| 9:14p |
Viss, tam ir jāpieliek punkts.
Viss es vairs neko negribu, pilnīgi neko. Lūk ko ir panākuši man apkārtešošie cilvēki, precīzāk, darba biedri un priekšnieki [man viņu pavisam trīs]. Es pat nezinu vairs, kam es esmu paredzēta šajā pasaulē, un vai dzīve kādreiz beigs mani tik ļoti pārbaudīt, vai tad es patiesi neesmu jau likusi tev, dzīve, saprast, ka es darīši visu citu cilvēku labā ... visu ..... Kādēļ šie pābaudījumi kļūst arvien nežēlīgāki un sāpīgāki? Man nevajag neko no materiālajām vērtībām, es vēlos tikai un vienīgi cilvēku sapratni un ... Nē es īstenībā nevēlos neko, gribu vienkārši pazust klusumā, iegrimt tur, kur varbūt es kādam esmu vajadzīga nedaudz, kaut kripatiņu vairaak, nekā šeit.
... Ja vēl nebūtu to cilvēku, kuriem es pašlak patiesi esmu vajadzīga, tad es sen jau būtu pazudusi ... un par to jums patiesa cieņa un mūžīga uzticība ... savējie sapratīs...bet jūsu dēļ es katru rītu pamostos savākusi savus spēkus vienkopus cīņā ar nežēlīgo pasauli...
Tagad es vienkārši neko negribu, un piedodiet man par to ... |