klusu

Nu taču nogaliniet mani beidzot kāds, ak Dievs! Es lūztu gabalos, mēģinot palikt kopā, lai tomēr būtu vieglāk kādam, bet nu.. Cik grūti. Ja tikai es varētu.. Un ja tikai tā būtu vieglāk.

Un vēl kas - es domāju, ka manī ir radies kāds mistisks spēks. Kamēr tu runā un loģiski izspried visu, sakārto visu tā smuki pa plauktiņiem.. Tā ir viena lieta, bet līdzko ir kas jādara, līdzko notiek darbība, tevi burtiski fiziski satracina, it kā iepļaukā un vairs nav ne loģikas, ne spēka. Nekā.

Pretīgi. Un ļoti vainīgi. Kāpēc? Man nav ne jausmas.

Maza bezcerība atkal. Šķiet, nekad nebūšu perfekts cilvēks, vislabākā sevis versija. Laiks maina domāšanu un pieņēmumus, bet saņemties darbībai ir tikpat grūti kā vienmēr, ja ne vēl grūtāk - jo agrāk tu vienkārši nesaprati kapēc jādara tas, kas jādara un tad nebija svarīgi, bet tagad tu saproti, ka ir svarīgi un ka vajag. Beigās sanāk viens liels nekas gan fiziski/materiāli, gan emocionāli/garīgi.

Es gribu ienīst tevi un tu krīti man uz nerviem, bet, sasodīts, man nav viengalga.

Pārsteidzoši kā pat vislīdzjūtīgākajam cilvēkam, esot žēl tā otra, sava sāpe tik un tā sāp vairāk. Jo es taču biju pirmais, man pienākas un kā nu tagad kāds cits vienkārši atnāks un man atņems.

Vai vispār ir tāda lieta kā pilnīga pašaizliedzība, pilnīgs selfless deed?

Kaut kāda bezjēdzība no šīm dienām. Vai tas beidzot beigsies?

Bet grūti piecelties un doties, ņemties un cīnīties, lai būtu jēga, pie kuras pieturēties. Šitā ir vieglāk, itkā, bet grūti tomēr. Nekad nev tā kā vajag. Vai tāpēc, ka nav atrasta īstā lieta, ar ko šo laiku piepildīt?

Man nav kur to darīt. Esmu visur, bet nekur. Īsti nevajag, patiesībā, nemaz, tomēr varbūt noderēs.