Viņš ienāca. Dažreiz nometa žaketi uz grīdas, dažreiz uzsvieda to priekšnamā uz pakaramā. Ne vārda neteicis, pienāca pie manis, sacēla man svārkus vai strauji nolaida bikses, iebāza mēli man mutē, pēc tam iepleta manus gurnus un iebāza tur divus pirkstus. Reizēm es vēl nemaz nebiju valga un, ja viņš bija izvēlējies ne tos pirkstus, jutu makstī viņa laulības gredzenu.





Šis autors, pašam nezinot, ir nozadzis uz uzrakstījis manu dzīvi!
Manas domas, manas sāpes, manas dzeloņstieples!
Dīvaini - skatīties grāmatā kā spogulī.

p.s. zinu, ka tā nav korekti attiecībā pret autoru, bet jā kādai/am ir vēlme uzzināt, kādēļ viņa ar to samierinās, varu visu šos stāstu nosūtīt .pdfā