Te ir kaut kas teikts

Jaunākais

22.9.19 21:54 - Elpa

Afirmācijas! Self help guru zelts un visu skeptiķu bubulis bērnu baidīšanai. Kā vienmēr - patiesība (vismaz manā pieredzē) ir kaut kur pa vidu.

Diezgan daudz manā izaugsmē man ir bijis svarīgi ieklausīties savā ķermenī (un mainīt arī ķermeņa reakcijas un vēlmes, bet tas cits stāsts). Kad vēl ar ezotēriku ņēmos, bija tādas kā lūgšanas, daudz visādu apgalvojumu un kas ne tur. Sākot no "Es atļauju sev būt" līdz "Es savienojos ar debesu čakru piekto staru dieviškajā dimensijā supa dupa random gudri vārdi". Nu lūk, lasot to visu, es pamanīju, ka dažas frāzes ir tādas kā svaiga gaisa malks, atelpa, padzerties, kas tāds, ko gribas vēl un vēl atkārtot, jo liekas tas veldzē dvēseli, tik patīkami svaigs elpas mirklis. Un tad, protams bija tādas, kur vari aiz garlaicības nomirt, cik viss tas bezjēdzīgi, reizēm pat pretīgi, jo nepatiesi.

Lūk. Un tā manuprāt ir atslēga uz afirmācijām, kas darbojas. Elpa. Tā svaigā atelpas sajūta, kas ir kā svaiga gaisa malks. Ja nav, var netērēt laiku.

Viens no skaidrojumiem, kāpēc afirmācijas nedarbojas ir tas, ka mēģina apzināti apgalvot to, ko zemapziņa pilnā balsī brēc pretī, ka nav taisnība. Un to es arī esmu pamanījusi, varu mēģināt sev iestāstīt visu ko, bet, ja dziļi, dziļi sirsniņā es tam neticēšu, labākajā gadījumā, viss veltīgi. Sliktākajā gadījumā ievelc sevi kara stāvoklī ar savu zemapziņu. Labākais, ko var darīt - atrast lietas, kurām tu jau esi tā kā sācis ticēt, bet nu tā piesardzīgi. Vai arī tici, bet līdz galam neesi aizdomājies. Vai arī jauns skatījums uz situāciju. Vai arī ir jau noticis terapeitiskais pagrieziens prātā, bet tas viss vēl tāds jauns un nepazīstams. Jebkurā gadījumā jātaustās un jāmeklē. Elpa pastāstīs, kas darbojas.

Pussekunde Gūglē man iedeva vēl vienu interesantu ideju - tā vietā, lai apgalvotu, jautāt. Pamēģināšu.

22.7.19 10:50 - Lepnība

Ja man piemīt kāds no septiņiem nāves grēkiem,tad pilnīgi nešaubīgi tā ir lepnība. Īpaši labi es to jūtu attiecībās. Es baismi jau lepojos ar sevi, ka man ir attiecības. Šajā gadījumā pat trīs, kas ir trīškāršs lepnums. Iepriekšējās, kad beidzās, bija arī tas "kā nu tā man vairs nav", bet tīri no tās puses, ka man vairs nav ar ko lepoties un esmu "kā visi".

Protams, to visu var analizēt no kurienes. Izteiktais attiecību (draudzības, ilgstošas komunikācijas ar cilvēkiem, vecāku klātbūtnes) trūkums bērnībā. Arī pieaugušā (pēc 18 skaitās pieaudzis, ja?) vecumā pirmie desmit gadi pagāja 90%+ bez attiecībām un ar vairākām pārtrūkušām draudzībām. Vēsture, lai arī interesanta lieta, dod visai maz risinājumus.

Šībrīža patterns varētu būt savas vērtības saistīšana ar attiecībām, gan citu acīs, gan savās. Tas liekas tik absurdi, jo es esmu Tā uzaudzējusi savas vērtības sajūtu, it īpaši, kad biju viena. Bet laikam ir vērtība tajā, ka es cilvēkiem patīku, ka vērtīgi cilvēki mani izvēlas. Un godīgi sakot, es ar šo bieži kliboju, pārdzīvoju par to, ka liekas, ka kaut kādiem dažiem cilvēkiem nepatīku. Esot (jūtoties un vēsturiski pieredzot) sociālajam lūzerim, nonākot saulītē no tās lepnības ir kaut kā grūti izvairīties. Skatieties, skatieties, es tomēr esmu kaut kā vērta.

Kādi varētu būt risinājuma, virzieni, man nav ne jausmas. Laikam tā kārtīgi jāizbauda, ka es esmu kaut kā vērta, ka foršiem cilvēkiem patīku. Jāpieņem fakts, ka īsti vairs neesmu sociālais lūzeris. Es esmu daudz strādājusi, lai tā būtu, bet tad īsta darba augļu rezultāts ir pazemība (šis vārds nav ideāls) un pateicība. (Tas vispār ir atsevišķs temats, kur es savas izaugsmes rezultātā vairāk jūtu līdzjūtību pret citiem nevis pārākumu pār to, ko esmu "paveikusi"). Jā, šķiet, kā pateicība ir pretinde lepnībai.

UPD:

Šis ir jauks paraugs tam, kā es izmantoju rakstīšanu sevis risināšanai, atziņu gūšanai.

1. Kāda ir situāija?
2. No kādas pieredzes varētu būt radusies šāda situācija?
3. Kādi ir pamata paterni šajā gadījumā?
3. Kādi varētu būt risinājumi šiem paterniem? Vai man jau ir kaut kādi gatavi rīki un atziņas, kas būtu šeit piemērojamas?
Tags:
Powered by Sviesta Ciba