March 31st, 2005

• Sīkas pārdomas pirms tumsas iestāšanās
• 3/31/05 07:38 pm
• Nokļūstot situācijā, kas reiz bijusi cilvēks šķiet tikai sākumā zaudē galvu un ir panikā. Jo nelaime, jeb attiecīgā situācija ir ilgāka, jo mazāka panika. Un nav arī nekāda pamata stresot. Ja vadās pēc definīcijas - kas būs būs, tad jāsecina, ka viss ir pārejoši. Jābūt mazliet pacietīgam un visas lietas nokārtojas. Protams, lai viss atrisinātos nepieciešma maza piespiešnās un situācijas risinājuma meklēšana. Vēl mazliet un aiziet atkal...Darbs. It kā nevienam nevajadzīga piespiedu eksistemces attaisnošana. Nodarbinātība, kā līdzeklis izdzīvošanai.
  
  Kas jauns? Mana attieksme pret... jā, pret KO? Vai tas ir jauns, kas ir jauns, varbūt tas ir ikdienas steigā nepamanīts sīkums? Vai esmu nonākusi līdz kaut kādam piepildījuma sākumam? Kas ir mainījies šajā pavasarī salīdzinot ar pērno? Šajā nav stresa. Dienas rit rimti, manī ir miers (sirc miers). Varbūt citreiz vēlos par daudz, bet tās ir cilvēcīgas vājības.
  
  Ak, jā ir noticis brīnums - R. mājās atlēkšojis ap septiņiem vakarā, apsveicu ;)
• 0 commentsLeave a comment