Te ir kaut kas teikts

Jaunākais

31.5.19 11:52

Es varētu visu savu žurnālu pārsaukt par terapijas piezīmēm, jo tas ir vienīgais, ko šeit vairs rakstu. Bet pilnīgi nejūtu nekādu aicinājumu rakstīt par ko citu. Varbūt kādā brīdī. Kaut gan privātā dzīve arī šeit spraucās cauri. Piemēram:

Šis mēnesis ir interesants - es sen neesmu bijusi iemīlējusies. Gadi. (Pirmā un pēdējā reize nebeidzās labi, pēc tam gan ir bijis mīlēts, bet ne šīs izteiktās iemīlēšanās sajūtas.) Turklāt man ir pat divas attiecības nevis vienas + draugi arī jāsatiek. Un darbs, to arī neviens nav atcēlis. Tā visa rezultātā es esmu tādā hajā visu laiku, katru vakaru neesmu mājās un pirms divām nedēļām gāju jau pie terapeita krietni izmisusi, jo tas TĀ nogurdināja. No vienas puses ļoti patīk. Bet no otras puses liekas, ka tulīt lūzīšu un kad nolūztu, tad neproduktīvi atrubos no realitātes uz vismaz diennakti pat neko jēdzīgu nedarot, bet prokrastinējot dzīvi un tādā stulbā trulumā. Pat kaifīgi atpūsties nesanāk.

Protams, sākumā terapeits par to, ka es visu laiku skienu un vajag atpūsties, bet tur gluži nav tā problēma - man nesanāk atpūsties, kad es to daru. Nav tās viļveidīgās pārejas no atslābuma uz aktivitāti. Ir kritieni. (Te iespraužam manu kārtējo sajūsmu, cik viņš kruts un gudrs.) Un tad nonācām pie risinājuma, kas mani no uz sabrukšanas robežas un aiz pārguruma raudošu savāca (savācos) līdz tīri normālam stāvoklim, kur es jutos gana atpūtusies un stabili, varbūt mazliet vairāk miega tik vajadzētu. (Miega trūkums ir konstanta problēma pēdējā laikā. :D ) Atbilde - iezemēšanās, kontakts ar savu ķermeni, atrašanās savā ķermenī.

Tas ir interesanti, ka šis uzpeld atkal un atkal. Man liekas tāpēc arī iepriekšējā terapeite bija tik efektīva (kamēr bija efektīva), jo bija tāds ķermeņa orientēts process. Ar šo terapeitu process nav ķermeņa orientēts, bet saikne un būšana savā ķermenī ir viena no galvenajām lietām, ko mācos. Varbūt pati galvenā.

30.5.19 12:47 - Vai es varu pieņemt sevi?

Man jāatzīst, ka brīžos, kad es atkal esmu nolohojusies, neesmu bijusi spējīga iziet no mājas, atkal kaut ko esmu atlikusi, es ļoti sevi nespēju pieņemt. Nav tā, ka es ienīstu sevi, galīgi nē. Sajūta ir, ka ja es pieņemšu sevi kāda es esmu ar šiem defektiem, es samierināšos. Kaut es zinu, tā nav. Man ir pieredze, ka pieņemot sevī kaut ko, tieši tad sāk lietas mainīties. Un man nav pieredzes ar to, ka es trauksmes dēļ ktkt neizdaru un sevi pieņemu, tas vien ir iemesls izmēģināt, jo acīmredzami šī brīža situācija nedarbojas man par labu.

Lūk. Tagad sēžu, prokrastinēju un mēģinu pieņemt domu, ka man tā būs vienmēr. Man būs jādzer zāles, lai spētu iziet no mājas. Lielāki uzdevumi tiks veikti ar mokām. Lietas pašai sev vienatnē, ko darīt, tiks darītas tikai periodiski un tad arī ar vainas apziņu. Bet iespējams vairs nebūs "varēju/vajadzēja labāk". Jo labāk nav iespējams. Es gribu, bet es nespēju labāk. Un varbūt beidzot ir laiks to pieņemt.

Man joprojām ir fantastisks psihoterapeits. Žēl, ka viņu pierakstu tik maz. Esmu samīlejusies un reti pavadu brīvo laiku viena/reti esmu savās mājās. Netiek pierakstīts. Šonedēļ vēl bez tā, ka vajadzētu pamēģināt pieņemt sevi, tiku līdz kaut kādam abstraktam problēmas būtības raksturojumam. Man ir sajūta, ka man ir ļoti daudz enerģijas iekšās. Jauda. Bet es esmu visu mūžu to slāpējusi un apspiedusi. Kāpēc? Jo ir sajūta, ka es ar šo jaudu nodarīšu pāri. Sev, citiem. Vai arī vēl dziļāk rokoties - pasaule man nodarīs pāri, ja ļaušu šai enerģijai izpausties. Man tiks atņemtas bērnībā vajadzīgās pamatlietas - mīlestība, pieņemšana, atbalsts un rūpes. Es skaidri atceros, ka viena no divām reizēm, kad dabūju pērienu, bija par to, ka es atļāvis izpaust savu enerģiju - es sadusmojos un to izrādīju. Es baidos no rīta pamostoties būt enerģijas pilna un attiecīgi arī tā izpausties - celties, iet un darīt lietas, dzīvot savu dzīvi ar to enerģiju, kas ir manī iekšā.

25.4.19 14:04

Un tomēr... to domu, ka neesmu vērtīga un man nesanāks, prasās iztirzāt. Nezinu, kur šis ieraksts aizvedīs, bet šo domu gribu izvilkt saulītē. Lai cik sākotnēji neglīta un nožēlojama šī doma liktos. Bet šī mazvērtības sajūta jau nav neglīta un nožēlojama. Tīri cilvēciska un tik bieži sastopama. Šī doma prasa vairāk iejūtības un kindness nevis šeimingu un nicināšanu. Es tagad nezinu, ko darīt ar savu mazvērtības sajūtu, bet apziņas nostūros to slēpt vairs... nav jēgas/nav iespējams/nav pareizi. Mazliet mīlestības pret sevi, kaut joprojām esmu... tik banāli defektīva. Un arī šī doma nav labestīga. Es gribu būt labāka nekā esmu, bet esmu tikai cilvēks ar saviem kompleksiem. Iekšēja cīņa - pieņemt savu mazvērtības sajūtu un nejusties pret sevi agresīvi/defektīvi.

Un tomēr... esmu tik daudz darījusi un izdarījusi par spīti (ignorējot) šo domu, ka man nesanāks, ka neesmu vērtīga. Grūti un lēnām, bet uz priekšu es esmu tikusi. Paskat, pat tiesības noliku. Tas nekas, ka viss progress tiek ielaists ar to, ka nebraukāju, tik un tā lepojos, ka izdarīju. Un redz, man sanāk. Protams, zāles ir palīgs, kaut vai tiesības kārtojot, to ļoti varēja just. Bez zālēm "man nesanāk" dzina virsū paniku tā, ka Krastenē malā jāstājas. Ar zālēm bija tāda mierīga apņemšanās, kaut man nesanāk un nesanāks, tāda mazliet spītīga apņemšanās un vismaz galvā, ja ne sirdī, saprotama doma, ka iemācīties var. Pat es.

Es joprojām esmu kā bērns, kuram vajag pateikt, ka jā, labi, malacis, sanāk. Sāku iet pie privātā fitnesa trenera. Viņš tā saka. Un redz... lai cik domāju, ka nesanāk, visu laiku ko mācos. Fotokursi tikko kā pabeigti jau mēģināšu iemīlēt sportošanu. Cik daudz man vēl jāiemācās, lai es saprastu, ka esmu vērtīga un man (ar laiku un mācīšanos) sanāks? Un daudz sanāk.

25.4.19 13:32

Šonedēļ pie psiha neaizgāju, atteicu pusstundu pirms sesijas. Pagājušo reizi parunājām par šo, par to un viņš atkal aizgāja uz psihoterapijas būtības tematu, kas ir uzmanība, apzināšanās vai kaut kā tā un lika man atkal darīt to mājas uzdevumu, kuru vienreiz jau pildīju, bet viņš tad pateica, ka tas materiāls nav izmantojams. Un laikam tas ieēdās dziļāk kā vajadzēja. Un man vispār rakstīšana vairāk darbojas kā analīzes rīks nevis novērojuma. Un, un, un...

Toties es padomāju un uzmanību pievērsu. Bez rakstīšanas. Un dažas atziņas ir nākušas. Nav glītas. Viens ir tas, ka izrādās es joprojām neredzu jēgu savai dzīvei, eksistencei, labsajūtai, ja esmu tikai es, bez neviena cita. Kāda jēga gatavot ēst un sevi pabarot? Un nav jau tā, ka es nebūtu atradusi jēgu/virzienu savai dzīvei. Bet tas ir kaut kas liels un gaisīgs, ikdienas dzīvei par smagu.

Otra doma ir, ka man nesanāks, es tāpat neesmu vērtīga (un attiecīgi nav jēgas). Tas ir tad, kad jādara lietas pašai, bet kas ir saistībā ar citiem. Kas to būtu domājis, ka pēc tik daudziem gadiem un milzīga pašapziņas kāpuma, joprojām šie paši tarakāni manī slēpjas.

Vispār es esmu tikko, tikko sākusi satikties ar kādu ārkārtīgi burvīgu cilvēku. Un es pirmo reizi jūtos tik defektīva, ar tik "ne gluži to laimīgo" bērnību, bez bariņa draugu, tik negatīva savā domāšanā. Vienkārši uz viņa fona tas kontrasts sāp. Es ceru, ka vienkārši vēl neredzu tos tarakānus, bet jau cik redzu, tas ir viens no "tīrākajiem" sastaptajiem cilvēkiem.

15.4.19 12:57

Trešdien man pilnīgi iznesa smadzeni. Bet hei, tas ir arī tas, kā es attīstos - ar smadzenēm un tad uz leju.
Bet man vajadzēja pateikt, ka darīt, tas var būt savienojams ar drošības sajūtu. Un pat vairāk - nav iespējams iedomāties kā darīšana varētu būt nedroša, ka tur varētu būt kāds apdraudējums pats par sevi. To ir svarīgi dzirdēt, tad vismaz prāta līmenī to var pieņemt, lai gan emocionālā līmenī joprojām darīt==nedrošība. Prāts nebija pārliecināts, jo iespēja, ka jāsamierinās ar mūžīgu apdraudējuma sajūtu, kad darbība ir nepieciešama.

Atdalīšanās no Dao(?!)/tukšuma, kas ir tāds kā pasīvais, saplūšana, kad tas notiek, tad rodas enerģija, notiek sevis apzināšanās, bet ja šo enerģiju neizmanto, rodas trauksme. Būtībā nav pieredzes kā mērķtiecīgi un mierīgi izmantot šo enerģiju. Un tāpēc es saplūstu ar tukšumu un pazaudējos.

Terapeits māca man un stāsta nedomāt. Ar prātu jau piekrītu, bet bailīgi tik un tā. Tas ir tās, kā es sevi jūtu - domāju, tātad esmu. Un nav jau jāpārstāj domāt vispār, bet tikai kad vajag. Un kad vajag darīt, tad domāt nevajag, tas apstādina darbību.

Vēl man atklāja baigi svarīgo fīču - man tomēr ir ok dzīvot bardakā, tas, ka man ir stragls visu laiku to sakārtot, tas ir tāds... neīsts, jo dziļi sirsniņā, es esmu mierā ar bardaku apkārt.

Vispār izklausās baigi ezotēriski, bet sen nav bijis tik piezemētu, bet vērtīgu un filosofisku, domas sakārtojošu pieredžu.

Aizvakar atgādināta, ka ar zemapziņu var taču aprunāties, to arī izdarīju. Man neirodermatīts atkal sākt nākt virsū. Un lai nu ko, bet pat to es pavisam godīgi esmu sapratusi, pie ārsta iet ir veltīgi, jāsavāc nervi. Tad nu parunājos un tagad, kas man jādara ir jādara maigi. (Arī mana zemapziņa grib iznest manu smadzeni.) Bet to es nojaušu kas un kā - man darīšana ir vienmēr tāda mazliet kā agresivitātes izpausme, tāda kā galējas nepieciešamības izpausme, tāda kā "jo vajag" izpausme. Tā no iekšām bet ar maigumu darīt... vot nemāku. Nav pieredzējuma. Pat maiguma mirkļi gultā man ir tādi... viens no augstāk minētajiem vai hipnotiskas fascinācijas izpausme ne maiguma.

27.3.19 17:20

Lielajā cilvēku pūlī es esmu diezgan alternatīva un īpaša un kāda ne. Bet ņemot mazāku un konkrētāku cilvēku kopumu, esmu stereotips. Zaļu matu liberāli noskaņota veģetāriete, kurā braukā ar riteni. Un tie zaļie mati, tie man nav uzmanības pievēršanai, priecātos, ja tam uzmanību tik ļoti nepievērstu. Pat ne tik ļoti savas unikalitātes uzsvēršana, kā teicu, attiecīgā cilvēku kopumā esmu stereotips. Drīzāk pašizpausme.

Bet vispār, man pajautāja par aktuālo. Laikam juta, ka neapzināti cenšos no kaut kā izvairīties. Un aktuālais ir tas, ka baidos. Spriedze visās ekstremitātēs līdz pirkstu galiņiem. Baidos, ka man nesanāks, nezināšu ko darīt, ka pret mani būs tikpat augstas un varbūt neizpildāmus prasības kā man ir pret cilvēkiem šajā lomā. Un tie ir saprotami uztraukumu šajā situācijā. Bet par pagātnes uzslāņojumu liecina šo emociju intensitāte. Par daudz. Un ierakāmies tajā mazliet. (Joprojām apbrīnojami, cik daudz vienā stundā var paspēt ar šo cilvēku.) Nomierināja mazliet, vēl aktīvu atbalstu dabūju. Labi atgādināja, ka ķermenis arī ir gudrs, zinās kā rīkoties, kas man savukārt radīja idejas, kas labi strādātu un ko izmantot. Būs labi. Vispār tā jau tikai spēle.

22.3.19 22:18

Es visu trešdienu jutos dīvaini. Nu tāds iekšējs wtf un pat nesaproti par ko. Īpaši skaidri bija jūtams pie neliela alkohola daudzuma. Visu nedēļu tā arī nezināju, kā noformulēt sakarīgāko trešdienas daļu - sarunu ar psihoterapeitu.

14.3.19 19:55

Vakar runājām par daudzām lietām. Pastāstīju par savu vēlmi mācīties psiholoģiju un tālāk iet uz psihoterapeitiem, viņš pateica, ka es būšu labs terapeits. Es atbildēju ar īsu paldies, bet īstenībā tas ir daudz. Kurš gan vēl spēj labāk pateikt, ka man ir visas iespējas kļūt par lielisku terapeitu, ja ne vien manis pašas terapeits, kurš zin manus tarakānus no A līdz Z. Protams, vēl daudz darba darāms, par to ilūzijās nedzīvojam. Kaut vai tā augstākā izglītība jāiegūst. Bet man pašai liekas, ka man ir visas iespējas, es tik daudz esmu ar sevi strādājusi, es varu un gribu vēl vairāk, lai spētu palīdzēt citiem strādāt ar sevi.

Parunājām par attiecībām, to uzsākšanu. Es esmu aktīvā meklēšanas posmā. (Turu par sevi īkšķus.) Viņš teica, ka ir nepieciešams kāds blakus. Mana atbilde - es neesmu pat tik ļoti pārliecināta, ka ir nepieciešams, bet es gribu, un ar to jau pietiek. (Kāda es gudra un dikti augusi!)

Parunājām par manām psihajām bailēm iet runāties ar augstskolu. Un tur viņam pilnīga taisnība - ar savu stresaino un bailīgo domāšanu es sev radu traumu pirms vēl jebkas ir noticis. Smadzenes ir ļoti labi ir iedzīvojušās virtuālajā realitātē, mūsu domās, iedomās, sapņos. Smadzene burtiski neatšķir fantāziju no reālas atmiņas. Un tas ir neirofizioloģiski pierādīts. Ir ļoti liela iespējamība, ka es tikšu traumēta - mani rupji pasūtīs, es nebūšu aizgājusi kur vajag, nebūs vajadzīgo cilvēku un jāizstaigā labirints ar simtu vienu kabinetu. Bet nav par to jādomā. Labāk ir traumēties vienreiz un pa īstam nevis tūkstoš reizes savās fantāzijās.

Vispār man viņš ir labs. Ar viņu var daudz paspēt vienā stundā un tā viena stunda nav par maz. (Reizēm pat par daudz.) Cik labi, ka man viņu ieteica, ka es aizgāju no iepriekšējās terapeites. Un arī tikko sapratu - nav sajūtas, ka ir par maz vienu reizi nedēļā.

5.3.19 21:36

Pēc ilgiem laikiem bija atkal tā, ka uzreiz pēc terapijas vajag iedzert. Ne ūdens, ne limonādes nelīdz (Laphroaig līdzēja lieliski). Trāpīja tā, ka sāp. Par bērnības traumu tas esot. Es domāju, ka visticamāk par to, kur patēvs, no kura neko neatceros, it tikai daudz, daudz psihoterapijas un mazliet atstāsti, kas par to liecina. Nē, nu, pēc tam pasīvagresīvā vide, kad sāku skolas gaitas arī nelīdzēja. Un es tad jūtos tāda maziņa, kurai ir nodarīts pāri, taisnīgi tas nav, bet kur likties arī nezinu. Apnicis, ka nevaru no tā vienkāršāk tikt vaļā.

5.3.19 14:38 - Terapijas piezīmes

Man šo jau vajadzēja sarakstīt pirms nedēļas. Bet, kā jau šodien teicu - pārmērīgs slinkums tāds depresijas paveids vien ir. Ceru šodien kaut ko izrunāt par šo pretestību darīt, tūlītēju slinkuma sajūtu, kas liek laiku nekvalitatīvi izniekot. Būtu vismaz darījusi kaut ko, kas tiešām sagādā prieku un baudu.

Viena no lielākajām atziņām pagājušo nedēļ bija, ka mans Es ir ļoti mentāls, prātā. Un izrādās es savas robežas aizstāvēt māku un vispār daru to visai agresīvi. Kaut gan terapeits teica, ka es biju ļoti maiga, ņemot vērā, cik es biju dusmīga. Nu jā, man patiesums/patiesība ir ļoti svarīgas vērtības, un tas ir tas arī ko aizstāvēju, kad man likās, ka man mēģina iesmērēt kaut ko par mani, kas neatbilst patiesībai. Un tur kur ir runa par tik absolūtām vērtībām, tur nevar iztikt bez niansēm. Ieelpot un pateikt kritiku saprātīgi, patiesi un atbilstoši situācijai.

Bet vispār šī atziņa par Es, robežām un patiesumu ir trīskārši nozīmīga. Laikam es pirmo reizi sajūtu, kur ir mans Es, ka tas kaut kur manī ir kaut kas noteikts. Izrādās vismaz kaut kādā plānā es māku aizstāvēt savas robežas saprātīgi. Tagad vēl to pārnest uz emocionālo un fizisko plānu. Un trešais - bļāviens, man tā patiesība/patiesums IR sasodīti svarīga vērtība, vēl ar bērnību sasaistījās, kur tas iztrūka, tas ir kaut kas mana Es pamatā,kas atkal atgriežas pa riņķi atpakaļ, ka wow, man ir savs Es!

Vispār runājām par sapņiem. Interesanti likās, ka abos zīmīgajos sapņos, par kuriem runājām, bija māsa. Kaut kas, kaut kas, bet tur kaut kas slēpjas. Varētu uzlabot attiecības ar viņu. Vienīgi cerams vairs neizspļaušu, ka gribu sūtīt viņu pašu pie terapeita. Man gribas, lai viņa ir laimīga. Bet laimīgi cilvēki neizturas tik ļoti pasīvagresīvi pret savu mīļoto cilvēku, vīrs man gribas domāt viņai tāds ir.
Powered by Sviesta Ciba