- čīkstuļa nenopietnā daba
- 9/2/05 03:06 pm
-
Nav jau tā, ka man viss vienmēr būtu slikti, ko man varētu pārmest - tev vienmēr kaut kā pietrūkst, nekas tev nav labi, pati nezini ko gribi, paskaties uz sevi un, tad pārmet citiem. Viss ir daudz vienkāršāk. Jebkuram indivīdam nepieciešama sava daļa uzmanības, citam mazāk, citam vairāk. Laikam piederu pie tiem, kam vairāk. Es neko nevienam nepārmetu, tas tā nav. Es vienkārši prātoju. Ja no manas puses ir dzirdama čīkstēšana, tas nenozīmē, ka čīkstu visā nopietnībā. Tas būtu jāklasificē, kā mēģinājums pievērst sev uzmanību.
Nav arī tā, ka man nepievērstu uzmanību un neapčubinātu manu spuraino dabu. Es saprotu, ka ir citas SVARĪGĀKAS LIETAS - darbs, karjera, vēlme kādam atriebties, par bērnībā atņemtu spēļmatiņu. Bet es esmu viens mazs, ierūsējis ritenītis šajā milzu sistēmā.
Varbūt esmu ubags ar plaukstā izstieptu sirdi.