A ([info]klusums) rakstīja,
@ 2019-07-15 13:01:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Es gan tā arī kaut kā gribēju, bet man terapeits ir tādā tēvišķā/autoratīvā lomā. Mēs joprojām uzrunājam viens otru ar jūs. Man liekas vienīgais tāds cilvēks manā dzīvē pašlaik. Bet nu lūk, es nezinu, vai ar viņu varēs pārrunāt tēmas, kur konteksts ir sekss. Piemēram tagad man pa spraugām lien ārā visi tarakāni ar nepārliecinātību un nepārliecinātību par savu performanci (cilvēki gan saka, ka viss esot lieliski, bet ticēt man grūti, nu varbūt par bj, kur es jau to pietiekami bieži esmu dzirdējusi, bet tad atkal man liekas, ka es pēdējā laikā nedodu visus 100%, lai būtu tik labi kā sākumā.... un izmēģināt jaunas lietas, kuras es nemāku?? argh!). Protams, tas ir arī par pārējo ikdienas dzīvi, bet šobrīd tas ir seksuālais konteksts.

Toties par attiecībām gan mazliet parunājām. Bija izlīdis viens negludums tieši pirms iešanas pie viņa un man sanāca maza drāmiņa. Terapeits gan ieņēma atbalstošo pozīciju un norādīja, ka mana reakcija bija visai adekvāta. Es gan domāju, ka mazliet emocionāli saasināta, bet jā, viņam taisnība - adekvāta. Esmu ļoti smalki jūtīga. (Es to nesaku lai plātītos, tā ir viena no iezīmēm sevī, kuru sevī man ir grūti pieņemt un gribētu vienkāršāk. No otras puses - nenovērtējami nākotnes profesijā.) Es redzu ļoti daudzās niansēs, ka es esmu augusi savā attīstībā, bet viņam nav šādas izaugsmes aiz muguras. Tik daudz uzbraucienu sev pašam! Daudz joku, kas ir mazliet pasīvagresīvi. Daudz pretrunīgas komunikācijas. Es tiešām jūtos izaugusi no tā līmeņa, tik daudz izravējusi no sevis ārā. Man nepatīk, ka es arī sāku pielāgoties un ieviest tādus jokus savā komunikācijā ar viņu. Viņš ir pretrunīgs cilvēks. Viņš ir labs un jauks, tiešām. Man tikai ir regulāri "jāizpako" tas, ko viņš saka un jāatceras, ka viņš mani mīl un grib labu (un tam es tiešām ticu un tas ir redzams viņa darbos). Viņš pats ir teicis no kurienes viņam ir ieviesies tāds komunicēšanas stils, nav tā, ka man ir tiesības prasīt, lai cilvēks tagad un tulīt atmet visus savus koupošanas mehānismus.

Turklāt viņš neatbilst maniem "standartiem"/vēlmēm. Tas man spridzina smadzeni. Jo otrs čalis man ir ~tāds, kas atbilstu, bet tur atkal nav tādu jūtu. Bet tur es domāju cik ļoti tas ir tikai manas iedomas, ka man vajag un cik reāli ir tas, kas tiešām ir nepieciešams. Izrunājām, ka vispār visas prasības, kas tiešām būtu svarīgas (es tos dēvēju par dīlbreikeriem) ir. Nekā tāda, kas tiešām būtu svarīgi, bet nebūtu. Nu tur labs, laipns, spēj sevi finansiāli nodrošināt, nesmird pēc pelnutrauka, tur savus tarakānus zem kontroles, gudrs, liberāli tendēts, gultā labi... Tās ir tādas pamatprasības, kas pat bieži piemirstas, tik pašsaprotamas.

Vispār tas, ko nepārrunājām, bet ko es pie sevis pēdējā laikā domāju - kāpēc? Kāpēc šīs attiecības? Ko tas viss nozīmē? Ir pagājuši divarpus mēneši, iemīlēšanās sajūta nav pārgājusi. Varētu teikt pat gluži otrādi. Laikam jau es uzskatu, ka ir jāmācās no tā, ko pasaule piedāvā un šis piedāvājums ir kaut kas ekstraordinārs. Ar prātu šis saprotami nav.


(Lasīt komentārus)

Nopūsties:

No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:

Gandrīz jau aizmirsu pateikt – šis lietotājs ir ieslēdzis IP adrešu noglabāšanu. Operatore Nr. 65.
Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?