August 23rd, 2006

• Fragments no starptautiska izpētes projekta "20 gadi, 20 dzīves", kura autors Madss Eskesens (Dānija
• 8/23/06 12:48 am
• Konstantīns Čečerovs, atomfiziķis. Kurčatova Institūts, Maskava, Krievija/Slavutiča, Ukraina
  
  "Neviens neliek man to darīt. Kad es ieeju ceturtajā reaktorā, neviens un nekas man netraucē. Tuvumā nav neviena, kas pārbaudītu radiācijas daudzumu, ko es tur saņemu. Es esmu pavisam citā pasaulē, kur valda brīvība, tīra eiforija un prieks. Es biju pirmais cilvēks pasaulē, kurš ieraudzīja reaktoru no iekšpuses," stāsta atomfiziķis Konstantīns Čečerovs.
  
  Černobiļas atomelektrostacija bija Padomju Savienības lepnums, no atomenerģijas industrijas attīstības bija atkarīga visas valsts apgāde ar elektroenerģiju. Katrs no četriem lielajiem reaktoriem varēja saražot vienu gigavatu enerģijas. Kad ceturtais reaktors eksplodēja, atlikušie trīs turpināja darboties un ražoja elektroenerģiju līdz pat 2000. gadam, kad beidzot tika nolemts tos slēgt. Tomēr atomreaktoru nav iespējams slēgt un apturēt vienā mirklī. Reaktoros vēl ilgi atradīsies atomdegviela, kas ir pārāk karsta un pārāk radioaktīva, lai to pārvietotu, un nepieciešama nepārtraukta ūdens piegāde šīs degvielas pakāpeniskai atdzesēšanai, un tāpat šeit jāatrodas cilvēkiem, kas reaktoru apkalpo.
  
  Visa degvielas apjoma atdzesēšanai būs nepieciešami vismaz 15 gadi. Tikai tad varēs sākt plānot, kā nojaukt pašas ēkas, turklāt to daļas vēl joprojām būs radioaktīvas.
  
  Reaktors, kura apturēšana notikusi apzināti un, kontrolējot katru soli, ir viena lieta, bet likvidēt reaktora eksplozijas sekas ir pavisam kas cits. "Protams, tas ir paradokss, ka atomdegvielu no ceturtā reaktora nebūs iespējams izvest vēl vismaz 100 gadus. Tas nozīmē, ka ceturtais bloks būs jāaprūpē visu turpmāko simtgadi," saka Konstantīns Čečerovs.
  
  Pirms pāris gadiem Černobiļā strādāja 11 000 cilvēku, bet pēc vairākkārtējas štatu samazināšanas slēgtajā zonā strādā 5000 cilvēku. Pamestajā pilsētā viņi strādā gan pie kanalizācijas sistēmas uzturēšanas un vides uzkopšanas, gan atomelektrostacijas pakāpeniskās slēgšanas, gan arī pie "sarkofāga" uzraudzības (tā tagad dēvē betona kapsulā ieslēgto reaktoru). Pēc darbadienas Černobiļā Čečerovs ar vilcienu dodas prom no slēgtās zonas. Agrāk funkcionēja vietējā dzelzceļa līnija cauri visam reģionam ar pieturu Pripetē - pilsētā, kur dzīvoja visi Černobiļas atomelektrostacijas darbinieki. Tagad vilciens zinātniekus un strādniekus ved no slēgtās zonas uz 50 km attālumā esošo Slavutiču.
  
  Zinātnieks uzskata, ka katastrofas brīdī daļa no reaktora vienkārši izkusa un pārvērtās par plazmu. Kad šī plazma izplūda, notika tik spēcīga eksplozija, ka reaktora aizsargvāks uzlidoja 15 - 17 m augstumā. Bet tas nebija vienīgais, kas pacēlās gaisā. Pretēji "oficiālākām versijām" Čečerovs ir pārliecināts, ka lielākā daļa radioaktīvā materiāla izsprāga no reaktora un eksplodēja gaisā. Šī versija saskan arī ar aculiecinieku vēstījumiem par divām sekojošām eksplozijām. "Nav iespējams iedomāties, ka tas viss nokrita atpakaļ ēkā, ja eksplozija notika ārpusē," teic Čečerovs. "Daudzi turas pie uzskata, ka lielākā daļa radioaktīvā materiāla atrodas reaktora iekšpusē. Šo viedokli es apšaubu, jo uzskatu, ka to nosaka komerciālas intereses. Es domāju, ka 95% atomdegvielas un atomu dalīšanās produktu izkļuva ārā no reaktora un izplatījās pār visu mūsu planētu. Daļa no tā nonāca uz zemes uzreiz, daļa - vēlāk, un daļa vēl joprojām atrodas atmosfērā."
  
  Vairākas dabas aizsardzības organizācijas nepiekrīt Čečerova interpretācijai un uzskata, ka vairāk nekā 97% radioaktīvo materiālu vēl joprojām atrodas reaktora iekšpusē un tikai 3% no tiem nokļuvuši atmosfērā.
  
  "Teorētiski mana versija ir sliktākais scenārijs. Kāpēc šī versija nepatīk vides aktīvistiem? Tāpēc, ka viņiem ir vieglāk runāt par katastrofas šausmām. Viņi saka - lūk, tikai 3% izkļuva no reaktora, bet paskatieties uz sekām! Es saku - gandrīz viss izkļuva no reaktora, bet paskatieties uz sekām. Bez šaubām, daudzi nopelna, biedējot cilvēkus."
  
  Čečerovs turpina: "Vissliktākais, kas varēja notikt ar šāda veida reaktoru, ir noticis. Nekas sliktāks notikt nevar. Bet es uzskatu, ka sekas ir visai ierobežotas un cilvēki pilnīgi noteikti var tās pārdzīvot. Protams, ir vietas, kur sekas ietekmēja cilvēkus mazliet vairāk nekā citur. To nevar noliegt. Bet kopumā jums jāatzīst, ka jebkurš var pārdzīvot visļaunāko katastrofu lielā reaktorā."
  
  "Sarkofāga iekšpusē ir ļoti interesanti. Aizraujoši redzēt, kas palicis pēc katastrofas, kas ticis deformēts un iznīcināts. Katra vissīkākā detaļa var noderēt pētījumos," vēsta Konstantīns Čečerovs. Ģeometriski mērījumi zem reaktora parādīja, ka atbalsta konstrukcijas iegrimušas zemē par 3,85 m, bet saglabājušas horizontālo stāvokli. Ceturtdaļa šo konstrukciju ir pilnībā izkusušas un izplūdušas dažādos virzienos, daļa ietecējusi pat visdziļākajā kamerā zem reaktora. "Kad ielīdu šajā kamerā, es redzēju izkusušās metāla konstrukcijas. Tām bija vertikāli griezumi ar izkusušām malām, it kā būtu izmantots plazmas griezējs. Bet krāsa uz sienas tikai 15 cm tālāk bija neskarta! Tātad kušana ir bijusi ļoti īslaicīga un ļoti augstā temperatūrā. Vismaz 2000 grādu pēc Celsija," skaidro zinātnieks. Salīdzinājumam - temperatūra uz Saules virsmas ir aptuveni 6000 grādu pēc Celsija.
  
  Citi zinātnieki pasmaida, izdzirdot Čečerova vārdu. Varbūt tāpēc, ka viņš ir viens no retajiem zinātnes fanātiķiem, varbūt tāpēc, ka viņš neseko zinātnes nerakstītajam likumam, kurš paredz, ka finanses ir svarīgākas par faktiem. "Lai saņemtu finansiālu atbalstu, zinātniekam cilvēki ir jānobiedē," saka Čečerovs.
  
  Anna Kozlova, mājsaimniece, organizācijas "Černobiļas atoma iezīmētie" dibinātāja. Kijeva, Ukraina
  
  ANO izsludināja 1986. gadu par Starptautisko Miera gadu, bet ASV un PSRS strauji bruņojās. Annai bija bail no kara. Viņa bija pionieru vadītāja. Bērni vāca ziedojumus Miera fondam un rakstīja vēstules ASV prezidentam, lūdzot mieru visā pasaulē. 25. aprīļa naktī, kad Anna tikko bija aizgājusi gulēt, viņa izdzirdēja eksploziju un acumirklī iedomājās, ka sācies karš. "Es izgāju ārā - bija skaista nakts, spīdēja mēness, un ne vēsts no kara. Iedomājos, ka skaņa nākusi no netālu esošās armijas bāzes," atceras Anna. Nākamajā rītā viņas vīrs devās uz darbu atomelektrostacijā, bet Anna - uz dārzu kopā ar dēlu Viktoru, kam tolaik bija četrarpus gadu...
  
  1. maija gājiena laikā Anna paģība - viņai likās, ka tas varētu būt saules dūriens. Slimnīcā nonāca arī viņas vīrs un dēls... Tikai tad, kad dēla veselības stāvoklis strauji pasliktinājās, Anna saprata, ka noticis kas briesmīgs. Viktoram tika izoperēts vairogdziedzeris un viņš zaudēja balsi. Lai turpinātu ārstēšanu pēc operācijas, bija nepieciešamas zāles, to skaitā specifisks radioaktīva joda paveids. Kur to ņemt? Annai izdevās sazināties ar kādu Francijas organizāciju, ar kuras atbalstu Viktora otrā operācija notika Parīzē. Viņš arī saņēma visus nepieciešamos medikamentus. Visapkārt bija daudz slimu bērnu, kuriem bija nepieciešama palīdzība, un Anna kopā ar citiem cietušo bērnu vecākiem nodibināja organizāciju "Černobiļas atoma iezīmētie", kas palīdzēja daudziem ar dažādu starptautisku fondu atbalstu.
  
  Sergejs Volkovs, Černobiļas katastrofas seku likvidācijas darbu dalībnieks. Jēkabpils, Latvija
  
  "Padomju Savienībā cilvēkam nebija nekādas vērtības. Valdība pielika punktu mūsu dzīvei. Tā iznīcināja mūsu nākotni," saka Sergejs Volkovs.
  
  Černobiļas katastrofas seku likvidēšanai bija nepieciešams daudz cilvēku. Iesauca jaunus vīriešus no visām Padomju Savienības republikām, bet pat šodien nav skaidrs, tieši cik cilvēku piedalījās likvidācijas darbos no 1986. līdz 1990. gadam. Atkarībā no avota skaitļi mainās 300 000 un 900 000 robežās. Daudzi iesauktie bija no Baltijas valstīm, jo tās atrodas tuvu un no turienes nogādāt cilvēkus uz katastrofas vietu bija iespējams visātrāk.
  
  Sergejs Volkovs 18 gadu vecumā iemīlējās latviešu meitenē, un viņi gribēja apprecēties. Sergeja māte uzskatīja, ka viņi ir pārāk jauni, - ja mīlēs viens otru arī pēc divu gadu dienesta armijā, tikai tad viņa atļaus apprecēties. Sergejs sāka dienēt 1985. gada novembrī. Neilgi pirms tam viņš bija lauzis žokli un ievainojuma dēļ netika nosūtīts uz Afganistānu. Vispirms viņu nosūtīja dienēt uz Armēniju, kur viņš apguva bruņutransporta vadīšanu, pēc tam - uz Ukrainu, apgūt izpletņlēkšanu speciālā skolā. Tā bija paraugskola, kurā tika apmācīti tikai 5000 karavīru. Divas trīs reizes nedēļā bija nakts trauksme - kareivjiem bija jābūt gataviem, it kā būtu sācies karš.
  
  "20. maijā četros naktī atskanēja sirēna. Tas nebija nekas neparasts. Visi piecēlās un skrēja ārā," atceras Sergejs. "Parasti tādi nakts vingrinājumi ilga līdz septiņiem rītā un pēc tam ēdām brokastis. Šoreiz nebija jāņem līdzi ieroči, un tas bija neparasti."
  
  Neapbruņotus karavīrus sasēdināja četrās kravas automašīnās un veda, nesakot, kurp. Rītausmā pēc ceļa zīmēm bija skaidrs, ka viņi atrodas Kijevas tuvumā.
  
  Visus aizveda uz ciematu, kas atradās uz drošības zonas robežas 60 km no katastrofas vietas. Sergeja vienība sastāvēja no latviešiem, igauņiem un lietuviešiem. Igauņi bija informēti labāk nekā citu republiku pārstāvji, jo Igaunijā bija iespējams uztvert un viegli saprast somu televīziju. 25 igauņi protestēja un atteicās doties tālāk. Pēc pāris dienām viņus aizveda VDK. Pārējie saprata, ka labāk klausīt pavēlēm.
  
  Tālāk Sergejs nonāca slēgtajā zonā un tika izmitināts kādā skolā 18 km attālumā no reaktora. Viņa pienākums bija labas un ātras bruņumašīnas vadīšana, lai transportētu turp un atpakaļ "reaktora sargus" - 10 izglītotus militāros inženierus. Diennaktī bija jāstrādā divas maiņas, katra pa četrām stundām. Pārējā laikā Sergejam bija jāpatrulē Pripetē un jāseko, lai tukšo, pamesto pilsētu neizlaupa marodieri. Ap tukšajiem dzīvojamo māju blokiem bija apvilktas stieples - ap visiem durvju rokturiem un logiem līdz otrajam stāvam, un tās bija savienotas ar milicijas tālruņa līnijām. Ja kāda stieple tika pārgriezta, skanēja trauksme un patruļai bija jāierodas notikuma vietā.
  
  "Reiz, kad atskanēja trauksme un mēs ieradāmies, pie mājas bija mašīna ar piekabi, kas piekrauta ar visādām mantām. Zagļi jau bija mašīnā. Bez šaubām, viņi zināja, kurā dzīvoklī ko meklēt. Daudziem Pripetē bija nauda - viņi bija bagāti, dzīvokļos bija kristāls, paklāji un tā tālāk," stāsta Sergejs. Zagļi bēga, un Sergeja patruļa bruņumašīnā sekoja. Vispirms viņi šāva ar ložmetēju, bet, kad zagļi neapstājās, tika izmantots pretgaisa artilērijas šāviņš. "Tad zagļi apstājās. Mašīnā bija tēvs, dēls un divi viņu kaimiņi. Mēs aizvedām šos cilvēkus uz Pripeti, un tālāk tos aizveda milicijas mašīna. Es nezinu, kas ar viņiem notika. Varbūt kara tiesa."
  
  Pēc katastrofas evakuētajiem atomelektrostacijas darbiniekiem bija atļauts atgriezties Pripetē, lai paņemtu dokumentus, naudu, pasi un ziemas apģērbu - neko vairāk. Sergeja nodaļai bija uzdots kontrolēt cilvēkus, kad tie devās prom no Pripetes. "Sargi pārbaudīja, vai dokumenti pieder šiem cilvēkiem. Tad viņi sakāpa autobusos. Tikai divas trīs ģimenes drīkstēja braukt vienā autobusā. Psiholoģiski tas bija ļoti smagi. Vai jūs varat iedomāties, ka jums atļauj atgriezties mājās tikai vienreiz un pēc tam vairs nekad? Es nevarēju skatīties uz šiem cilvēkiem."
  
  Katra patrulēšana ilga diennakti. Sergejs pavisam piedalījās četrās patruļās slēgtajā zonā un Pripetē pabija 10 reizes. Pēc trešās patruļas sākās dezorientācija. "Mēs visu sapratām, bet reaģējām palēnināti," atceras Sergejs. "Lai tiktu savās istabās, mums bija jāuzkāpj otrajā stāvā, bet kājas nevarēja atrast pakāpienus..." Daudzi autovadītāji nespēja laikus nobremzēt, slēgtajā zonā notika daudz autoavāriju, un arī Sergejs vairākkārt iebrauca grāvī.
  
  Patrulējot Pripetē, Sergejs saņēma starojuma daudzumu, kas daudzkārt pārsniedza atļauto maksimumu. Visiem seku likvidācijas darbos iesaistītajiem bija jāpieraksta, ko viņi darījuši un kur bijuši. Vēlāk šos pierakstus visiem atņēma, un reālās radiācijas dozas netika reģistrētas. Sākotnēji visiem katastrofas seku likvidācijā iesaistītajiem tika solīti visādi labumi - finansiāls atbalsts, brīvdienas, demobilizācija uzreiz pēc darbu pabeigšanas, bet tā vietā Sergejs tika nosūtīts atpakaļ uz militāro skolu Ukrainā un nekādu ievērojamu atbalstu nesaņēma. Visiem karavīriem bija jāveic tādi paši fiziskie vingrinājumi kā agrāk, kaut arī viņi tos fiziski vairs nespēja izpildīt. No rīta ierindā vājākos novietoja vidū, lai pārējie pagūtu pieturēt, kad viņi krita. Kad tuvojās beigām divu gadu obligātais militārais dienests, Sergejam atļāva atgriezties mājās mēnesi ātrāk, jo viņš bija bijis Černobiļā.
  
  Pēc atgriešanās mājās Sergeja dzīvoklī bez maksas tika ievilkta tālruņa līnija, un tas bija arī gandrīz viss valsts atbalsts. Viņa iemīļotā bija satikusi citu vīrieti, un Černobiļas smagās psiholoģiskās sekas Sergejam bija jāpārcieš vienatnē. Fiziskās sekas bija vēl smagākas. Sergejam tagad ir 38, bet viņa ķermenis ir kā 55 gadus vecam vīrietim. Vairākas reizes mēnesī Sergejam asiņo deguns, viņš cieš no galvassāpju lēkmēm. Sergeja ārsts Rīgā teic, ka visi Černobiļas katastrofas likvidācijas darbus pieredzējušie noveco 10 - 15 gadus ātrāk.
  
  Svetlana Polganovskaja, aktīviste. Čečerska, Baltkrievija
  
  Pāris dienu pēc Černobiļas katastrofas Čečerskas iedzīvotāji ievēroja, ka ūdens peļķēs kļuvis dīvaini dzeltenzaļš. Tie esot ziedputekšņi, ziņoja vietējās varas pārstāvji. Ļaudis, kas ciemā nodzīvojuši visu mūžu, nekad neko tamlīdzīgu nebija redzējuši. Svetlana Polganovskaja devās uz vietējo izpildkomiteju, lai pieprasītu paskaidrojumus, bet to vietā viņa saņēma aizrādījumu labāk klusēt. Tas arī bija sākums karam, kuru 20 gadu laikā izcīnījusi Svetlana. Viņa organizējusi demonstrāciju Maskavā, norādījusi starptautiskām humānās palīdzības organizācijām, ka parastie iedzīvotāji Baltkrievijas piesārņotajos reģionos tiek vienkārši ignorēti. Viņa publiskoja dokumentus, kas liecināja, ka oficiāli Čečerskas ciems skaitās evakuēts un visi iedzīvotāji saņēmuši jaunus mājokļus citur, kaut gan realitātē nekas tāds nav noticis un cilvēki joprojām dzīvo piesārņotajā ciemā, bet naudu, dzīvokļus un citus labumus saņēmuši vietējās varas pārstāvji. Viņas dzīvoklis tika aizdedzināts, un viņa pati vairākas reizes bijusi arestēta. Tikai 1988. gadā tika oficiāli paziņots, ka aizliegts ēst Čečerskas reģionā audzētus dārzeņus. Tikai divus gadus pēc katastrofas šo reģionu mēģināja "attīrīt" no radioaktīvā piesārņojuma. "Mēs atklājām, ka mūsu ciems un viss Čečerskas reģions 1986. gada augustā oficiāli ir evakuēts, jo šī teritorija ir cietusi vissmagāk. Mēs neko nezinājām. Tāpat arī visiem šī reģiona iedzīvotājiem pienācās kompensācija un pārtika. To visu no valdības saņēma mūsu varasvīri," stāsta Svetlana.
  
  90. gadu sākumā Svetlana panāca, ka Čečerskas reģionā nonāk starptautisko organizāciju sagādātā humānā palīdzība, bet pēc tam, kad viņas organizēta akcija divu mēnešu ilgumā pie Minskas parlamenta pieprasīja piesārņotās zonas evakuāciju, labāku medicīnisko aprūpi un vitamīnus bērniem, Svetlanas dzīvoklis tika aizdedzināts. Vīrs tobrīd bija slimnīcā, mājās bija tikai abi bērni, kuri, par laimi, izglābās. Pašvaldības priekšnieks esot draudējis, ka tas ir tikai pirmais solis.
  
  Tagad Svetlana sadarbojas galvenokārt ar kādu Īrijas labdarības organizāciju, kas piegādā humāno palīdzību. "Jaunais priekšnieks ir ļoti jauks cilvēks," saka Svetlana. "Viņš ļauj man strādāt. Bet visi vietnieki un administrācija ir no vecajiem laikiem, tur nekas nav mainījies."
  
  Šantāla Garnjē, aktīviste. Francija
  
  Kad atklājās, ka notikusi milzīga katastrofa atomelektrostacijā kaut kur Padomju Savienības tumšajos dziļumos, Rietumeiropas plašsaziņas līdzekļi steidzās izplatīt ziņas par radioaktīvajiem nokrišņiem. Cilvēki tika aicināti palikt iekštelpās, Vācijas dienvidos tika pastiprināti uzraudzīta piena rūpniecība un govis netika laistas ārā ganīties. Tas notika visur, izņemot Franciju. "Ziņās teica, ka nekādu briesmu nav. Mēs pieņēmām, ka ne ar ko neriskējam, vienīgi nevarējām saprast, kāpēc visas kaimiņvalstis tomēr veic aizsardzības pasākumus, tikai ne mēs," atceras Šantāla Garnjē.
  
  Pēc gada, kad viņai tika konstatēts vairogdziedzera vēzis, Garnjē saprata, ka kaut kas nav kārtībā. Lai atkoptos pēc operācijas, bija nepieciešami pieci gadi, un arī tagad Garnjē pašsajūta un pat dzīvība ir atkarīga no milzīga daudzuma medikamentu. Reģionā, kur viņa dzīvoja, tajā pašā laikā apmēram 500 cilvēkiem bija konstatēts vairogdziedzera iekaisums un seši vēža gadījumi. 90% gadījumu vairogdziedzera vēzi izraisa radioaktīvais piesārņojums. Garnjē ir pilnīgi pārliecināta, ka arī viņas situācijā vainojami radioaktīvie nokrišņi no Černobiļas. Lai atrastu atbildes uz saviem jautājumiem, viņa izveidojusi vairogdziedzera vēža slimnieku asociāciju. Asociācija uzreiz izpelnījās vietējo varas iestāžu nelabvēlību, jo Francija izceļas ar savu politiku atomenerģijas jautājumos. 16 gadus pēc katastrofas, 2001. gadā, asociācija uzsāka tiesas procesu pret X (tā tika nosaukts nezināmais pretinieks). Atklājās, ka visi praktizējošie ārsti saņēmuši vēstuli ar norādījumiem, ka viņu pienākums ir panākt, lai pacienti nerunātu par Černobiļu un radiācijas izraisītais vēzis netiktu apspriests publiski. Tika atklāti tā saucamie "Pelerīna faili" - profesors Pjērs Pelerīns 1986. gadā bija Francijas Atomdrošības direkcijas vadītājs un ir atbildīgs par informācijas sagrozīšanu (viņa vadītā iestāde mērīja radioaktivitāti valstī, un plašsaziņas līdzekļiem viņš sniedza nepatiesu informāciju). "Francijas austrumos tobrīd bija reģioni, kuri bija saņēmuši vairāk radiācijas nekā Kijeva. Ezers trīs kilometru attālumā no šejienes bija tik piesārņots, ka tajā nedrīkstētu peldēties. Bet viņi padarīja slepenu visu informāciju par radiācijas līmeni! Ziņās apgalvoja, ka vietās, kur tas sasniedza 5000 bekerelus, esot tikai pieci," par tiesas procesu vēsta Šantāla Garnjē. Izskanējusi arī versija, ka 1986. gada maijā Francijas prezidents Fransuā Miterāns sasaucis slepenu sapulci, kurā ministriem devis tiešu pavēli neinformēt Francijas iedzīvotājus par radioaktīvo piesārņojumu.
  
  Valstī, kura 78% elektroenerģijas saražo atomelektrostacijās, plašsaziņas līdzekļiem jāpakļaujas industrijas spiedienam. "Mēs turpinām savu darbu, jo mērķi vēl neesam sasnieguši," saka Garnjē. "Mēs pierādīsim, ka valsts mums meloja!"
  
  Grigorijs Surikovs, pensionārs. Bartolomejevka, Baltkrievija
  
  Grigorijs uztin cigareti no avīzes un pašaudzētas tabakas, apsēžas uz koka sola un noraugās uz savu radioaktīvo dārziņu. Viņam ir stikla acs - savu saimniecību viņš redz tikai ar vienu aci, kurai turklāt ir katarakta. Bet viņš ir laimīgs - Grigorijs Surikovs ir dzimis optimists, un, par spīti tam, ka ciemā nav elektrības, viņam patīk šeit dzīvot. Te ir mierīgi, ne par ko nav jāmaksā un ūdens ir tepat blakus esošā akā.
  
  Katarakta ir daudziem, kuri pastāvīgi uzturas radioaktīvā vidē. Grigorijs jūtas vesels un nedomā, ka viņa redzes problēmas, kuras parādījās pirms 20 gadiem, ir kas īpašs. "Mani pārbaudīja ārsts, un ar mani viss ir kārtībā. Viņi atbrauca ar ātro palīdzību un mani pārbaudīja. Viņi arī paņēma dārzeņu paraugus. Tā kā viņi neatgriezās, visam jābūt kārtībā," saka Grigorijs un aicina mūs savā mājā iebaudīt glāzi degvīna.
  
  "Te ir mierīgi un droši. Man nav jāmaksā par elektrību. Pavasarī es visu sastādu savā dārzā - kartupeļus, kāpostus, tomātus, tabaku, gurķus. Mežā es salasu sēnes un ogas, kuras pārdodu cilvēkiem, kas brauc garām pa lielceļu," stāsta Grigorijs.
  
  Kopš 1986. gada noslēpumi un mistika ir apvijuši ziņas par to, kāpēc šis Baltkrievijas reģions ir tik ļoti piesārņots. Grigorijs, kuram pirms 20 gadiem nebija nekādu problēmu ar redzi, bija liecinieks tam, kā militārā lidmašīna virs Bartolomejevkas ciema savilkušajos radioaktīvajos mākoņos kaut ko izsmidzināja un tūlīt pat sāka līt - tā šie mākoņi neaiznesa radioaktīvo piesārņojumu tālāk, uz miljonu pilsētu Maskavu. Arī Rietumos tikai 1989. gadā parādījās ziņas par to, ka Baltkrievijas dienvidos, 150 - 200 km attālumā no Černobiļas, ir vieta, kurā radioaktīvais piesārņojums ir tikpat liels kā 10 - 15 km attālumā no eksplodējušā reaktora.
  
  Drīz pēc katastrofas Barolomejevkā ieradās militāristi un nomainīja ciema māju jumtus un sētas ap mājām, uzklāja jaunu asfaltu uz ceļiem un noņēma augsnes virskārtu. Tikai 1992. gadā Baltkrievijas valdība izlēma evakuēt reģiona iedzīvotājus. Par spīti tam, ka visi saņēma jaunus mājokļus drošā vietā, liela daļa vecāko iedzīvotāju nomira drīz pēc pārcelšanās. "Viņi nomira nostalģijas dēļ. Viņiem pietrūka sava ciema, savas mājas," ir pārliecināts Grigorijs. Savukārt pamesto ciemu bija paredzēts noslaucīt no zemes virsas. Tika izrakta milzīga bedre, kurā savākt visu radioaktīvo māju atliekas un apbērt ar zemi. Nojaukšanai bija nolemti vairāki ciemati, un kompānija, kurai šis uzdevums bija jāveic, katrā ciemā darbojās tikai dažus mēnešus gadā. Rezultātā daļa māju palika pusnojauktas vai arī vispār neskartas.
  
  Grigorijs tika evakuēts uz Vetkas pilsētiņu, bet viņam tur nepatika, kaut arī viņam bija piešķirta ķieģeļu māja ar septiņām istabām un vannu, ar gāzi, ūdensvadu, elektrību un centrālapkuri. Tā Grigorijs 55 gadu vecumā kļuva par skvoteri, kad kopā ar citiem Bartolomejevkas iedzīvotājiem nolēma atgriezties un ievākties kādā no atlikušajām ciema mājām.
  
  Kaut arī Grigorijs jau četrus gadus dzīvo vietā, kur ir īpaši spēcīgs radioaktīvais piesārņojums, viņš par veselību nesūdzas un apgalvo, ka jūtas labi. Viņš ir pārliecināts, ka tuvumā vairs nekas nav radioaktīvs, un par radiāciju neuztraucas. Viņa ķermenis ir brīvs no tās. Visi ir veseli. Radiāciju no ķermeņa aizskalo alkohols. "Man patīk dzīvot šeit," saka Grigorijs. "Tikai buldozers var mani izkustināt."
• 3 commentsLeave a comment

• Černobiļa
• 8/23/06 12:57 am
• 
  
  
  
  
  
  
  
  
  
  http://www.angelfire.com/extreme4/kiddofspeed/chapter1.html
  
  http://www.angelfire.com/extreme4/kiddofspeed/chapter1.html
• 0 commentsLeave a comment

• priedes mēbeles
• 8/23/06 12:20 pm
• http://www.kumodeko.lv/mebeles.html
• 0 commentsLeave a comment