A ([info]klusums) rakstīja,
@ 2019-08-12 14:33:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Boomers: I heard she went to *looks around nervously* *whispers* ᵀʰᵉʳᵃᵖʸ

Millennials/Gen Z: LMAOOOO YALL GUESS WHAT MY THERAPIST TOLD ME TODAY

---------------
Joks, ta joks, bet tā ir. XD Pēdējā laika mīļākais twīts. :D

Bija vasaras lietu dēļ pārtraukums ar terapeitu. Atsākām uz produktīvas nots un par tēmu. Man vispār iet ļoti labi. Nu tā, ka tiešām. Mana dzīve ir mazs sapņu piepildījums. Bet tikai tad, ja skatās uz perifēriju, jo centrā, kur esmu es un es, joprojām ir nenormāla prokrastinēšana, braukšana ar nospiestām bremzēm, izvairīšanās. Es nedaru savas lietas. Es nebīdu savu dzīvi sev vēlamā virzienā. Es prokrastinēju uz saviem lielajiem dzīves mērķiem, nemaz nerunājot par mazajiem sevis piepildījuma niansītēm vai sakārtotu istabu. Ir jau pieminētā pretestība. Tas viens. Otrs, aizrunājāmies par to, kas tad man traucē, kāda ir sajūta. Sajūta ir pilnīgi konkrēti tāda, ka, ja es ar pašiniciatīvu darīšu, tad man nodarīs sāpīgi. Un tas ir tieši tad, kad esmu es viena pati, kad ir citi cilvēki, tad tas nav tā. Un no vienas puses absurdi, kas tad mani spīdzinās, ja esmu tikai es. Un tad ir tāda sajūta, ka ir kāds rēgs, kas ir tuvumā. Un es atteicos to mēģināt zīmēt. No vienas puses es neredzu jēgu to darīt. No otras puses - bail, tā konkrēti bail. Bail paskatīties acīs tam visam. Kad es to sapratu, es tik un tā attiecos, jo man nebija sajūtas, ka to varēs pacelt (un nolikt!! pacelt ta es visu varu!) šīs pusstundas laikā. Nav tā, ka es neuzticos terapeitam, bet ar viņa metodēm es neredzu to atrisināmu. Pateicu, ka iešu uz Helingera izkārtojumiem ar šo tēmu. Par to arī parunājām.

Es par došanos uz Heligeru domāju jau kādus divus, trīs mēnešus. (Vispār es gribu atrast citu grupu.) Bet tad nu vairs nevarēja atlikt. Devos vēlreiz pie tā paša Gļeba. Tās bija mocības pārlaist viņa runāšanu un divus pirmos izkārtojumus citiem cilvēkiem (ja es nepiedalos, man ir drausmīgi garlaicīgi), biju gandrīz gatava doties mājās neko nedabūjusi.

Un šeit es pamatīgi iesprūdu savā rakstīšanā. Varbūt vispirms jādod konteksts pirms rakstu tālāk. Varbūt man pašai vajag vēlreiz izstāstīt kontekstu, lai to visu es varētu nolikt nost. Es jau vairāk kā desmit gadus strādāju, lai sevi uzlabotu/salabotu. Pirms kādiem septiņiem sāku to darīt ar psihoterapeitu. (Piezīme - ļoti iesaku, progress ir daudz ātrāks, man liekas cilvēki, kas emocionāli var sakārtot ātri un efektīvi sevi vieni paši, ir milzīgs retums. Ja nu kāds šo teksta blāķi lasa.) Terapeits gan neregulāri man bija. Kaut kad pieslēdzās arī Helingera metode, vispirms brīvā formā ar ezotēriķiem, pēc tam jau pie Gļeba. Varbūt šobrīd man pašai vajag sevi pārliecināt, ka esmu strādājusi dahuja. Nebija jau tā, ka no labas dzīves arī sāku mēģināt kļūt labāka, laimīgāka un ar spēju sakomunicēt ar cilvēkiem. Es sākumā pilnīgi noteikti nezināju kāpēc man nav labi. Jo nekas Tāds manā dzīvē nebija noticis. Strādājot ar sevi atradu daudz sāpīgu momentu, bet viens atkārtojās ļoti un daudz. Viens konkrēts cilvēks, viens konkrēts vecuma posms, turklāt pārāk ļoti bērnībā, neatceros es NEKO. Un pat ja atcerētos, atmiņas, it īpaši tik senas, ir neuzticamas. Bet... es nevaru noliegt, ka kaut kas notika, jo tas ir peldējis augšā tik daudzas reizes. (Un te seko stundu ilga minstināšanās un saruna ar draugu, lai atzītu, ka:) Mans patēvs man darīja pāri. Pirmskolas vecums. Nezinu, kāpēc man ir to tik grūti atzīt. It kā tas iegūtu lielāku spēku. Tas dara to reālāku. Un jā, es ne sūda neatceros ar savām atmiņām. Tas ir izdzēsts. Sekas gan ne. Tas ir tik bieži uzpeldējis dažāda veida terapijās, ka paliek vien variants "if it walks like a duck..." . Un man nav pamata to apšaubīt, kaut es joprojām apšaubu. Man laikam vajadzētu kārtīgi pieņemt, ka tas ir noticis, lai varētu atlaist.

Helingera izkārtojumu vispirms sāka ar diagnostiku, lai noskaidrotu, kur ķerties klāt. Man jau bija emocijas sakāpušas, pastāstīju vēl par psihoterapijā atklātajām lietām. Kad es esmu tajās emocijās, kad nevaru padarīt, baidos, tad man ir sajūta, ka man ir pieci gadi. Pakāpāmies laikā atpakaļ, trīs ar pus gados jau kaut kas bija mazliet, divos gados gan es jutos kā... nu tā, ka es varu iet un darīt! Mani nekas netur! Es gribu paveikt lietas un man ir spēks un jauda to darīt. Pieci gadi - nelaimes čupiņa. Tad nu pēc laika līnijas bija skaidrs, ka mans rēgs atkal ir patēvs. Mani nofascinēja, cik precīzi laiki tika noteikti. Jo loģiski padomājot, kaut kā tā arī sanāca - māsa piedzima, kad man bija 4,5 gadi. Izlika izkārtojumu ar mani iekšā izkārtojumā un patēvu pretī. Nevarēju pieņemt, daudz naida, daudz. Izlika naidu kā atsevišķu tēlu. Es ilgi biju sargājusies aiz naida (neapzināta naida pat!) no patēva tēla. To arī vajdzēja palaist vaļā. Grūti, bet pamazām procesu novedām līdz galam. Apklāju mirušos (viņš jau ir miris) un pagriezu tam visam muguru. Vēl vajag laiku, lai izmaiņas ieintegrētos, bet daudz bija ar šo strādāts, daudz, bet līdz šim palaists vaļā nebija.

Tfū... un es esmu šo pierakstījusi. Un kāpēc tas bija tik grūti? Kāpēc es esmu emocionāli nogurusi tagad? (Bet tā labi nogurusi.)


(Lasīt komentārus)

Nopūsties:

No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:

Gandrīz jau aizmirsu pateikt – šis lietotājs ir ieslēdzis IP adrešu noglabāšanu. Operatore Nr. 65.
Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?