Te ir kaut kas teikts

Jaunākais

11.1.19 21:41 - What the fuck is wrong with me?

Labi, tas pat varbūt neinteresētu tik ļoti cik, how to fix this... me.

Un varbūt es joprojām nevaru samierināties ar domu, ka ikdiena ir stragls. Bet tam tā nevajadzētu būt. Bet ir. Un tas būtu jāpieņem. Tu nevari ne risināt, ne uzvarēt, pat ne ikdienā reāli straglot un cīnīties ar lietām, no kurām izvairies. Es izvairos. Es izvairos no dzīves. Šodien es neesmu izkāpusi ārā no savas gultas. Tā tam nevajadzētu būt. Vismaz pārtikai vajadzētu būt motivatoram. (Nav.) Gaidu darba dienas, jo tad vismaz es izkāpju no gultas, izeju no mājas, kaut ko padaru. Darbs šobrīd ir visvieglākais ko spēju. Jā, pat pagatavot sev ēst ir grūtāk.
Tags:

18.12.18 19:18

Ir tāda sajūta, ka pat rakstīšanai nav jēgas, lai arī rakstīšana ir viena no svarīgākajām pašterapijas formām. Jēga ir satikt dažus cilvēkus, jēga ir darbā, kad es esmu tur. Nekam, kas saistīts ar mani, manu privāto dzīvi, manu pašiniciatīvu, jēgas nav. Nu intelektuāli ir, bet ne tik ļoti, lai es justos, ka ir jēga piecelties no gultas. Un nevis piecelties no gultas no rīta. Bet divpadsmitos dienā, pēcpusdienā, sešos vakarā, vēl vēlāk. Šodien esmu izkāpusi no gultas tualetes tūrēs, pat vajadzīgie sīkdarbi uz kompja nav paveikti. Un pat visu šo izstāstot - a vot depresīva es nejūtos. Eksistenciālisms šobrīd garlaikotu. Es vienkārši jūtos padevusies.
Tags:

24.10.18 13:04

Sastingums. Nu jau stundas divas ar pusi cenšos iziet no mājas. Feils. Nē nu, es esmu feils, tik cik vajag saņemties. Un mūždien to vajag. Nevar pat no mājas iziet bez saņemšanās un sevis pierunšanas. Es vairs nezinu kā rīkoties labāk, kur ir vidusceļš starp sevis laušanu un savu emociju ņemšanu vērā. Tam noteikti vajadzētu būt kaut kam par parūpēšanos par savu emocionālo labsajūtu. Šobrīd liekas, nesanāk nevienā veidā.
Tags:

27.8.18 09:38

Kad es esmu ar citiem, kad esmu darbā (tas pats vien ir - klienti), tad viss ir ok. Nu tā - normas robežās. Kad es esmu viena, kad es esmu mājās, kad man pašai kaut kas jādara, kad jāizrāda iniciatīva satikt citus vai vienkārši iet ārā no mājas ne uz darbu... tad tie briesmoņi zem gultas, skapjos, tumšos stūros un zem ādas pamostas. Tie neko nedara, man viss ir kārtībā. Bet es sastingstu un man ir bail izdarīt jebkādu jēgpilnu darbību. Reizēm es savās bailes nepamanu. Reizēm es pamanu, ka nevaru pakustēties un ir grūti elpot. Reizēm es vienkārši novēršos laiku izniekojošās aktivitātēs, lai es nejustu savās bailēs, neredzētu šos briesmoņus.

Pirms gada es uzzināju, ka tas ir "bišķiņ" par daudz un vispār man ir nopietnas problēmas ar trauksmi. Bet iespējams tabletīšu dzeršana vairs nebūs "kamēr savākšos". Jo bija lieliski, savācos, biju stabila, aizmirsu par zemādas briesmonīšiem. Bet es pārstāvju dzert zāles. Tagad... tagad es gaidu kad tikšu pie savas psihiatres.
Tags:

28.6.18 04:43

Man vajag palīdzību, viena es pārāk stragloju. Pat ne stragloju, novēršos, prokrastinēju, skatos YouTube video. Var jau apgalvot, ka tas nav nekas slikts, visi to dara. Bet ja visi to dara 5,5h no vietas (un pirms tam vēl trīs stundas), kamēr vajadzētu gulēt un ir lietas, kuras ir iekavētas... arī viņiem vajadzētu spēcīgi pārdomāt dzīvi un iespējams meklēt palīdzību, ja nespēj no šī cikla izkāpt.

Man šķiet liels bubulis manā skapī, no kura cenšos par visām varītēm izvairīties, ir tālākās studijas. Turpināt? Vai es tikšu galā? Vai es esmu tam gatava? Turpat vai mainīt universitāti un neklātienē? Vai vispār man to darīt, vai spēšu tur ko sasniegt? Un studiju finansējums? Un vispārēja anxiety (trauksme? sajūta, ka nianse cita) par... laikam šo tēmu, jo es jau īsti nedzirdu trauksmainas domas. Es tik jūtos saspringta un sastingusi visu laiku un vienīgais, ko vēlos ir aizmirstiet muļķīgās izklaidēs. Es ik pēc stundas piefiksēju cik pulkstenis un nodomāju, ka jāiet gulēt. Un uzslēdzu nākamo video. Nav jau tā, ka nevaru pārtraukt nemaz. Ik pa laikam saņemos. Katru dienu ir vairāki sevis piespiešanās un saņemšanās momenti. Bet ar to ir par maz. Ievelk.

Ok. Nu tad meklēšu veidus, ko varētu darīt. Nav jau traki, viss ok. Tā ir manas dzīves normālība - augt un straglot (un augt un...).
Tags:

18.5.18 14:23 - Es ceru, ka tas ir tikai...

Es ceru, ka tas ir tikai no zālītēm, kuras savus astoņus mēnešus dzēru. Tagad zālītes pārstāju dzert. Iepriekš arī bija bijis tā, ka jūtu, ka palieku stulba pēc pāris mēnešiem ar zālēm. Bet tagad es jau baidos, ka tas varētu būt neatgriezenisks process. Varbūt zāles (vai stress) brucina smadzeni, varbūt veca palieku (nu neesmu jau veca takš!), varbūt smadzene nodzerta (nedzeru jau daudz! Oh, bet bieži, nu tā katru dienu), bet varbūt. Varbūt vispār smadzeņu vēzis papildus ūdenim ceļgalā. Bet jā, nav vairs asuma.

Tagad mēģinot likt tiesības jūtu to jo sevišķi. Vienmēr esmu bijusi mazliet ar galvu mākoņos, tāpēc praktiskas lietas vedas grūtāk, bet man šķiet, ka esmu vispār galīgi traks gadījums stūrēšanas lietās. :/ Ok, man nav arī vispār nekādu iemaņu vai "kopā ar tēvu/onkuli/draugu braukāju". Un vēl esmu stresaini bailīgais. Un es ceru arī tas ir tikai tāds posms. Vispār jau progress ir.

Un tā ir daudzas lietas. No sīkumiem līdz piemērotību dzīvošanai kā tādai. Es ceru, ka tas ir tikai...
Tags:

26.3.18 23:14

Ir slikti. Ne nu tā, ka viss slikti un uz bimbu velk (kaut arī bieži), bet tā slikti, ka es daru tikai minimāli nepieciešamo. Viss pārējais laiks iztek caur pirkstiem. Izniekojos. Galvā migla un novēršanās no jebkā svarīga. Parakstīt nevaru, klausos dziesmas un meklēju vārdus, kas uzrunā. Un gribētu te tagad dziļdomīgi likt dziesmiņas sākot no šī un beidzot ar šo. Bet tas ir nožēlojami. Neko es ar to nepateikšu. Nevienam labāk no tā nekļūs. No tā mana miskaste (istaba, dzīve, emocijas) kārtībā netaps. Bet jā, kaveri ir mans mierinājums tagad. Vēl uz riņķi iet daudz kas no Postmodern Jukebox un Maxence Cyrin.

Viss ir bezjēdzīgi. Un es esmu bezjēdzīga. Nu nav tā, ka iepriekš tā nebija, bet pirms tam bija muļķīga pieķeršanās, apņēmība un ticība kaut kam. Likās, ka es varu labāk. Bija uz ko tiekties. Bet tagad es nevienam tā īsti vajadzīga neesmu. Nav jau tik traki, ja es aiziešu, daudziem cepīs, to nedrīkst. Un nevajag. Tagad daudzas visādas idejas nāk prātā. Nederīgas. Daudz emociju. Es nespēju tās pārstrādāt.

Man vajag ko fiziski sāpīgu.
Powered by Sviesta Ciba