Te ir kaut kas teikts

Jaunākais

29.1.20 16:54

Man ļoti patīk tas, ko es daru ar savu dzīvi. Pamazām, ar trim soļiem uz priekšu, diviem atpakaļ, bet sistemātiski virzos uz priekšu savā izaugsmē. Daudz feiloju, bet daudz mācos un cenšos. Dzīve ir tālu no ideāla, bet es visbiežāk teikšu, ka esmu ļoti apmierināta ar savu dzīvi nekā ne. Un pat atļaušos izmantot tik skaļus vārdus kā "laimīga". Noteikti ne visu laiku, bet diezgan bieži. Un tas man nav bijis dots, tas ir sasniegts. Ir daudzas privilēģijas, kas man ir palīdzējušas to sasniegt, bet tik un tā līdz tam ir iets ceļš, garš un bieži grūts, lai arī man ļoti patīkams. Tās ir tās ciešanas, kuras es vēlos. Man liekas par šo es bieži esmu patētiska un banāla, bet papīrs(ciba) piedod visu. Te drīkst. Dzīvē es vairāk par to klusēju.

Un lūk. Man tas ir ļoti svarīgi. Man patīk šīs lietas. Izaugsme ir svarīga vērtība. Un es gribētu būt kopā ar tādu cilvēku. Bet es neticu. Neticu, ka tādu atradīšu, neticu, ka tādam patikšu, neticu, ka pati došu viņam iespēju. Turklāt... kā lai es atrodu cilvēku ar līdzīgām vērtībām, ja es par to nerunāju? Turklāt, es zinu cik tāls ceļš man pašai vēl ejams un cik ļoti feiloju, manā prātā šis otrs cilvēks ir ticis tālāk par mani, un ar tādu feilu kā mani viņam nav interesanti.

Ar prātu es saprotu, ka tā nevar būt taisnība. Bet no otras puses - vai es pati neesmu tāda pārāk prasīga? Vai gadījumā es nebaidos, ka sastapšos ar tikpat prasīgu cilvēku kā es pati? No vienas puses gan es pati to arī gribu. Diezgan kaitina, ja nav nekādu prasību pret otru (mani), neticu tādiem cilvēkiem, uzskatu, ka viņi melo man un ļoti iespējams sev arī. No otras puses es šķiet baidos, ka šīs prasības varētu būt nesamērīgas ar manu konkrēto līmeni, personību un iespējām. Tur pati es cenšos šādu kļūdu pret citiem nepieļaut. Es nezinu vai sanāk.
(Viss šis paragrāfs balstīts uz tā, ka katrai situācijai ir divas puses - ko es sagaidu no citiem, ko es pati sniedzu citiem - un kā tas ir saistīts.)

Cik interesanti, ka iekšējā spriedze/negatīvisms ātri noplok, ja atrod balansu savās domās. Jā, es esmu pārāk prasīga pret citiem. Bet jā, es arī sagaidu to pretī. Bet jā, visiem ir svarīgi ievērot katra konkrētā indivīda spēju līmeni, lai prasīgums būtu konstruktīvs. Un tad bailes pārvēršas par excitement.

8.9.19 01:58 - Dusmas

Es pēdējā laikā mācos atzīt, pamanīt un apzināties savas bailes. Nu tās, pat visstulbākās. (Skat, man ir bail piezvanīt augstskolai, jo varbūt nedabūšu risinājumu situācijai, kur ir viņu lietvedes(?) kļūda.) Es vispār daudz prokrastinēju un izvairos, lai nejustu emocijas. Un tagad es esmu augšā vēl pusdivos naktī (man miegs ir svēts, bet rīt jāceļas), jo es sadusmojos un netiku ar to galā. Stundas divas bakstījos bezmērķīgi telefonā. Facepalm.

Ar dusmām vispār ir tā, ka to izpaušana reti kad dod mierinājumu. Nu iesitu caurumu mūsu dzīvokļa vārīgajā sienā. Nu sarakstīju visu ko cilvēkam, paskaidrojot un izpaužot, kāpēc esmu dusmīga. Stulbi jau arī, ka cilvēki uzreiz nemaina viedokļus un savas personības tikai tāpēc, ka es izpaudu savas dusmas. :D

No vienas puses dusmas ir vēlme kaut ko mainīt. Situācijas nepieņemšana. Šajā gadījumā... ? Vilšanās par norunu necienīšanu, par savu atkarību nekontrolēšanu, par to, ka izspiež no manis mainīt savu nostāju un piekāpties, kaut es tiešām centos rīkoties kā uzskatu par labāku. Uz sevi par to, ka es nevaru izturēt un piekāpos, to, ka nevaru izturēt to, ka mani pataisa par ļauno, kura grib kontrolēt viņa dzīvi, un vispār tikai kontrolēt kontroles pēc. Nu nevar palīdzēt, ja otrs negrib. Un acīmredzot, tad nevar paļauties uz norunu. Es neesmu viņa māte, ne mana dzīve, ne mana problēma, bet ja tā kaut potenciāli kļūs par manu problēmu, es vienkārši tīšu makšķeres.

Mana problēma ir dusmas. Nepatīk tā justies. (Un miegs vaig.) Jā, es šo rakstu, lai kaut kā to visu pārstrādātu. Vēlams saprast kādu ilgstošāku stratēģiju, kā rīkoties. Viens variants ir katru reizi rakstīt cibā, nav diez ko jēdzīgi. Sajūta ir, ka risinājums ir tepat blakus tikai rokās nedodas.

Un tikko secināju, ka internets pazudis un dators uzkārās. Tehnika, kas nedarbojas ir momentāns dusmu avots. Ja ar cilvēkiem vēl kaut kā var, tad... argh.

Ai, laikam nebūs. Jāiet gulēt. Bet pagaidām atbilde ir - pieņemt un izjust dusmas, un klausīties, ko un kāpēc tās saka.

28.2.19 13:29

Es kādu mēnesi atpakaļ teicu, ka es vēlos mīļāko. (Laikam depresīvais posms beidzās, jo sagribējās seksu un doma par randiņiem neuzdzina automātiskas galvassāpēs.) Bet tā nav gluži patiesība, kā es secināju, iespējām rodoties. Es gribu vairāk. Es gribu draugu/partneri/mīļāko vienā personā. Vārdsakot, es tiešām gribu attiecības ne tikai seksu.
Powered by Sviesta Ciba