|
Uzcītīga Trešdienu apmeklēšana radīja Verdirēnos pretēju tieksmi. Tā bija vēlme strīdēties, izturēties vēsi, kura bija pastiprinājusies un gandrīz pāraugusi apsēstībā Laraspeljērā pavadīto mēnešu laikā, kur tie bija visi kopā no rīta, dienvidū un vakarā. Verdirēna kungs līda vai no ādas laukā, lai pierādītu, ka viņa viesim nav taisnība, lai sapītu tīklu, kurā viņš varētu nodot savam draugam zirneklim kādu nevainīgu mušu. Ja Verdirēna kungam pietrūktu iemeslu aizvainojumam, viņš izgudrotu kādu bezjēdzību. Tiklīdz kā kāds no uzticamajiem būtu pametis māju uz pusstundu, Verdirēni smietos par viņu pārējo priekšā, izliktos pārsteigti, ka viņu viesi nav pamanījuši, ka viņa zobi nekad nav tīri, vai gluži otrādi – viņam ir mānija tos mazgāt divdesmit reižu dienā. Ja kāds atļautos attaisīt logu, šī vēlme elpot izraisītu riebuma pilnu skatienu apmaiņu starp mājastēvu un mājasmāti. Mirkli vēlāk Verdirēna kundze taujātu pēc šalles, kas dotu Verdirēna kungam iemeslu saniknotā tonī sacīt: „Nē, es labāk aizvēršu logu, mani interesē, kuram ir pieticis nekaunības, lai to atvērtu”, vainīgajam to dzirdot, kurš tad nosarktu līdz matu saknēm. Viesi tika netieši norāti par vīna daudzumu, ko tie ir izdzēruši. „Tas tev nenodarīs nekā ļauna. Ar to taču stiprinās jūrnieki.” Ja divi no uzticīgajiem devās kaut kur kopā, bez kundzes iepriekšējas atļaujas, to izbrauciens novestu pie bezgalīgiem komentāriem, lai arī cik nevainīgs tas būtu bijis. Šarlī kunga un Morela ekskursijas tādas noteikti nebija. Tikai fakts, ka de Šarlī kungs nebija apmeties Laraspeljērā (jo Morels bija spiests dzīvot netālu no savām barakām) attālināja piesātinājuma, pretīguma un aizrīšanās stundu. Lai nu kā, šī stunda bija teju vai situsi. |