kruts un gudrs.) Un tad nonācām pie risinājuma, kas mani no uz sabrukšanas robežas un aiz pārguruma raudošu savāca (savācos) līdz tīri normālam stāvoklim, kur es jutos gana atpūtusies un stabili, varbūt mazliet vairāk miega tik vajadzētu. (Miega trūkums ir konstanta problēma pēdējā laikā. :D ) Atbilde - iezemēšanās, kontakts ar savu ķermeni, atrašanās savā ķermenī.

Tas ir interesanti, ka šis uzpeld atkal un atkal. Man liekas tāpēc arī iepriekšējā terapeite bija tik efektīva (kamēr bija efektīva), jo bija tāds ķermeņa orientēts process. Ar šo terapeitu process nav ķermeņa orientēts, bet saikne un būšana savā ķermenī ir viena no galvenajām lietām, ko mācos. Varbūt pati galvenā.

30.5.19 12:47 - Vai es varu pieņemt sevi?

Man jāatzīst, ka brīžos, kad es atkal esmu nolohojusies, neesmu bijusi spējīga iziet no mājas, atkal kaut ko esmu atlikusi, es ļoti sevi nespēju pieņemt. Nav tā, ka es ienīstu sevi, galīgi nē. Sajūta ir, ka ja es pieņemšu sevi kāda es esmu ar šiem defektiem, es samierināšos. Kaut es zinu, tā nav. Man ir pieredze, ka pieņemot sevī kaut ko, tieši tad sāk lietas mainīties. Un man nav pieredzes ar to, ka es trauksmes dēļ ktkt neizdaru un sevi pieņemu, tas vien ir iemesls izmēģināt, jo acīmredzami šī brīža situācija nedarbojas man par labu.

Lūk. Tagad sēžu, prokrastinēju un mēģinu pieņemt domu, ka man tā būs vienmēr. Man būs jādzer zāles, lai spētu iziet no mājas. Lielāki uzdevumi tiks veikti ar mokām. Lietas pašai sev vienatnē, ko darīt, tiks darītas tikai periodiski un tad arī ar vainas apziņu. Bet iespējams vairs nebūs "varēju/vajadzēja labāk". Jo labāk nav iespējams. Es gribu, bet es nespēju labāk. Un varbūt beidzot ir laiks to pieņemt.

Man joprojām ir fantastisks psihoterapeits. Žēl, ka viņu pierakstu tik maz. Esmu samīlejusies un reti pavadu brīvo laiku viena/reti esmu savās mājās. Netiek pierakstīts. Šonedēļ vēl bez tā, ka vajadzētu pamēģināt pieņemt sevi, tiku līdz kaut kādam abstraktam problēmas būtības raksturojumam. Man ir sajūta, ka man ir ļoti daudz enerģijas iekšās. Jauda. Bet es esmu visu mūžu to slāpējusi un apspiedusi. Kāpēc? Jo ir sajūta, ka es ar šo jaudu nodarīšu pāri. Sev, citiem. Vai arī vēl dziļāk rokoties - pasaule man nodarīs pāri, ja ļaušu šai enerģijai izpausties. Man tiks atņemtas bērnībā vajadzīgās pamatlietas - mīlestība, pieņemšana, atbalsts un rūpes. Es skaidri atceros, ka viena no divām reizēm, kad dabūju pērienu, bija par to, ka es atļāvis izpaust savu enerģiju - es sadusmojos un to izrādīju. Es baidos no rīta pamostoties būt enerģijas pilna un attiecīgi arī tā izpausties - celties, iet un darīt lietas, dzīvot savu dzīvi ar to enerģiju, kas ir manī iekšā.

25.4.19 14:04

Un tomēr... to domu, ka neesmu vērtīga un man nesanāks, prasās iztirzāt. Nezinu, kur šis ieraksts aizvedīs, bet šo domu gribu izvilkt saulītē. Lai cik sākotnēji neglīta un nožēlojama šī doma liktos. Bet šī mazvērtības sajūta jau nav neglīta un nožēlojama. Tīri cilvēciska un tik bieži sastopama. Šī doma prasa vairāk iejūtības un kindness nevis šeimingu un nicināšanu. Es tagad nezinu, ko darīt ar savu mazvērtības sajūtu, bet apziņas nostūros to slēpt vairs... nav jēgas/nav iespējams/nav pareizi. Mazliet mīlestības pret sevi, kaut joprojām esmu... tik banāli defektīva. Un arī šī doma nav labestīga. Es gribu būt labāka nekā esmu, bet esmu tikai cilvēks ar saviem kompleksiem. Iekšēja cīņa - pieņemt savu mazvērtības sajūtu un nejusties pret sevi agresīvi/defektīvi.

Un tomēr... esmu tik daudz darījusi un izdarījusi par spīti (ignorējot) šo domu, ka man nesanāks, ka neesmu vērtīga. Grūti un lēnām, bet uz priekšu es esmu tikusi. Paskat, pat tiesības noliku. Tas nekas, ka viss progress tiek ielaists ar to, ka nebraukāju, tik un tā lepojos, ka izdarīju. Un redz, man sanāk. Protams, zāles ir palīgs, kaut vai tiesības kārtojot, to ļoti varēja just. Bez zālēm "man nesanāk" dzina virsū paniku tā, ka Krastenē malā jāstājas. Ar zālēm bija tāda mierīga apņemšanās, kaut man nesanāk un nesanāks, tāda mazliet spītīga apņemšanās un vismaz galvā, ja ne sirdī, saprotama doma, ka iemācīties var. Pat es.

Es joprojām esmu kā bērns, kuram vajag pateikt, ka jā, labi, malacis, sanāk. Sāku iet pie privātā fitnesa trenera. Viņš tā saka. Un redz... lai cik domāju, ka nesanāk, visu laiku ko mācos. Fotokursi tikko kā pabeigti jau mēģināšu iemīlēt sportošanu. Cik daudz man vēl jāiemācās, lai es saprastu, ka esmu vērtīga un man (ar laiku un mācīšanos) sanāks? Un daudz sanāk.

25.4.19 13:32

Šonedēļ pie psiha neaizgāju, atteicu pusstundu pirms sesijas. Pagājušo reizi parunājām par šo, par to un viņš atkal aizgāja uz psihoterapijas būtības tematu, kas ir uzmanība, apzināšanās vai kaut kā tā un lika man atkal darīt to mājas uzdevumu, kuru vienreiz jau pildīju, bet viņš tad pateica, ka tas materiāls nav izmantojams. Un laikam tas ieēdās dziļāk kā vajadzēja. Un man vispār rakstīšana vairāk darbojas kā analīzes rīks nevis novērojuma. Un, un, un...

Toties es padomāju un uzmanību pievērsu. Bez rakstīšanas. Un dažas atziņas ir nākušas. Nav glītas. Viens ir tas, ka izrādās es joprojām neredzu jēgu savai dzīvei, eksistencei, labsajūtai, ja esmu tikai es, bez neviena cita. Kāda jēga gatavot ēst un sevi pabarot? Un nav jau tā, ka es nebūtu atradusi jēgu/virzienu savai dzīvei. Bet tas ir kaut kas liels un gaisīgs, ikdienas dzīvei par smagu.

Otra doma ir, ka man nesanāks, es tāpat neesmu vērtīga (un attiecīgi nav jēgas). Tas ir tad, kad jādara lietas pašai, bet kas ir saistībā ar citiem. Kas to būtu domājis, ka pēc tik daudziem gadiem un milzīga pašapziņas kāpuma, joprojām šie paši tarakāni manī slēpjas.

Vispār es esmu tikko, tikko sākusi satikties ar kādu ārkārtīgi burvīgu cilvēku. Un es pirmo reizi jūtos tik defektīva, ar tik "ne gluži to laimīgo" bērnību, bez bariņa draugu, tik negatīva savā domāšanā. Vienkārši uz viņa fona tas kontrasts sāp. Es ceru, ka vienkārši vēl neredzu tos tarakānus, bet jau cik redzu, tas ir viens no "tīrākajiem" sastaptajiem cilvēkiem.

15.4.19 12:57

Trešdien man pilnīgi iznesa smadzeni. Bet hei, tas ir arī tas, kā es attīstos - ar smadzenēm un tad uz leju.
Bet man vajadzēja pateikt, ka darīt, tas var būt savienojams ar drošības sajūtu. Un pat vairāk - nav iespējams iedomāties kā darīšana varētu būt nedroša, ka tur varētu būt kāds apdraudējums pats par sevi. To ir svarīgi dzirdēt, tad vismaz prāta līmenī to var pieņemt, lai gan emocionālā līmenī joprojām darīt==nedrošība. Prāts nebija pārliecināts, jo iespēja, ka jāsamierinās ar mūžīgu apdraudējuma sajūtu, kad darbība ir nepieciešama.

Atdalīšanās no Dao(?!)/tukšuma, kas ir tāds kā pasīvais, saplūšana, kad tas notiek, tad rodas enerģija, notiek sevis apzināšanās, bet ja šo enerģiju neizmanto, rodas trauksme. Būtībā nav pieredzes kā mērķtiecīgi un mierīgi izmantot šo enerģiju. Un tāpēc es saplūstu ar tukšumu un pazaudējos.

Terapeits māca man un stāsta nedomāt. Ar prātu jau piekrītu, bet bailīgi tik un tā. Tas ir tās, kā es sevi jūtu - domāju, tātad esmu. Un nav jau jāpārstāj domāt vispār, bet tikai kad vajag. Un kad vajag darīt, tad domāt nevajag, tas apstādina darbību.

Vēl man atklāja baigi svarīgo fīču - man tomēr ir ok dzīvot bardakā, tas, ka man ir stragls visu laiku to sakārtot, tas ir tāds... neīsts, jo dziļi sirsniņā, es esmu mierā ar bardaku apkārt.

Vispār izklausās baigi ezotēriski, bet sen nav bijis tik piezemētu, bet vērtīgu un filosofisku, domas sakārtojošu pieredžu.

Aizvakar atgādināta, ka ar zemapziņu var taču aprunāties, to arī izdarīju. Man neirodermatīts atkal sākt nākt virsū. Un lai nu ko, bet pat to es pavisam godīgi esmu sapratusi, pie ārsta iet ir veltīgi, jāsavāc nervi. Tad nu parunājos un tagad, kas man jādara ir jādara maigi. (Arī mana zemapziņa grib iznest manu smadzeni.) Bet to es nojaušu kas un kā - man darīšana ir vienmēr tāda mazliet kā agresivitātes izpausme, tāda kā galējas nepieciešamības izpausme, tāda kā "jo vajag" izpausme. Tā no iekšām bet ar maigumu darīt... vot nemāku. Nav pieredzējuma. Pat maiguma mirkļi gultā man ir tādi... viens no augstāk minētajiem vai hipnotiskas fascinācijas izpausme ne maiguma.

27.3.19 17:20

Lielajā cilvēku pūlī es esmu diezgan alternatīva un īpaša un kāda ne. Bet ņemot mazāku un konkrētāku cilvēku kopumu, esmu stereotips. Zaļu matu liberāli noskaņota veģetāriete, kurā braukā ar riteni. Un tie zaļie mati, tie man nav uzmanības pievēršanai, priecātos, ja tam uzmanību tik ļoti nepievērstu. Pat ne tik ļoti savas unikalitātes uzsvēršana, kā teicu, attiecīgā cilvēku kopumā esmu stereotips. Drīzāk pašizpausme.

Bet vispār, man pajautāja par aktuālo. Laikam juta, ka neapzināti cenšos no kaut kā izvairīties. Un aktuālais ir tas, ka baidos. Spriedze visās ekstremitātēs līdz pirkstu galiņiem. Baidos, ka man nesanāks, nezināšu ko darīt, ka pret mani būs tikpat augstas un varbūt neizpildāmus prasības kā man ir pret cilvēkiem šajā lomā. Un tie ir saprotami uztraukumu šajā situācijā. Bet par pagātnes uzslāņojumu liecina šo emociju intensitāte. Par daudz. Un ierakāmies tajā mazliet. (Joprojām apbrīnojami, cik daudz vienā stundā var paspēt ar šo cilvēku.) Nomierināja mazliet, vēl aktīvu atbalstu dabūju. Labi atgādināja, ka ķermenis arī ir gudrs, zinās kā rīkoties, kas man savukārt radīja idejas, kas labi strādātu un ko izmantot. Būs labi. Vispār tā jau tikai spēle.

22.3.19 22:18

Es visu trešdienu jutos dīvaini. Nu tāds iekšējs wtf un pat nesaproti par ko. Īpaši skaidri bija jūtams pie neliela alkohola daudzuma. Visu nedēļu tā arī nezināju, kā noformulēt sakarīgāko trešdienas daļu - sarunu ar psihoterapeitu.

14.3.19 19:55

Vakar runājām par daudzām lietām. Pastāstīju par savu vēlmi mācīties psiholoģiju un tālāk iet uz psihoterapeitiem, viņš pateica, ka es būšu labs terapeits. Es atbildēju ar īsu paldies, bet īstenībā tas ir daudz. Kurš gan vēl spēj labāk pateikt, ka man ir visas iespējas kļūt par lielisku terapeitu, ja ne vien manis pašas terapeits, kurš zin manus tarakānus no A līdz Z. Protams, vēl daudz darba darāms, par to ilūzijās nedzīvojam. Kaut vai tā augstākā izglītība jāiegūst. Bet man pašai liekas, ka man ir visas iespējas, es tik daudz esmu ar sevi strādājusi, es varu un gribu vēl vairāk, lai spētu palīdzēt citiem strādāt ar sevi.

Parunājām par attiecībām, to uzsākšanu. Es esmu aktīvā meklēšanas posmā. (Turu par sevi īkšķus.) Viņš teica, ka ir nepieciešams kāds blakus. Mana atbilde - es neesmu pat tik ļoti pārliecināta, ka ir nepieciešams, bet es gribu, un ar to jau pietiek. (Kāda es gudra un dikti augusi!)

Parunājām par manām psihajām bailēm iet runāties ar augstskolu. Un tur viņam pilnīga taisnība - ar savu stresaino un bailīgo domāšanu es sev radu traumu pirms vēl jebkas ir noticis. Smadzenes ir ļoti labi ir iedzīvojušās virtuālajā realitātē, mūsu domās, iedomās, sapņos. Smadzene burtiski neatšķir fantāziju no reālas atmiņas. Un tas ir neirofizioloģiski pierādīts. Ir ļoti liela iespējamība, ka es tikšu traumēta - mani rupji pasūtīs, es nebūšu aizgājusi kur vajag, nebūs vajadzīgo cilvēku un jāizstaigā labirints ar simtu vienu kabinetu. Bet nav par to jādomā. Labāk ir traumēties vienreiz un pa īstam nevis tūkstoš reizes savās fantāzijās.

Vispār man viņš ir labs. Ar viņu var daudz paspēt vienā stundā un tā viena stunda nav par maz. (Reizēm pat par daudz.) Cik labi, ka man viņu ieteica, ka es aizgāju no iepriekšējās terapeites. Un arī tikko sapratu - nav sajūtas, ka ir par maz vienu reizi nedēļā.

5.3.19 21:36

Pēc ilgiem laikiem bija atkal tā, ka uzreiz pēc terapijas vajag iedzert. Ne ūdens, ne limonādes nelīdz (Laphroaig līdzēja lieliski). Trāpīja tā, ka sāp. Par bērnības traumu tas esot. Es domāju, ka visticamāk par to, kur patēvs, no kura neko neatceros, it tikai daudz, daudz psihoterapijas un mazliet atstāsti, kas par to liecina. Nē, nu, pēc tam pasīvagresīvā vide, kad sāku skolas gaitas arī nelīdzēja. Un es tad jūtos tāda maziņa, kurai ir nodarīts pāri, taisnīgi tas nav, bet kur likties arī nezinu. Apnicis, ka nevaru no tā vienkāršāk tikt vaļā.

5.3.19 14:38 - Terapijas piezīmes

Man šo jau vajadzēja sarakstīt pirms nedēļas. Bet, kā jau šodien teicu - pārmērīgs slinkums tāds depresijas paveids vien ir. Ceru šodien kaut ko izrunāt par šo pretestību darīt, tūlītēju slinkuma sajūtu, kas liek laiku nekvalitatīvi izniekot. Būtu vismaz darījusi kaut ko, kas tiešām sagādā prieku un baudu.

Viena no lielākajām atziņām pagājušo nedēļ bija, ka mans Es ir ļoti mentāls, prātā. Un izrādās es savas robežas aizstāvēt māku un vispār daru to visai agresīvi. Kaut gan terapeits teica, ka es biju ļoti maiga, ņemot vērā, cik es biju dusmīga. Nu jā, man patiesums/patiesība ir ļoti svarīgas vērtības, un tas ir tas arī ko aizstāvēju, kad man likās, ka man mēģina iesmērēt kaut ko par mani, kas neatbilst patiesībai. Un tur kur ir runa par tik absolūtām vērtībām, tur nevar iztikt bez niansēm. Ieelpot un pateikt kritiku saprātīgi, patiesi un atbilstoši situācijai.

Bet vispār šī atziņa par Es, robežām un patiesumu ir trīskārši nozīmīga. Laikam es pirmo reizi sajūtu, kur ir mans Es, ka tas kaut kur manī ir kaut kas noteikts. Izrādās vismaz kaut kādā plānā es māku aizstāvēt savas robežas saprātīgi. Tagad vēl to pārnest uz emocionālo un fizisko plānu. Un trešais - bļāviens, man tā patiesība/patiesums IR sasodīti svarīga vērtība, vēl ar bērnību sasaistījās, kur tas iztrūka, tas ir kaut kas mana Es pamatā,kas atkal atgriežas pa riņķi atpakaļ, ka wow, man ir savs Es!

Vispār runājām par sapņiem. Interesanti likās, ka abos zīmīgajos sapņos, par kuriem runājām, bija māsa. Kaut kas, kaut kas, bet tur kaut kas slēpjas. Varētu uzlabot attiecības ar viņu. Vienīgi cerams vairs neizspļaušu, ka gribu sūtīt viņu pašu pie terapeita. Man gribas, lai viņa ir laimīga. Bet laimīgi cilvēki neizturas tik ļoti pasīvagresīvi pret savu mīļoto cilvēku, vīrs man gribas domāt viņai tāds ir.
Powered by Sviesta Ciba