Lieliska diena!!!

Esmu tā pieradusi pa šīm 24hx7dx2n būt kopā ar dēlu. Pat ikdienā, kad viņam skola un man darbs, tā nesanāk.
Šovakar viņš atgriežas pie omītēm, līdz augusta vidum.
Jau zinu, ka sākumā grūti būs vienai - klīdīšu pa mājokli kā pazaudējusies kaķene un meklēšu.
Dažreiz, kad viņa nav mājās un es esmu sailgojusies - guļu viņa istabā. Un mājoklī vienmēr dažādās vietās atstātas viņa rotaļlietas, apģērbi un bildes.
Man viņš ir absolūti nepieciešams, lai es būtu!

18. jūlijs ir mana mīļākā diena! Mana laimes un prieka diena. Manas dzīves jēgas un piepildījuma diena.
18. jūlijs ir mana dēla dzimšanas diena!!!

Šodien ar bērna tēvu bijām kopā skatīties man gultu!!!
Iepriekšējā reizē, kad kopīgi pirkām gultu (toreiz viņa pirms ~ 12 gadiem), pēc diezgan neilga laiku kļuvu par viņa bērna māti :)))
Un vispār šogad pirmo reiz pa šiem 11 gadiem plānojam kopīgu bērna dzimšanas dienas ballīti. Parasti tās ir divas - ar mammu un mammas ģimeni un ar tēti un tēta ģimeni.

Man patīk šī sajūta! :)))

Tajā brīdī, kad dēliņš atgriezās mājās no pastaigas/izbrauciena ar šo pārsteigumu, sapratu, ka es tomēr esmu lieliska mamma un ka manas audzināšanas metodes ir pareizas. Ka nesavtīga mīlestība, tiek atdarīta ar nesavtīgu mīlestību.
Jā, man ir lielisks dēls!!!

Zvans no bērna:
- Vai tad, kad atnāksi no darba, tu varētu beidzot nokāst tās bērzu sulas?
- Jā, labi! Izdarīšu!
- Patiešām?
- Nu jā!
- Varbūt man tev uzrakstīt atgādinājuma zīmīti un nolikt tur kur tev dators stāv?
- Nē, dēliņ, es atcerēšos!
- Nu labi. Bet obligāti!

Viņš visas brīvdienas man lika to izdarīt, bet es tikai "jā, jā" un aizmirsu. Ņemas viņi ar tēti ar tām bērzu sulām, liek visādus citronus un dzērvenes.
Forši, ne tā, no dēla "dabūt pa mizu"?! :)))

Varētu braukt mājas un darīt neko pie datora vai braukt pie dēla un joprojām darīt neko, skatoties kā dēls dara neko pie datora.

Atbraucu mājās un kliedzu! Skaļā balsī, aizelsusies, ar asarām acīs. Uz bērnu un viņa skolasbiedru.
Sarunājām, ka skolasbiedrs var šodien pie mums ciemoties, pa dienu tētis puikas aizveda slidot, bet kamēr es esmu teātrī var spēlēties mājās, spēlēt datorspēles. Ar klases biedra vecākiem vienojāmies, ka līdz pusastoņiem. Zvanot no teātra bērnam, lai informētu, ka esmu ceļā uz mājām, bērns atzinās, ka kasesbiedrs vēl tikai 'taisās'. Bija jau pāri deviņiem. Steidzos. Kāmēr es tiku mājās no teātra pagāja vēl pusstunda, ienāku un redzu, ka viņi joprojām "taisās"! Neizturēju. Es varu pieļaut un piedot visu, tikai ne melošanu, tikai ne solījumu nepildīšanu.
Es kliedzu nevis aiz dusmām, es kliedzu tāpēc, ka uztraucos - es nevaru tik vēlā vakarā laist desmitgadnieku vienu uz ielas, turklāt 23 grādu salā. Es kliedzu tāpēc, ka esmu ļoti vīlusies - tajā, ka bērns lauzis man doto solījumu. Es kliedzu tāpēc, ka man nav saprotama klasesbiedra vecāku bezatbildība, zinot, ka mēs dzīvojam Maksvas ielā, ļaut bērnam vienam braukt mājās.
Iesēdināju klasesbiedru tramvajā, pateicu viņa vecākiem, ka šī NAV normāla siltuācija un lai atbrauc pretī un sagaida centrā, jo viņam vēl būtu jāpārsēžas citā transportā.
Tagad bērnam būs jāraksta vēstule - paskaidrojums, kāpēc viņaprāt es kliedzu.

Cilvēki nepārtraukti tiecas pēc laimes! Bet laime ir tikai mirkļi, katram savāki - adrenalīna, panākumu, slavas, fiziskas un garīgas baudas mirkļi. Kā narkomānām, mirklis pēc injekcijas - uzplaiksnī un lēnām norimstas. Un cilvēkas atkal dzenas pēc nākamā mirkļa.
Būt mātei vai tēvam ... bērns, tas ir kā būt pieslēgtam pie sistēmas - nepārtraukti pilina! (via Martins)

Mīļo Ziemassvētku vecīti ...

dēliņš: Kā tev šķiet, vai nevajadzētu pamēģināt aizsūtīt vēstuli uz Somiju?
mamma: Kam tad? (izliekas nesaprotam)
dēliņš: nu Ziemassvētku vecītim!
mamma: ko tad tu tur rakstītu?
dēliņš: nu kā - xbox'u!
mamma: (www.google.com ... meklēt ... xbox ... cena sākot no ~ 130 Ls) man šķiet, ka vairs nevar paspēt aizsūtīt!

Vienmēr esmu piepildījusi dēliņa vēlmes Ziemassvētkos ... bet šo laikam nevarēšu :(

saliku e-BilžuRāmī visādas dēliņa bildes.
tagad ikpabrīdim pie sevis iespurdzos a'la "iiiiii .. kāds mazs mīļš bēbulītis"

:))

Viss jaunais ir mazliet piemirsies vecais.
Viņš māca dēlam braukt ar mašīnu. Pa tiem pašiem ceļiem, laukumiem un šķērsielām, kur Viņš mācīja mani braukt. Arī vasarā. Tikai mašīna ir cita, ne tā kurā pa atvērtu lūku naktīs vērojām zvaigznes, stundām sarunājāmies, mīlinājāmies, mīlējāmies un iemīlējāmies. Pirms 11 gadiem.
Viņš ir ļoti labs tēvs manam dēlam. Tas ir galvenais.

.. vēl vakar ausījos ap LILA DOWNS y La Misteriosa koncerta biļetēm un bozos cik tās tomēr dārgas. Šodien pateicoties twitterpower un visiem tiem, kas neprasot imagināri "sadevās rokās, lai izdodas", esmu tikusi pie ielūguma!
Turklāt, šodien esmu tādā kā darba rehabilitācijā + vakarā došos pie dēliņa + tapušas zināmas lieliskas (lasi: krietni saskanīgas ar manu viedokli) Spēlmaņu Nakts nominācijas!
Jā - šodien ir LABA DIENA!

Slimības lapa.
:(

Palīdzēju mantiniekam pildīt mājasdarbu. Viegli nebija. Neredz starpību, kur to darījis puika, kur es.
Rokdarbi. Tamborēšana.

Vakardiena izvērtās visnotaļ sievišķīgi laba, lai arī šos svētkus nesajūtu kā savējos.
Saņēmu no dažādādiem vīriešiem (tsk kolēģiem) daudz ziedus, daudz buču, daudz mīļāko konfekšu un daudz sveicienus. Pašapsaveicos ar jauniem, melniem, bezbožna augstpapēdīgiem pavasara puszābaciņiem. Biju Jaunajā Rīgas Teātrī uz Otello. Satiku savu sirdsapziņu (lasi Annu). Noreibu no šampanieša un bez pašpārmetuma baudīju putukrējumu kūkas. Vēlu vakarā kopā ar bērnu gatavojām (lasi gūglējām) mājas darbu dabaszinībās par putniņiem.
Vēl viena diena tuvāk pavasarim!

Viss labs, kas labi beidzas!

Lai arī mīlestība mums nesanāca, viens nu ir pilnīgi skaidrs ... bērns mums ir sanācis lielisks!
:))


p.s. un mūsu lieliskais bērns mūs pašus, pēc desmit gadiem, ir padarījis par draugiem.
Tas atsver visu!

Ir tik lieliski pēc garas darba dienas un vēl garākas darba nedēļas pārnākt mājās, kur tevi sagaida trīs puiši, vakariņas, multfilmas, smiekli un ieslēgta apkure!
Tas ir daudz labāk par klusumu, mieru, grāmatām un svecēm, kurām jākliedē drēgumu telpā un sirdī...

Mēs šodien rakstamies laukā no slimnīcas un dodamies mājup!!!
Turpināsim ārstēšanos ambulatori (izrādās, man patīk šis vārds)!

:)

Mums ir diagnoze.
Paldies par labajām domām un laba vēlējumiem!
Tiesa, jūsu labās domas mums noderēs vēl vairākus mēnešus.
Ir cerība, ka jau piektdien tiksim laukā no slimnīcas un pirmajā septembrī varēs atzīmēties skoliņā ...

Slimnīca no manis izsūc visu enerģiju.
Vai arī es labprātīgi to atdodu dēlam.
Pa dienu vēl ir ok, bet kad vakarā pēc 13/14h atbraucu mājās, nokrītu un tur arī palieku. Vakar pat ar visām drēbēm. Bet no rīta, pēc 7 acis pašas vaļā bez modinātāja un sākas viss no gala. Ceturtā diena.
Turklāt esmu apjautusi, lai izturētu ir jāēd.
Esmu pat pieņēmusies svarā par ~1 kg un nu jau svari rāda gandrīz 53!

Lasam grāmatas, komiksus, skatamies filmas, zīmējam, guļam, katru stundu mēram temperatūru un gandrīz visu laiku pieskatam sistēmu, tā viņam pieslēgta 24h. Ir jau iegājies savs ritms.
Kad asaras no neziņas un bezpalīdzības sakāp pārāk augstu, eju pīpēt un izraudos (vai noriju tās) uz ielas...
Gaidam pirmdienu, rezultātus un ārstus ...

smagas lietus lāses uz bērnu slimnīcas metāla palodzes ...

Lai arí domàju, ka esu tam sen pàri - es tomèr dažreiz joprojàm mazliet iemìlos Viņà.
Šovakar. Lieliska ballìte par godu MÙSU dèla piedzimšanai!
Viesi klusìtiņàm uz auss jautà: Nu kàpèc jùs neesat kopà? Paskat, cik ģimeniski jùs.
Jà? Kàpèc neesam?

Arī pirms deviņiem gadiem šajā dienā bija svelme + negaiss!
Mana bērna piedzimšanas dienā! :)

Dēls brīvlaiku iesācis ar tramvajā pazaudētu somu, telefonu, maku uc savām lietām.
Nezinu kā tagad dusmoties!?

Šādos vakaros es saprotu - atkal un atkal pārliecinos, ka Viņš patiešām ir pats labākais, kas ar mani jebkad ir noticis!

Dīķī peld pavisam 50 mājputni - zosis un pīles. Kā tur ir vairāk, zosu vai pīļu? (c)

... nu, gudrinieki? Vai varat tikt galā ar otrās klases matemātikas uzdevumiņu?

Šorīt jau neskaitāmus ierakstus esmu uzrakstījusi un izdzēsusi.
Par darbu, par aukstumu, par plīti, galvassāpēm, apģērbu un to kā mans ķermenis reaģē uz to kā jūtos ...
Gribu depresiju. Gribu sevis žēlošanu.
Foršai, lieliskai un pašpietiekamai būt nav viegli.

* * *

Šo svētdien Mātes Diena!
Nu jau deviņus gadus nesu šo tiltulu. Jā! TITULU!
Atceros pašu pirmo Mātes Dienu. Sīks vēl bija puncī, bet es tik ļoti sajutu to dienu kā savējo!
Reizēm man šķiet, ka vajadzētu kaut vai priekš sevis uzrakstīt visu to - kā man bija jāklusē par lieliskāko lietu, kas ar mani noticis - lai man to neatņemtu! Kā visādi ir bijis! No zelta auskaru ieķīlāšanas lombardā, lai mazulim nopirktu zāles, līdz kopīgam braucienam uz Parīzes DisneiLendu. No mazas istabiņas līdz lielam un gaišam dzīvoklim Rīgas centrā! No akla un iznīcinoša naida līdz draudzīgām, izpalīdzīgām un ģimeniskām attiecībām ar tēvu.
Un mani reizēm aizvaino tas, ka cilvēki saka, ka man vienkārši ir paveicies!
Nē, nekad nekas man tāpat vien nav dots, uz paplātes pienests vai no gaisa nokritis.
Pati un dēls kā viss lielākā motivācija neapstāties!

Jā! - svētdien ir mātes diena! Mana diena! Mūsējā!
:)

Šodien piepildīju kādu sen doto solījumu dēlam. Solījumu, kuru dēlam deva kāds no maniem bijušajiem vīriešiem.
Tagad sīkam kompī ir 30 "KID vs KAT" multenes sērijas!
Muļķīgi būtu domāt, ka tas bija aizmirst. Ne viņš, ne arī es nebijām to aizmirsuši.
Arī šādu iemeslu dēļ, vairos sīku iepazīstināt ar saviem vīriešiem.
Kā gan man iemācīt bērnam, ka dotie solījumi jātur, ja pati (tieši vai netieši) to nedaru?!
Arī mazos un šķietami nenozīmīgos.

Kaut kas ar to Vīrieti ir noticis.
Piezvanīja bērns: "Mēs ar tēti braucam maksķerēt!"
Laikam pirmā reize, kopš pirms diviem gadiem uz dzimšanas dienu sīkam pats uzdāvināja makšķeri.
Labi, ka sēdēju.

... divi mēriņi melnā *PIRMS ... tad **STOMP ... viens mēriņš melnā ***PĒC ...
mājup' nācu viegli dancodama ...da dziedādama ...
varen feins šitas vieglais reibonītis ... viss šķiet kaut kā pilnīgi viegli ... un skaisti ... un bezgala nesaprotami (labajā nozīmē) ...

Mājās dēliņš gaida. Saklājis man gultu. Nomazgājis dažus traukus. Un uz galda ēdamais: "Tētis man nopirka kebabu, bet es atstāju tev arī, jo tev jau laikam atkal nebija laika šodien paēst..."


* - piedošana, un domāšana par to, manī raisa trauksmes un sirdsklauves. Kurš gan pateiks kā ir pareizi!? Kā vajadzēja un kā nē?! Kā būtu, ja būtu ... neizdzēsu. saglabāju.;
** - lai arī pasākums diezgan jau bezjēdzīgs (lasi: bez satura), tomēr labi resnie angļu jaunieši pastrādājuši. Jā - viņi ir RESNI! un skaļi;
* * * - nevarēju fein'puisim atteikt pasēdēšanu, tas jau kļūtu nepieklājīgi. Bet tas nav tā, ka čerez ņehaču - ar viņu tiešām ir feini. Ceturtdien gan - mīļotā Liepājas Teātra "Beigta Balle" uz JRT skatuves "Instrumentu" koncerta vietā ... Ja jau reiz kalns ir atnācis pie Muhameda.

Neskatoties uz milzīgo aukstumu, mans mīļotais cilvēciņš tomēr saņēmas izrāpties no gultas un aizvest dēliņu uz teātri. "Makss un Moriss", starpcitu, dēliņam diezgan ļoti esot pat paticis. Mīļotais cilvēciņš gan diezgan skeptisks.
Pēc tam dēliņš aizveda mīļoto cilvēciņu uz McDonaldu un sabaroja ar burgerīti un vaniļas kokteili!
Tagad abi sildās ar piparmētru tēju, bet es tikmēr pasnaudīšu pie "G'sA" 67tās sērijas...

Tāda lūk ... sestdieniņa ... ja var ticēt internetiem, tad aukstākā pēdējo 3 gadu laikā ...

1.diena
Baseins un patiesības mirklis uz svariem. Pirmā badošanās nedēļa būs apritējusi;

2.diena
M.Zālīte "Lācis" @NacTeātris ar izsenām paziņmeitenēm;

3.diena
[tukšums]

4.diena
Tējošana ar Cibas meitenēm
Baseins, ja būs lemts

5.diena
[tukšums]
vajadzētu tak to Avataru noskatīties ... nu vajadzētu taču?

6.diena/7.diena
"Makss un Morics" @ NacTeātris ar dēlu;

* * *
saraksts var tik papildināts/mainīts pēc ieskatiem un vajadzībām

nebiju bijusi C!RKĀ gadus... em ... apmēram 20. Njam - tur joprojām vājprātīgi smird! Gandrīz neizturami. Bet ar laiku jau pierod.
Sīkam patika, ar aizrautība komentēja visus tos banālos un paredzamos trikus un tā, sajūsminājās par dzīvnieciņiem.
Vēl vairāk par pretīgo smaku, man riebās tas cik ļoti viss tur pārkrievojies. Pat izrāde 80% krievu valodā.
Nu jā, dzīvnieciņi skaisti, BET aplausu vietā man asaras bira, cik nelaimīgi tomēr viņi izskatījās. Nu nav stalta, melna ērzeļa vieta cirka arēnā, ar piesietu gavu cieši pie kakla, tā ka tā nemaz nav paceļama. Un lielie dižie tīģeri, lauvas - tā iebaidīti un patiesībā tik vārgi paskatā. Un tas ka dresētājs tos visu laiku sit. Vienam baltajam lauvam pat asiņojoša brūce uz sāniem. Nē - tā nav īstā dzīvnieku vieta - nav. Pat mazie sūdapundurpūdeļi bija bēdīgi smieklīgi.
Vienīgi kas tiešām skaisti - akrobāti! Tie vismaz paši, ar saviem spēkiem un talantiem izpelnās aplausus.
aij ko tur daudz - galvenais, ka mazajam patika!

Mazais vīriņš mājās mēģina tik galā ar interneta opšeniem.
Pagaidām neizdodas! Ļāvu darboties. Jācer, ka tad, kad es aizdošos mājās dators vēl būs lietojams :)
Vēl divas dienas līdz skolai.
Man vienmēr ir žēl, ka nevaru atvaļināties uz skolēnu brīvlaikiem.

Zvanu sīcim ik pēc 30 minūtēm apjautāties kā veselība...
... neizturēja - sabļāva uz mani, lai liekoties mierā. Viņam viss esot labi. Un jā! - esot zem segām un ar vilnas zeķītēm un degunu smērējot - visu darot ko es viņam jau milijons reižu esmu likusi!

:))

Šovakar skoliņā vecāku sapulce.
Galvenais neaizmirst rakstāmo un no bankomāta paņem skaidro naudu. Tā pavairāk.

mans dēls ir vienkārši lielsks - svētdienas vakarā paziņo, ka rīt skolā vajadzīga LĀČA MASKA !
Kur tad lai es to tagad izroku? no kā uztaisu? kur nopērku?

pff... enī idejas? ieteikumi? mājās gatava lāča maska uz otrklasnieka auguma?

UPD: liku lietā gūgli, katronu, šķēres, krāsa, otas, līmi, gumiju un masku esmu uzmeistarojusi pati!
Tā lūk! būtu fočiks nobildētu... bet tā ticiet uz vārda - lieliska! :)

darba TIk daudz, ka jumts brauc ... labi, ka pieGdiena ...
zvanu mammai, niknojos, ka šī atslēdz zvanu ... zvanu un zvanu un zvanu ... pēc mirkļa saņemu piktu dēla zvanu, kāpēc es šim zvanoties stundas laikā?!

Es dievinu to puisi ar gaišajiem matiem, spīdīgajām acīm un nedaudz šķībajiem zobiem. Es mīlu viņu vairāk kā gaisu kuru elpoju, un vairāk par zemi, pa kuru staigāju. Es esmu atdevusi viņam savus labākos gadus, esmu viņam ziedojusi savu skaisto ķermeni un nemirkli to nenožēloju. Es pieveru acis uz viņa nepilnībām (slinkumu, kašķīgumu, spītību), klausu viņa pavēlēm un izpildu visas viņa iegribas. Nolasu tās no viņa acīm un atkal izpildu. BET!!! Tas haoss kādu viņš uzrīko savā istabā mani tomēr tracina ... ja uz pakalāja izlijis dzeramais jogurts, tad to nepasaka mammai - bet gan virsū uzceļ lego māju! Nav pleķa - nav problēmu.
Kamēr šis lieliskais puisis bauda brīvlaiku pie omes un gatavojas helovīnam, es mājās šrubīju viņa istabu un ievedu tur savu kārtību. kaut uz pāris dienām.

gribēju uzrakstīt pāris vārdos par vakarnakts ballīti Baltezerā un par to, ka a. nemaz nav tik ļoti izšķīries kā biju domājusi/sajutusi - bet nu vienīgais kas prātā, ir slāpēts aurējiens uz bērnu:
"bļ*** kādā veidā tev izdevās to televīzoru no plaukta nogāz uz grīdas?"

nekāda šķīdiena nebija, bet tas aparāts ieslēdzams nav...
ak ... dziļi ieelpojam ... iedzeram piparmētru tēju un klāt piekožam iksvētdienas ābolu padarīšanu no cepeškrāsns...
... palūdzu, lai aizver durvis no otras puses un apdomājas par nodarījumu.
Lai tēvs tiek galā. Man nav spēka vairs.

šīs nedēļas pazaudēto < - > atrasto mantu sarakstiņam pievienojas:
-zābaciņi (atkārtoti, vakar tik atradās);
-cepure (nebija vēl pazususi);
-dienasgrāmata (nojaušu, ka piezīme, bet nu kas viņu zina);

Labi ka nākamnedēļ brīvlaiks .. varēšu bišķi uzelpot!

man jaunietis ir vienkārši The Best!!!
Šonedēļ pazaudējis 2x maku, 1x telefonu, 1x sim karti (jauno, vēl pat neaktivizētu)... šodien ieradās no skolas un paziņoja, ka pazuduši zābaki!
man nopietni bail, ka viņš nepazaudē pats sevi.
Nezinu kā audzināt, kā ieskaidrot, kā un vai vispār vajag sodīt!

nu kā lai palīdz bērnam iemācīties alfabētu ...nu nepakam tas neaizķeras galvā ...

ak vai - pirmo reizi palaidu mazo vīriņu vienu pašu uz skolu jau no pašas mājas.
kas nozīmē tikt galā pašam ar lejējām koda durvīm un +2 luksafori (nu jau kopā 3). tagad gaidu abus divus kontrolzvanus - no tramvaja pieturas un pēcāk no skoliņas.

jāuzvāra kafija - man šorīt gausais rīts! :)

Jau otro dienu mazais Kaliņa kundziņš viens pats mēro ceļu uz skolu. Es viņu pavadu līdz tramvajam - tālāk pats. Nācu lēnā solītī un priecājos cik man liels dēls. Un te pēkšņi zvans "Izkāpu nepareizajā pieturā, viena kundze mani bišku te pavadīja. Tagad esmu satcijas laukumā." Dooooh. Saku, lai nomierinās un paskaidro kur tieši atrodas, kas pa mājām, ielām blakus. Pēc apmēram piecu minūšu sarunas noorientējāmies un tikām atpakaļ uz pareizā ceļa. Neviltots bija prieks balstiņā kad viņš izsaucās "Jā! Jā! Es redzu to tiltiņu un sliedes, un re kur jau skolu redzu!"
Nu tāds stress. Bet viss labs, kas labi beidzas! Mums diviem jābūt ļoti pacietīgiem un drosmīgiem, lai paši ar visu tiktu galā. Reizēm arī jāizkāp nepareizajā pieturā, lai pēc brīža noorientētos un saprastu uz kuru pusi pareizais ceļš ejams.

Tagad gan, kafiju lūdzu - lielu, saldu un ar pienu!

Modinātājs zvana bez piecpadsmit septiņos sezona ir sākusies.

No rīta istabu bija pārņēmusi neticami silta saules gaisma, dzestrais rīta vējš viegli pūta aizkaros. Pirmajā skolas dienā kavēt būtu nelāgi, bet tāda idille visapkārt, nevarēju piespiest sevi mosties, celties un uzsākt dienas gaitas. Satinos mīkstajā pledā un apsēdos uz palodzes uzpīpēt, pēdējie nesteidzīgie brīži - un tad viss var sākties...
- "Krister mosties, Krister celies! Zobiņi, matiņi. Pačurāt biji? Telefonu paņēmi, somā visu saliki?" Aizsien lūdzu, abas botiņas!"
- "Inga - kur mans e-talons, Inga, kur mana skolēna apliecība? Inga, vai es varu ņemt līdzi visu savu naudu?" Inga, izbeidz mani saukt par saulīti, es esmu Kristers!"
- "Atrāk lūdzu, mēs jau kavējam!"
- "Nu es jau eeeeejuuu ... "
- "Labi, saulīt, emmmm. Krister, pēc skoliņas tev piezvanīšu, sarunāsim cikos būšu pakaļ!"
- "Labi, drīkst es viens pats kāpšu augšā uz klasi?"
- "Protams!"

Coffee Time kafija ar pienu, kanēli un nedaudz cukura, nestaidzīga pastaiga cauri Vērmanes dārzam ar cigareti un Zemfiru austiņās ...

sakliedzu uz bērnu - pilnīgi nevietā un nelaikā, viņam nejauši no rokām izkrita maisiņš! Viņš taču vispār nav vainīgs pie mana sliktā noskaņojuma un garastāvokļa maiņām.
ak ... muļķe

nezinu kā jūs, bet mēs aizdodamies notipināt savu kilometru Baltijas ceļā!