A ([info]klusums) rakstīja,
@ 2020-02-13 17:42:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Daži apgalvo, ka savā būtībā cilvēks ir viens. Es nemāku būt viena. Varbūt nekad neesmu mācējusi, bet dzīve ir kļuvusi pieaugušāka, sakārtota un ar jēgu. Traucē, ka nemāku būt viena.

Dažreiz varbūt jau vairs nav jāmāk. Pie emocionāliem satricinājumiem instinkts ir joprojām visus sūtīt labi tālu. Bet es šķiet esmu iemācījusies prasīt atbalstu, ļaut draugiem palīdzēt, kad jūtos izsista no līdzsvara. Pārsteidzošais - viņu palīdzība ir reāli vērtīga un noder. Mans pagātnes es nekad neticētu.

Taču vienatne, kas ir vērtīga un cilvēki ir tikai plāksteris - darīt savas lietas. Sākot no apkārtējās vides sakopšanas, sevis pabarošanas un beidzot ar izglītību un vienatnes vērtīgu izbaudīšanu. Man darīšana rada trauksmi. Tieši tad, kad es esmu viena, arī kad tas ir manis pašas labā. Nav svarīgi vai rezultāts ir sev pašai vai arī vēl kādam citam, bet ja darāmais ir tikai manis pašas atbildība, trauksme piezogas. Tā paralizē. Ja notiek kustība, tā ir kā caur biezu, smagu miglu, kas neļauj kustēties. Reizēm šī migla atkāpjas un es secinu, man ļoti patīk darīt šīs lietas savā nodabā, bet tas nepalīdz, kad migla ir jāaizgaiņā. Esot vienatnē un darot, es nejūtos droša.

Un man ir sajūta, ka es gribu visu pasaules laiku, lai es spētu iemācīties pamazām un pamazām darīt vienatnē. Bet man nav. Ir darbs, ir mācības, ir jāsatiek cilvēki. Es jau trešo dienu slimoju mājās, bet tikai šodien es sāku lēnām jo lēnām darīt. Es varēju sākt jau vakar, bet... baidījos.

Šis ir kaut kas ļoti dziļi un vienkārši rakstīšana nepalīdzēs. Bet es arī negaidu, ka palīdzēs. Bet es arī netaisos samierināties. Es zinu, ka pat dziļās lietas ir ārstējamas/aprūpējamas. Un ir arī sajūta, ka katru reizi pa mazam slānītim es arvien vairāk pietuvojos būtībai.


(Ierakstīt jaunu komentāru)

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?