Te ir kaut kas teikts

Jaunākais

10.10.19 20:37

Es esmu slima un drausmīgi sāp galva. Oranža tabletīte Ibuprofēna iedzerta. Un pat slimības lapa paņemta! (Ne vienmēr tā daru.)

Es šodien netieši norādīju, ka esmu laimīga. Nez. Laikam. To es varu teikt ar daudzpunkti ne izsaukuma zīmi. Noteikti neesmu nelaimīga! (Redz! Te gan izsaukuma zīme.) Un vēl esmu mierā ar savu eksistenci šajā pasaulē. Jap, tas gan. Man beidzot ir ok, ka es esmu dzīva un dzīvoju šajā pasaulē. Nav vēlēšanās nedzīvot/nebūt. Pašpārliecinātību arī piemetu klāt kā notikušo mainību. Šodien ir Pasaules garīgās veselības diena. Tad nu pašārējos es arī savā FB, ka terapija ir ok lieta.

Pati gan no terapeita vakar tā kā atvadījos mazliet. Piekāpšu pa kādai reizei pēc zālēm un ja vajadzēs, varēšu jau atgriezties, bet tagad viss, man pietiek. Mazliet pat izbesīja, ka vakar mēģināja vēl mani terapeitēt. Viss, es vairs negribu. Manī nav nekādas pretestības idejai, ka varbūt tā ir izvairīšanās un pretestība terapijai. Varbūt. Es gan jūtos tā, ka viss, man pietiek, man vajag pauzi. "Izsmelta mūsu kontakta enerģija", ja viņam gribas tā to formulēt. Es gribu kādu brīdi padzīvot uz tā, kas ir panākts. Tādu mazliet normālu dzīvi.

Prokrastinācija biši pieaugusi pēdējā nedēļā līdz problemātiskam līmenim, bet šībrīža problemātiskais līmenis ir "izdarīts ir pats minimums nevis pilnīgi viss, kas vajadzīgs" pretstatā agrākajam "viss jau simtreiz nokavēts un es jūtos kā pilnīga izgāšanās, kas nespēj dzīvē neko paveikt, izmisums, izmisums, izmisums". Piemēram. Tik... normāli tagad. Mazliet jāsaņemas, bet ir sajūta, ka es to varu izdarīt, nav tā izmisuma, ka gribu darīt un nespēju. Pārbaudījums būs zinātniskā eseja, kas jāuzraksta dēļ kavēta semināra. Mērķtiecīga rakstīšana man visvairāk sit pa nerviem.

Vēl prieciņš tas, ka atradās pazaudētās atzīmes no iepriekšējās augstskolas. Man izkritīs tas viens paralēlais kurss ar pirmkursniekiem. Kritiskā domāšana gan ar viņiem vēl ir, cerams izdosies sarunāt kaut ko ar pasniedzēju, jo otrajā semestra pusē pilnībā sakrīt ar pētījuma metodēm, un to es turu par svarīgāku tematu, it īpaši, jo mazāk zināmu.

22.9.19 22:47 - Paskat! Reku vēl viena mainība!

I know who I am and I am enough.

Šo afirmāciju es atradu kādā rakstā starp padsmit citām meklējot vārdu afirmācija. Es par šī vārda eksistenci pat biju aizmirsusi, lol, lai gan aktīvi izmantoju tehniku pēdējā laikā. Un šī uzrunā. Gribās paturēt prātā, apmuļāt, izgaršot.

Cik interesanti, ka pirms septiņiem gadiem es biju norāvusi panikas(?) lēkmi, kad bija uzdevums pārdomāt un atbildēt, kas es esmu. Man laikam bija identitātes krīze. Nu labi, bija, bez laikam. Man nebija ne jausmas, kas es esmu! Un tas bija laiks, kad man jau bija labāk kļuvis. Pirms tam es ļoti daudz laika un pūļu veltīju "sevis atrašanai" un savas dzīves jēgas uzzināšanai. Tagad liekas - absurdi daudz. Bet nu tā bija. Un tajā laikā šī afirmācija man būtu bijuši vieni vienīgi meli.

Bet tagad tā laikam ir taisnība. Vismaz kaut kur dziļi, dziļi sirsniņā, līdz apziņai vēl nav nonācis. Es zinu, kas es esmu. Un ar to ir pietiekami. Ir tik patīkami ik pa laikam novērot mainības. Tāds "ak, paskat! Arī šis ir mainījies!"
Powered by Sviesta Ciba