October 8th, 2007

• Kaut kas pazīstams
• 10/8/07 02:05 pm
• Pļavā, ko mežs aizsargāja no ziemeļu vējiem, jaukajās pavasara dienās saplauka daudz skaistu puķu. Bet plūcēju tās gaidīja velti, un tā dažai labai nobira ziedlapiņas pirms gaidītā ierašanās. Bite gan dūca, taču plūkt tā neplūca, lidinājās arī taurenis, taču tas nevienu nenolauza.
  Puķes jau sāka zaudēt cerību un kurnēdamas griezās pie debestēva. Un tas atsūtīja pie viņām zēnu, kurš mīlēja puķes un labprāt mēdza tās plūkt.
  Un, kad zēns nonāca pļavā, puķes kļuva līksmas un visas vienā balsī sauca:
  - Noplūc mani! Noplūc mani!
  Un gaiss bija viņu tīkamās smaržas pārpilns.
  Apskurbis zēns tvojās pirmajai puķei. Jau pastiepa roku, lai to noplūktu, kad no turienes izlidoja taurenis: tas šķita kā no zīda, kā samtā darināts un dzirkstošs kā dārgakmenis, kā sniegpārsla mānīgi mirgojošs - tāds bija taurenītis, kad tas pacēlās spārnos.
  Tikai mazdrusciņ tālāk aizlaidies, tas, spārnus saulē izpletis, atkal piekļāvās ziedam.
  - Ļauj, es gribu tevi notvert, - puķes piemirsis, zēns sacīja.
  - Pamēģini, - taureni satteica.
  - Nekā ļauna tev nedarīšu, palūkošos un atkal palaidīšu vaļā.
  - Pamēģini.
  - Pat nepieskaršos tev, tikai palūkūšos tā klātāk, - zēns apbēdināts teica.
  - Vispirms notver mani, tad dari, kas tīk!
  Un zēns sāka dzenāt rokā taureni.
  Sākumā viņš mēģināja slepus pielavīties; taču tik tikko paguva spert pāris soļu, kad taurenis jau aizlaidās uz nākamo ziedu un itin kā kaitēdamies vēcināja savus krāšņos spārnus.
  Zēnu pārņēma nepacietība.
  Viņš skriešus un neatlaidīgi sāka tvarstīt taureni: solis šurp, solis turp, te lēciens pa labi, te - pa kreisi, pāri ciņiem un zemajiem krūmiem - aizvien tuvāk bēgošajam taurenim, kurš, spārnus ņirbinādams, traucās gan uz dienvidiem, gan tūdaļ uz ziemeļiem, gan ienira zemāko ziedu vidū, gan metās augšup, kur saule. Abu trauksmainais skrējiens nerimās: viens ar savām lokanajām, žiglajām kājām, otrs ar spārniem - zīda, samta, dārgakmeņu mirgojumā. Nenogura bēdzējs, nerimās tvarstītājs.
  Pēdīgi taurenis pacēlās augstu gaisā un laidās pāri mežam, kas aizsargāja pļavu no ziemeļu vējiem.
  Tikai tad zēns aizelsies apstājās un sasarkušiem vaigiem nobažījies vērā taurenī, it kā cerēdams sagaidīt to atgriežamies.
  Kad zēns tā stāvēja un cieši raudzījās uz mežu, vēja pūsma uzvēdīja skurbinošu smaržu: viņš atcerējās piemirstās puķes, kuras gaidīja plūcēju. Kaut vēl arī satraukts, bet smaržu aizgrābts, viņš pievērsās puķēm un bija ar mieru noliekties pie pirmā zieda, taču samulsis sastinga uz vietas - un no viņa vaigiem pagaisa liesmojošais sārtums: tvarstot taureni, viņš bija saminis visus ziedus.
  Zēns noskumis apsēdās un sāka rūgti raudāt: viņš taču ziedus mīlēja un tik labpāt būtu tos noplūcis.
  
  /A.H.Tammsāre "Miniatūras" Zēns un Taurenis./
• 0 commentsLeave a comment

• 10/8/07 02:07 pm
• Vispār esmu brutāli kļūdījusies, tās filmas ražo Točs vecākais :)
• 2 commentsLeave a comment

• kuļtpohod
• 10/8/07 02:26 pm
• Domājot par nedēļas nogali nespēju nekādi izlemt kurš variants ir labāks > plkst 17:15 vai plkst. 21:00. Pasākums iet 3 ha, tas nozīmē, ka nejutīšu sevī nekādu vēlmi nakts vidū kulties ar taksi. Značet jāpaliek pie 17.15.
  
  Hm, interesanti kāpēc uz specifiskām filmām iet cilvēki, kuriem avangards nekad nav paticis...
• 4 commentsLeave a comment

• pavilkos te no tautas un rezultāts :
• 10/8/07 04:56 pm
• Ты- Кот Леопольд!
  Ты со всеми живешь дружно. Любишь даже мышей, которые постоянно тебе какое-то западло делают. Ну, дерзай – может ты изменишь мир к лучшему!)))
• 0 commentsLeave a comment

• 10/8/07 06:56 pm
• Viena pasakuma ledus ir sakustejies, jezga ir sakusies.
• 0 commentsLeave a comment