Kāds cilvēks kādreiz zināja šo dzejoli no galvas. Es nevēlos, lai tas pazūd laika un telpas plūdumā, tāpēc pārcelšu to no saplēstas lapiņas virtuālajā cibas drošībā.
Vārdi pelēki kļūst tā kā peles,
Jo rudens par košu,
Lapas kvēlojot lido
Un kvēlojot mirst.
Vienu dzeltenu, dzeltenu
Es šodien pelēkai Daugavai došu,
Un lai paliek līdz jūrai
Tās pelēkās acīs
Šī - krastam atņemtā dzirksts.
Dzirkstis vajaga atņemt, kur var,
Jo citādi sakrājas pelni,
Un nosmok no tiem
Tikpat vienkārši
Pravieši visi un meļi,
Un darot baltākos darbus.
Mēs ziežamies melni
Savas sargāšanās
Un iedzimta skopuma dēļ,
Klausies, prieka man šodien maz
Un es tevis pasniegto ņemtu,
Bet manī uzbango aļģes
Un sasmacis jautājums:
- Ko par to prasīs man rīt?-
Tas ir domraksts
Ar muļķīgi mūžīgu tematu
Un ir nolādēti brīži,
Kad to vajag uzrakstīt.
Nu bet tu prasi -
No smaida līdz dzīvībai ieskaitot -
Bet kaut ko prasi.
Es negribu sisties,
Kā svina pelēka Daugava
Veltīgi sitas pie mola,
Es gribu no tavām acīm
Manu apģērbu
Un manu dvēseli sasvilinošas
Dzirksteles lasīt
Un, ja tas vien ir iespējams,
Nolasīt.
Autors ir Ojārs Vācietis.
Dzejolis ir skaists, iespējams pārāk skaists, lai es tam uzspiestu savu netīro ķepu interpretāciju, tāpēc ticu un ceru, ka lasītāji atradīs šajā dzejolī kaut ko savu.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}