Cabaret Voltaire seit 1916

Thu, 06 Mar 2025 09:33:51 GMT

man patīk, ka līdz šim izmērāmi lielākos panākumus Latvijas kultūrā saņēmis cilvēks, kurš acīmredzami dara sirdslietu savam priekam, nevis aiz godkāres un vēlmes paspīdēt. Ļoti atsvaidzinoši pēc small talka maigās varas dominances, mazajām parisām hiltonēm un japijiem, kuru galvenais radošais iegudījums ir dzīves veiksminieku tipa selfpromoušans.

Žēl, ka nemākam atmaksāt ar cieņpilnu (ne)sagaidīšanu, tā vietā mokot nogurušus introvertus pēc transatlantiska lidojuma. Skatīties tās reportāžas bija fiziski nepatīkami (īpaši neskatījos).

Wed, 06 Nov 2024 05:55:19 GMT

There's no point in saying good morning because it certainly is not one.

Mon, 30 Sep 2024 14:40:57 GMT

Vislielākā privilēģija ir iespēja ilgi un netraucēti strādāt pie vienas tēmas, bez steigas aptvert visas nianses, izstaigāt taciņas, aliņas, stūrīšus. Es jūtos izšķīdusi miljons dažādos fokusos, par katru lietu kaut ko zinu, kaut kas interesē, bet nekad nav pietiekami daudz laika, lai ienirtu tik dziļi, lai kļūtu patīkami un varētu peldēt tālāk. Ar šiem multifokusiem un sadrumstalotajām zināšanām var grēkot jaunībā, bet nu jau visas durvis šķiet aizvērušās un laika nepietiek, un neko nepaspēšu, un pati sevi nopietni neuztveršu.

Thu, 04 Jul 2024 09:49:50 GMT

Neprasīts padoms tiem, kam tuvumā izdegušie un nogurušie. Šajā stāvoklī trigero arī pavisam nelieli, mikroskopiski pienākumi, plāni, darāmās lietiņas. Izklausās ļoti pašsaprotami, vai ne, bet es pēdējo mēnešu laikā esmu piedzīvojusi entās situācijas, kurās līdzcilvēki, labi zinot manu pārslodzi un izdegšanu, ļoti neiejūtīgi reaģē, ja norādu, ka arī "šai mazajai lietiņai" man nav spēka. Piemēram, nav spēka atvērt dzīvokļa durvis, lai ātri paņemtu kādu lietiņu (pat dažu sekunžu socializācija prasa ļoti daudz resursu), nav spēka aiziet uz to netālo veikalu un aizvest draudzenei uz laukiem to vienu lietiņu (jo tad visu dienu jāpatur prātā veikala darba laiki, jāčeko, kurā brīdī apsīkst darbaspars un var aizdoties pastaigā, jāieplāno ikdienas skrējumā konkrētā lokācija), nav spēka izdomāt, ko tieši darīsim tajā tikšanās reizē, uz kuru filmu iesim, uz kuru krogu, jo pat nelieli ikdienišķi lēmumi prasa intelektuālu piepūli.

Draugi neapvainojas, bet viņu neizpratne manī rada vēl dziļāku vainas sajūtu un kārtējo stresu, ka esmu slikts cilvēks un netieku ne ar ko galā. Ņemot vērā, ka visbiežāk izdeg ļaudis ar pārspīlētu atbildības sajūtu, vislabākais veids, kā atslogot otru, ir neprasīt no viņa vispār neko, uzņemties iniciatīvu komunikācijā, paņemt aiz rociņas un aizvest uz labu vietu (saskaņojot, bet neliekot piedalīties lēmumu pieņemšanā). Foršas lietas nepiedāvāt pēdējā brīdī, jo tas atkal ir stress un dubulti pašpārmetumi, ja nesanāk izrauties.

Sapņoju par mājkalpotāju, bet laikam būtu absurdi visu nopelnīto piķi izgrūzt tādā eksistenciāli piezemētā pakalpojumā.

Thu, 02 May 2024 05:42:43 GMT

Kaut nu Gruzijai izdotos

Wed, 10 Apr 2024 10:22:18 GMT

izlasīju interviju ar Adamu Budaku par AZ darbu Venēcijas paviljonā un domāju, ak vai, cik viegli pazaudēt AZ darbu būtību, tulkojot viņas darbus Rietumu mākslas diskursos. Pēkšņi pazūd visi šampanieša burbulīši un autentiskums. Bet tēma veca kā pasaule, ir autori, kas labi tulkojas (jo lokālās zināšanas & tradīcijas viņus nespēj pietiekami izgaismot), ir autori, kas netulkojas necik (ārpuses gaismas apstākļi "neķer" atstarojošās virsmas īpatnības), ar "kvalitāti" tam nekāda sakara. Varbūt vienīgi tas aspekts, ka balts pusmūža vīrietis diez vai spēj uzķert kaut nelielu daļu no tās specifikas, ko raksturo Latvijas girlpower mākslas strāvojumi.

Sun, 03 Mar 2024 11:05:45 GMT

Īstais gada sākums man ir marts. Visas svarīgākās lietas allaž iesākušās un izbeigušās martā. Sāpīgs, bet mīļš mēnesis.

Sat, 10 Feb 2024 19:04:09 GMT

Sievietei paveicās un Latvijas kinoteātros filmas nosaukums "Marta un Pjērs Bonāri" pārtapis par "Bonāra kailā mūza". Toties pašā filmā arī ģēnija tēls neatklājas ārpus attiecībām ar sievietēm, mīlētajām un pazudinātajām (es visu dzīvi šaubos, vai radošā tipa vīrieši vispār ir spējīgi uz mīlestību tajā nozīmē, kas nav tikai poētiska apsēstība vai kārtējais egotrips. Piemēram, Klāvam Elsbergam var just tādu īstu, tīru mīlestību tekstos, varbūt tāpēc viņš tik neizdzēšams un joprojām pievelk). Bet Bonāra gleznas man joprojām viena no mīļākajām vietām, kur gribētu būt.

Fri, 26 Jan 2024 14:18:48 GMT

Šis bija melnais caurums, nevis nedēļa. Ezotēriski un meteoroloģiski skaidrojumi laipni lūgti.

Sun, 14 Jan 2024 16:23:57 GMT

jaunā gada matemātika - šogad esmu paspējusi raudāt vairāk reižu nekā visā pagājušajā kopā. Un tad vēl sabēdājos, ka esmu palikusi pavisam vientuļa, vienlaikus atsakot kādiem pieciem satikšanās piedāvājumiem šonedēļ. Nespēju atrast "pareizo" skatpunktu, no kura raudzīties no savu dzīvi tagad (ar pagātni un nākotni ir vieglāk un vienkāršāk).

Sun, 03 Dec 2023 10:18:19 GMT

pāris gadus nav bijis tik liels tukšums kontā un aptuveni tikpat ilgi neesmu jutusies tik atpūtusies un nenogurusi kā šobrīd (lai arī darbu netrūkst). Te laikam nostrādājis tas, ka 1) šobrīd nav neviena aktīvi toksiska cilvēka manā dzīvē, 2) cilvēku nav gandrīz vispār, samazinu socializēšanos līdz minimumam, 3) tas pats ar alkoholu, 4) to visu kompensēju ar fizioterapiju, peldēm un vitamīniem, 5) mācos atpūsties, izniekojot laiku, nevis atpūsties fiziski un intelektuāli aktīvi.

Iekavētu darbu netrūkst, bet aptuveni no janvāra es pēc vairāku gadu (skatīt pirmo teikumu) riteņa varētu beidzot strādāt tikai darba dienās un tiešām dienās, nevis vakaros, brīvdienās un mūžīgā trauksmē par nebeidzami iekavētiem nākamajiem darbiem. Varbūt, varbūt pat būs laiks būt foršai, interesēties par lietām, kas nav saistītas ar darbu un atīstīt sevī kaut ko ārpus "the soul at work" (c).

Sun, 08 Oct 2023 08:44:38 GMT

Lasu ziņas, sliktākie scenāriji šķiet pāris gadu attālumā, otru vairantu pat neapsveru.

View Poll: #21636

Sat, 07 Oct 2023 08:29:28 GMT

nevajadzētu jaukt atpūšanos ar dzīvošanu

Tue, 01 Aug 2023 07:28:29 GMT

pirms vairākiem mēnešiem Gundega nejauši atstāja pie manis savu matu gumiju, es to "aizņēmos" un kopš tā laika lietoju tikai viņas matu gumiju, jo tad katrreiz sienot matos varu uz brīdi iedomāties par viņu un sajusties viņai tuvāk tuvāk. Es vispār emsu slikts draugs, reti tiekos, varu mēnešiem nerakstīt, sarunās strīdēties par niekiem, nepiekāpties un censties sev pierādīt, ka esmu visgudrākā, bet citu matu gumiju vairs lietot negribu, lai nepazūd šis mazais atgādinājums par viņu.

Laikam sanāk, ka mana mīlestības valoda ir kleptomānija?

Wed, 31 May 2023 14:01:19 GMT

Mana 2023. gada maija labākā kafija bija vienā svētdienas pēcpusdienā Lidojumu Taņas pagatavotā kafija. Ar ābolu ievārījumu uz tasītes maliņas.

Sat, 01 Apr 2023 09:52:40 GMT

domāju, kāpēc uz dažām izstādītēm nu ļoti negribas iet un skatīties, lai gan tematiski un profesionāli interesanti uzstādījumi un izpildījumi, un saprotu, ka pārlieku ārišķības sevis pašreprezentācijā man automātiski rada neuzticēšanos, tādā instinktīvā līmenī, kuram neko nevaru padarīt. Kas nav baigi labi, jo tie ir tikai aizspriedumi un arī pozerīši var darīt labas un dziļas lietas (protams, mākslai nav jābūt dziļai, man pašai trešs vienmēr būs mīļāks, bet aktīvs selfpromoušens virspusējību kaut kā reljefāk izceļ, vai ne).

Sun, 26 Mar 2023 10:41:56 GMT

uz brīdi uznāca kārdinājums atkancelēt JRT, jo Toms Stopards un Arkādija, bet Hermanis feisbukos atkal aizrakstījies līdz tam, ka 25. martā deportācijas veica progresīvie jaunieši, kas tikai gribējuši labu, tāpēc nēēē, vienkārši ieslēgšu Rozenkrancu un Gildenšternu vakarā sev un kaķīšiem. Vispār daudz tā Stoparda, Malkovičs mums arī iestudēšot, bet gan jau atkal par Austrumu kaimiņa naudiņām, tāpēc nēēē.

Fri, 03 Mar 2023 08:55:38 GMT

Vēl vienas manas rakstīšanas grūtības ir saistītas ar to, ka pēc 2022. gada 24. februāra kaut kādi 90% no līdz šim uzrakstītā par Austrumeiropas sociālisma un postsociālisma perioda kultūru šķiet nerelevanti un šķiet, ka viss ir jāraksta no jauna, no pilnīgi jaunas, nepatīkamas pieredzes skatpunktiem. Pārlasu mīļākos pētniekus/teorētiķus un klūpu aiz katra otrā teikuma, jo tos gribas papildināt ar bezgalīgiem "bet bet bet". Reģionālas identitātes un postkoloniālisma diskursi vispār šķiet kaut kāda zinātniskā fantastika, pasaciņas ar rūķīšiem un runājošiem zvēriņiem, kam nav nekāda sakara ar to realitāti, kurā jau gadu dzīvojam.

Un, protams, vairs nespēju palasīt arī tos krievu izcelsmes pētniekus, kas man bijuši svarīgi un lielā mērā veidojuši manu jūtīgumu un izpratni par mākslas vēsturi, viņu metodes un domāšanas leņķi ilgu laiku bija tas ideāls, ko censties atdarināt un uz ko tiekties (pat ja faktoloģiski svarīgāki bijuši Austrumeiropas avoti).

Vakar pirmo reizi kopš kara sāku lasīt krievu izcelsmes autoru, Tupicina "Muzeoloģisko bezapziņu", un jūtu dziļu vainas apziņu, kaut arī autors jau 1970. gados emigrējis uz ASV un grāmata vispār angļu valodā. Ar prātu gribētos šo bloku neitralizēt, bet emocionāli nespēju.

p.s. Karam sākoties viena draudzene, Latvijas krieviete, kuras ģimene te dzīvo gadiem, pati gājusi latviešu skolās un bērnudārzos, teica, ka visticamāk visu mūžu jutīs kaunu par to, ka kaut kādā nelielā savas identitātes daļā ir krieviete. Un viņai šķiet tikai godīgi izjust naidu pret sevi (es nepiekritu). Kāda cita paziņa ar līdzīgu bekgraundu sūdzējās, ka viņai sabiedrība liek izjust vainas apziņu par savu izcelsmi, jo viņai taču neesot nekāda sakara ar to, kas notiek valstī, kurā viņai nav balstiesību, un viņa taču tik ļoti ir pret karu. Cik ērti, es nodomāju - izlikties, ka karš ir tikai militāra parādība, ka karo tikai Putins, ka notiekošais nav plašāku vēsturisko norišu rezultāts. Es piekrītu, nevienai no minētajām personām nav jājūtas vainīgai, mums jau pietiek negatīvu emociju, bet otrā piemēra pozicionēšanos es tomēr redzu kā vēl vienu imperiālisma blakni, atbildības neuzņemšanos, jo vienmēr taču vainīgs ir kāds cits. Vai arī kā trulu aprobežotību.

Thu, 02 Mar 2023 09:20:39 GMT

mokos pabeigt vienu lielo darbiņu, rakstīšana man vienmēr ir bijusi tāds selfhate trips un ar gadiem diemžēl kļūst tikai grūtāk, jo ar laiku pastiprinās apjausma par savu absolūto nezināšanu un spēju ierobežotību (vismaz spēju pietuvoties tam līmenim, kādā es gribētu kaut ko zināt un ar šīm zināšanām operēt). Vienīgais, kas motivē turpināt, ir novērojums, ka šī saasinātā paškritika un perfekcionistiskais prasīgums pret rezultātu ir raksturīgs tiem, kuru spējas es vērtēju visaugstāk, un pat ja pati visdrīzāk viņiem nepiederu, vismaz nepiederu arī tiem pašpārliecinātajiem tukšuma grūstītājiem, kuriem nav nekādu aizturu piesārņot pasauli ar savām paviršajām domām. Man vismaz ir ļoti ilga un spēcīga aizture, kura diemžēl ne vienmēr noturas.

Mon, 27 Feb 2023 14:19:51 GMT

saslimu trešo reizi šajā gadā. No decembra aptiekās medīju imunitātes zāles, kuru vienkārši nav nekur, jo visur problēmas ar medikamentu piegādēm. Jau gadu cenšos saņemties aiziet pie imunologa, bet pēc tā Ņikiforenko gadījuma man ir bail no šīs profesijas pārstāvjiem. Tas atgādināja, cik daudz laika un enerģijas sievietēm aizņem bailes no seksuālas vardarbības un cik daudz brīnišķīgu lietu mēs tā vietā būtu paspējušas paveikt. Bet nē.

Mon, 30 Jan 2023 09:28:33 GMT

interneta nejaušību dievi nolēma, ka man šis rīts ir jāsāk ar deputāta Jencīša sektas video. Ja nu jums arī pārāk labs noskaņojums, te var pabojāt, klausoties, ka liberāļi jāsit tā, lai paliek "asiņaina sloksne" vai "sieviete bez vīrieša ir absolūta nulle".

Sun, 29 Jan 2023 17:05:59 GMT

Jau kādu laiku māksla mani nespēj aizraut un likās, ka esmu notrulinājusies uz visiem laikiem, bet Nenas Goldinas retrospektīva bija izcila, lai gan neko daudz no tās negaidījām, tikai labas mākslinieces darbus labā ekspozīcijā. Ar biedreni izgājām no izstādes tādas apskaidrotas un apstulbušas vienlaikus, un tas nebija tas banālais dzīves patiesuma aizkustinājums, drīzāk dziļa cilvēkmīlestības un vienotības sajūta caur Goldinas lieliski izgaismotajiem dzīves apjukuma un maiguma cikliem, mūžīgo mētāšanos tajā nospriegotajā trauslumā, kas mūs visus neizbēgami un (ikdienā nemanāmi) vieno. Priecājos, ka vēl spēju kaut ko tādu atrast arī mākslā, turklāt tieši tās nobružājumos.

Viss pēc tam skatītais likās pliekans un tukšs, un efekts diemžēl vēl nav pārgājis, tādēļ šodienas trīs stundas pārspīlētas bļaustīšanās un kliegšanas Dailes "Brandā" šķita sevišķi mokošas.

Mon, 02 Jan 2023 12:10:12 GMT

laikam teju vienīgā ilgtermiņā pozitīvā lieta no 2022. gada ir tas, ka uzlabojušās attiecības pašai ar sevi. Esmu diezgan tālu no tā punkta, kurā gribētu tajās būt, bet vismaz esmu atradusi (šķiet) pareizo virzienu ar daudz vairāk iejūtības. Diemžēl jo labākas attiecības ar sevi, jo sliktākas ar citiem, tā laikam ir neizbēgama daļa no tripa.

Pārējais labais mirklīgs un nepastāvīgs, pārsvarā uzplaiksnījumi. Rīta skrējieni gar Sēnu. Negaiss vientulībā Tatru kalnos. Svelmainas vasaras diendusa zem Vidzemes ozoliem.

Tue, 27 Dec 2022 19:16:30 GMT

Vēl par Spāniju. Es tik aizņemta, neatliek laika pierakstīt, vārdi kaut kur karājas gaisā, atveru, aizveru, uzrakstu, izdzēšu. Mūžīgais tekstu pievilkšanās un atgrūšanās spēks. Enīvej.
Bija spēcīgi atmiņu uzplaiksnījumi no iepriekšējās viesošanās Spānijā, kas bija dikti sen. Man bija kaut kādi knapi astoņpadsmit, jūra līdz ceļiem, ņēmu un aizstopēju viena pati. Somā četras kleitas, trīs grāmatas, divas maizītes, nekādas naudas, nekādu plānu. Biju to meiteni jau aizmirsusi, bet tagad Spānijā atkal sajutu. Žēl ka toreiz sev diez ko nepatiku un tikai šodienas acīm novērtēju savu jaunības atvērtību dzīvei un bezbailību. Viss šķita pārvarams un pārdzīvojams, nebiju ne ļoti priecīga, ne ļoti bēdīga, dzīve vienkārši notika un es tai vienkārši biju pa vidu, bez trulas rezignācijas un bez visiem tagadējiem emociju saduļķojumiem, kas katru nieka pārdzīvojumu liek pārjautāt, pārbaudīt, atsvešināties no sevis, baidīties no tā, ka jūtu nepareizi, ka tulkoju sajūtas nepareizi un nemāku atšķirt jūtas no emocijām. Tagad Spānijā atkal sajutu to meiteni ar knapiem astoņpadsmit un divām maizītēm, sajutu, ka viņa nav pavisam pazudusi no manis, izgājusi no sevis kā no uguns. Tāda laiktelpas sakritība, par kuru esmu pateicīga.

(Kaut kas smieklīgs ir tajā tūrismā kā treniņā sajūsmināties par pasauli, spējā strauji gūt emocijas no lietām, kas ikdienā atstātu vienaldzīgu. Iedomātais jaunais "es", new city, new me, kas ir tikai tāds pašapmāns, mānīgi tīkams jaunu iespaidu produkts. Pat ja šoreiz vairāk old me.)

Nesen pamanīju, ka neapzināti slāpēju smieklus, ja esmu publiskā vietā. Kožu lūpā, cenšos nedomāt par smieklīgo. Kā tad tā. Atcerējos, ka bij.vīram bija kauns, ka es tik daudz un skaļi smejos, un viņš mani mūždien klusināja un apsauca, un laikam no turienes man tas. Tagad šķiet tik dīvaini, ka es vēl nesen biju meitene, kas pārāk daudz smejas. Bet tas bija pirms gadiem četriem, varbūt šo meiteni vēl izdosies noķert.

Fri, 16 Dec 2022 22:10:31 GMT

Gribēju sevi iepriecināt ar skatu uz Āfriku, bet Gibraltārā līst, neko neredzētu. Aizdevos tā vietā klaiņot pa klinšu aizām visa tāda vieglprātīgi noskaņota, bet viegli nebija, viss tāds augsts un dziļš, un grīļīgs. Pie ļodzīgākā tiltiņa neizturēju, atmetu kaunu un sāku spiegt, nav ko to kaunu turēt iekšā, nevar zināt, kad šis uzsprāgs. Blakus ejošais nepazīstamu vācu pensionāru pāris par mani turēja rūpi, pieskatīja, lai neraizējos, pārbaudīja, vai nekrītu. Jutos pateicīga, jo savām laiktelpas kontrolēšanas spējām vairs neuzticējos. Atpakaļceļa vilcienu nokavēju, līdz nākamajam varbūt nemaz neatnākošajam daudzas stundas, nolēmu uz tuvāko transporta lokāciju doties kājām, Andalūzijas kalnu ciematiņi, lietus, kalni, saule, kolibri gandrīz uz pleca. Jau sen tā biju gribējusi, kad es vispār tā neesmu gribējusi?! Viss brīnišķīgi līdz brīdim, kad gandrīz nokavēju arī nākamo, šoreiz pēdējo vilcienu mājup. Ar zīmju valodu un izteiksmīgiem acu skatieniem izlūdzos starpposma autobusa šoferim aizvest mani mazliet tālāk nekā viņa maršruts paredz. Piekrita, bet skumjā spāņu valodā norūca, ka labāk būtu es sēdējusi kādā lielpilsētas terasē un tinderī, nevis vazājusies apkārt ar tik sliktām laika telpas zināšanām. Labi,labi, tā viņš neteica gan, bet gan jau padomāja. Uz pēdējo vilcienu paspēju, bet Andalūzijas kailie lauki tagad uz mūžu man zem ādas iededzināti. Estupendo.